Eleganta krūšu nozīmīte – balts aplītis ar uzrakstu "I hate my mum". Vārds "ienīstu" izcelts ar sarkanu. Pārējie burti melni. Kā saka, klasisks noformējums. Jāpārdod ārkārtīgi daudz šādu nozīmīšu, lai apmaksātos to rūpnieciskā ražošana. Un pārdod arī. Lūkojiet, vai arī jūsu bērniņam nav šādas nozīmītes. Pagaidām zem jakas atloka.
Salaužot sprandu boļševismam, cerējām uzelpot brīvības dziedinošo gaisu un, demokrātijas burvju nūjiņas skartie, devāmies prom no Maskavas ietekmes zonas. Pievienojāmies Eiropai un gaidījām, kad rietumu buržuji atvērs mums savu pārpilnības ragu un zelta lietus remdēs miesas un dvēseles slāpes pēc izsapņotas pārticības (asarainas runas par pastalām tāda koķetēšana vien bija). Bet skaisti iesaiņoto dāvanu vietā attīstītais kapitālisms izgāza uz mūsu galvām smirdīgas kloākas uzkrājumus – sen sasaldēto nebaudāmo pārtiku, novecojušas zāles, sadzīviskus krāmus un humpalas. Nē, bija arī zelta lietutiņš, bet pašmāju alkatīgā salašņa veikli novirzīja to uz ofšoriem, atstājot tautai inflāciju, dzīves sadārdzināšanos, narkomāniju, bērnu prostitūciju, bezdarbu, bailes par nākotni, sociālo bezcerību. Šī milzīgā pretrunīgā atšķirība starp nolādēto padomju varu, kura – lai nu kā – bet ikvienam nodrošināja daudzkārt izsmietās sociālās garantijas (lēto bez maksas piešķirto dzīvokli, bezmaksas izglītību un veselības aprūpi, darbu un tāda lieluma pensiju, no kuras varēja uzkrāt arī zārka naudiņu), un izslavēto tirgus ekonomiku, kuras saldos augļus līdz šai dienai vēl nav izbaudījuši 80% Latvijas iedzīvotāju, šī pretrunīgā atšķirība radījusi cilvēkos rūgtu apziņu, ka viņi ir piekrāpti. Viņi vēl nemāk izprast un noformulēt, kur un kā tieši notika krāpšana (jo ievēlētie gan Augstākās Padomes, gan Saeimas deputāti bija tik ļoti simpātiski), bet arvien skaidrāka kļūst apjausma, ka viss valstī notiekošais ir pašu pieļauto kļūdu sekas. Un runa nav par to, kas ir labāk – sociālisma tukšie veikali, bet pilni ledusskapi mājokļos vai kapitālisma pārpilnība un tukšums maciņos. Runa ir par to, ka tā saucamā politiskā elite nesodīti groza valsts un cilvēku likteņus pēc savas iegribas. Runa par to, ka elitei pietuvinātie ļautiņi grābstās gar valsts kasi pēc sirds patikas. Bet nav instrumenta, kas varētu šo mantrausīgo patvaļu apturēt. Tas tracina. Līdz ar to vienīgais, kas tautai atliek, ir šņabis un dusmas. Dusmas un naids. Pret čigāniem, žīdiem, krieviem, latviešiem, pret ierēdņiem un tiesnešiem, pret pašvaldību un Saeimas deputātiem, pret prezidentu un viņa alkatīgo kantori... Naids kļuvis par ikdienu. Bet cilvēka dzīvnieciskā fizioloģija liek viņam "izlādēties", atbrīvoties no psiholoģiskā spiediena, un par naida upuriem kļūst tuvinieki. Nožņaugtās sievas un sadurtie vīri, izvarotie un līdz nāvei piekautie bērni, miskastēs un uz asfalta izmestie zīdaiņi – saldais ēdiens kriminālhronikās. Savukārt ar dzīves pieredzi neapgrūtinātā jaunā paaudze, atdarinot vecākus, uztver naidu kā dzīves veidu. Bet ienīst nevis abstraktus deputātus vai galīgi neizprotamus kapitālistus, bet zēnus no kaimiņmājas, skolasbiedrus, vecākus.

Turu eleganto nozīmīti – uz balta apļa uzraksts "Es ienīstu savu mammu". Vārds "ienīstu" izcelts ar sarkanu, pārējie burti melni. Ieraugot šādu nozīmīti, nav jēgas šausmināties par skinu un neofašistu izdarībām, vai par skolēnu "psiholoģisko teroru" pret klasesbiedru, vai par čatotāju asajiem aicinājumiem internetā (ziņas par daudz drausmīgākiem notikumiem pienāk no ārzemēm), jāšausminās par to, ka naids tiek izmantots, lai gūtu peļņu. Rūpnieciski tiek kultivēta tā saucamā EMO-kultūra (no angļu vārda "emotion"), kuras "filozofija" nosaka "atklātu emociju izpausmi".

Lai kādas nosodošas runas skanētu no amatpersonu mutēm pēc skolēnu cietsirdības izpausmēm, jaunbagātnieki un viņus apkalpojošie politikāņi cenšas nostiprināt pozīcijas. (Šodien viņi ir bagāti, bet vāji – nesen pieredzētā Kalvīša valdības krišana to pierāda). Un viens no varu stiprinošajiem ieročiem ir naids. Naida paudējiem nav jābūt pīrsingotiem vai ar spilgti krāsotiem matiem. Viņi iztiek ar uzvalku un šlipsi. It kā rūpējoties par nākotni, viņi nevis taisās likvidēt kliedzošo mantisko nevienlīdzību, bet piedāvā nomaskēt to ar skolas formu. Saturiski šis piedāvājums ir viena no EMO-kultūras sastāvdaļām.

Varat gaidīt, kad arī jūsu atvase iegādāsies nozīmīti ar uzrakstu "I hate my mum", bet varat darīt ko citu. Jūsu izvēle.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit