Ilgstoša cittautiešu dominante noteica arī ģimeniskas hierarhijas slogu (alutiņš kā vecais brālis), tomēr, dziesmotajai revolūcijai un demokrātijai uzvarot, latvietis gavilē:
Dzert un dziedāt patīk man
Šodien, tā kā rītu.
Dziedu, kamēr balss man skan,
Dzeru, kamēr krītu.
Patīkami apzināties, ka latvieši jau sen veiksmīgi integrējušies Eiropas Savienībā, baudot savai zemei neraksturīgos dzērienus:
Salda vīna kausu sniedziet,
Sniedziet man!
Tā kā ērglis gaisā tiecās,
Tā pēc vīna kausa sniedzos.
Vīnu man! Vīnu man!
Kā redzam, apgalvojumiem par latviešu nacionālo noslēgtību nav pamata. Vienlaikus tiek rūpīgi kopta nacionālā stāja, tādēļ lepni skan:
Šis alutiņš ir mūsu pašu,
To brūvējuši latvieši.
Tautā iecienīto dziesmu tops apliecina arī gadsimteņos izstrādāto rituālu pārmantojumu, kas veicina jaunās paaudzes piesaisti. Ar skanīgu “Lai iedzeram, lai iedzeram, diez zin’, cik ilgi dzīvojam!” vecā gvarde nodod stafeti tradīciju turpinātājiem, kas piesaka sevi ar brašu “Iedzeram pa glāzei, kamēr jauni mēs!”.
Starp citu, aicinājumā “Iedzer, vecais, granapipku, naudu nežēlo! Tik un tā to kapā līdzi nepaņemsi to.” sadzirdām nožēlu, ka šņabi nevar paņemt līdzi, aizejot viņsaulē. Manuprāt, steidzīgi jāizstrādā MK noteikumi, kas nosaka obligātu ielikšanu zārkā attiecīgo dzērienu daudzumu, lai nelaiķis arī pēc liktenīgas aiznaglošanas justos nodrošināts.
Jāatzīmē, ka arī kritiskai attieksmei dziesmās tiek atrasta vieta. Par to liecina jau pieminētājs klasiskais “Aliņš ir labs, iedzert nav grūt’.” kā arī tautā mīlēta “Šai drūmā dzertuvē” ar nepārprotamo bomžu un citu pauperizēto elementu nosodījumu:
Es dzīvi nicinot, pilns kaislību un bēdu,
Starp zagļiem, slepkavām un ielas meičām sēdu.
Tiesa, konstatējošajā rindiņā “Uz galda glāzē vīns, kas kvēl kā viņas lūpas” dažs var saskatīt mājienus uz neķītrībām, bet rūpīga teksta analīze nav to apstiprinājusi, tāpēc kategoriski norobežojos no apgalvojuma, ka latviešiem tīk mērcēt daiktu glāzē ar vīnu, tādējādi apmierinot seksuālās vajadzības. Gluži otrādi - atturība un pieticība izpaužas ļoti pārliecinoši:
Tur nebij’ nekas, tur nebūs nekas.
Tik krūmiņš kustējās.
Savukārt emocionālo “Laid man iekšā, daiļā Anniņa!” esmu spiests traktēt kā latviešu sieviešu vēsuma pārvarēšanas ne visai veiksmīgo mēģinājumu. Varbūt tamdēļ vērojām lielu starpnacionālo ģimeņu skaitu, kas, protams, sekmē sabiedrības integrāciju.
Spilgtākais paraugs, tā teikt, sapņu kvintesence, kas liecina par latviešu vēlmi būt saimniekiem gan cietajā, gan šķidrajā savas zemes substancē ir:
Kaut būtu mūsu zemītē
Viens alus ezeriņš!
Tad es kā mazais asariņš
Tur iekšā peldētu.
Un lai kā tas fantastiski skanētu, sapnis ir tuvs īstenošanai. Ikviens no 2,3 miljonu latviešu un līdziedzīvotāju (zīdaiņus ieskaitot) gadā izdzer ap 80 litru alkohola (šņabja, konjaka, brendija, vīna un, protams, alus). Ja šos skaitļus reizināsim, sanāks pāri par 180 miljonu litru. Pieliksim klāt grūti aprēķināmos “spirķiku un vodočku”, kā arī pašdarināto un pašbrūvēto, un nu mums sanāk izdzerta alkohola ezers ar dzīlēs peldošām voblām un ar sieru klātu krastu, kur aug šašliku krūmāji.
Atzīstot šī pētījuma fragmentaritāti, aicinu lasītājus papildināt dziesmu klāstu, attiecīgi tos komentējot. Vēlama arī kādas konsultantes palīdzība pupu problēmas izpētē, jo pieticīgas valodas zināšanas neļauj man izprast jautājuma botānisko aspektu. Ceru uz atsaucību, un:
Uz to mums atkal jāiedzer!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
