Iesniegtajā priekšlikumā tika piedāvāts vecuma robežu no 16 gadiem palielināt līdz 18 gadiem. Galvenie argumenti bija, ka mūsdienu jaunatne ir pārāk viegli manipulējama un neesot spējīga analizēt un spriest. No tā var secināt, ka ikviens ļaundaris, kuram piemīt manipulēšanas spējas, varēs izmantot šos grozījumus savos sliktajos nolūkos, mobilizēs jaunatni un izmantos sešpadsmitgadīgo elektroniski savāktos parakstus, lai iedragātu Latvijas valsts pamatus.
Šaubas par sešpadsmitgadīgo adekvāto rīcībspēju tika izteiktas, pat neskatoties uz to, ka Kārtības ruļļa grozījumos ir noteikts: "Kolektīvais iesniegums nedrīkst saturēt tādu prasījumu, kurš ir acīmredzami nepieņemams demokrātiskā sabiedrībā vai klaji aizskarošs, tajā skaitā kolektīvais iesniegums nedrīkst pārkāpt vērtības, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības."
Debatēs teiktajam varētu nepievērst uzmanību, ja nebūtu kādas nianses - tautas skaitīšanas provizorisko datu, kur jau ar konkrētiem cipariem pierādīts - mūsu valsts strauji izmirst un noveco. Visstraujākais un bīstamākais samazinājums ir vecuma grupā līdz 14 gadiem. Pieaugums ir konstatēts tikai vecuma grupā virs 62 gadiem.
Šajā situācijā, kad valsts demogrāfiskie rādītāji ir tik slikti, mēs joprojām no Saeimas tribīnes atļaujamies teikt, ka jaunatne nav pietiekami gudra, lai līdzvērtīgi piedalītos valstiskos procesos. Kādu mājienu mēs vēlamies iedot tai mūsu sabiedrības daļai, no kuras ir atkarīga mūsu valsts nākotne?
Jaunatne ir tā sabiedrības daļa, kura nākotnē attīstīs ekonomiku, mācīs bērnus skolās, saudzēs un veidos mūsu kultūru un tradīcijas, kuri maksās pensijas pensionāriem. Mūsu valsts nākotne tagad ir atkarīga no tā, vai spēsim valsts attīstību pārorientēt uz jaunatni. Nepanākot būtiskas pārmaiņas, nākotnē valsts nespēs nodrošināt ne pensijas pensionāriem, ne konkurētspējīgu vidi investīcijām. Būtībā ir apdraudēta valsts pastāvēšana. Viens no risinājumiem varētu būt imigrantu pieplūdums, bet vai mēs paši tiešām nekam neesam derīgi?
Demogrāfijas rādītāji ir tieši atkarīgi no jaunatnes vēlmes saistīt savu nākotni ar Latviju, vēlmi veidot šeit ģimenes un radīt bērnus.
Ir jārīkojas!
Pirmkārt, jāmaina valsts orientieri: jāļauj jaunatnei piedalīties valstisko lēmumu pieņemšanas procesos, jādod iespēja izvēlēties, kādu viņi vēlas redzēt Latviju tuvākajā un tālākajā nākotnē, jo tieši jaunatnei būs jāpārņem šī stafete - dzīve Latvijā. Būtu tikai taisnīgi, ja augsni tam sāks gatavot jau iepriekš, nevis noliktu viņus fakta priekšā - "mēs te nedaudz piemēslojām, vai jūs savāksiet?!"
Otrkārt, ir jāreformē valsts izglītības sistēma, tai jābūt vērstai uz darba tirgu. Ministru kabinetam kopā ar nesen izveidotā Pārresoru koordinācijas centra komandu, strādājot pie jaunā nacionālās attīstības plāna, noteikti jāpievērš uzmanība šim faktoram. Jāspēj savienot Ekonomikas ministrijas prognozes, darbadevēju prasības, kopējo ES politiku un izglītības sistēmu, lai neatkārtotos situācija, kad jaunietis, absolvējis augstskolu, papildina rindu pie sociālas pārvaldes vai arī rindu uz lidostu.
Treškārt, uzņēmējus ir jāmotivē pieņemt darbā jauniešus bez pieredzes, nosakot nodokļu atvieglojumus par katru nodarbināto. Savukārt valsts pārvaldei jārāda piemērs un jānodrošina vismaz prakses vietas jaunatnei pēc augstskolu beigšanas, lai jaunais cilvēks varētu sākt krāt nākotnē tik nepieciešamo pieredzi.
Ceturtkārt, jāstimulē jaunatni nebaidīties veidot ģimenes. Jāizstrādā priekšrocību programma, ko varēs izmantot jaunās ģimenes, sākot ar nodokļu atlaidēm un beidzot ar priekšrocībām, iegādājoties savu pirmo mājokli.
Piektkārt, pastiprinātu uzmanību jāpievērš reģioniem un jaunatnei, kura tur dzīvo. Reģioni strauji izmirst, jo reti kurš jaunietis vēlas saistīt savu dzīvi ar vietu, kur nav ne darba, ne citu pašapliecināšanās perspektīvu. Iespējams, ir vērts izskatīt iekšējās diferencētās nodokļu sistēmas ieviešanas iespēju, pasludinot reģionu attīstību par prioritāti un motivējot uzņēmējus tur investēt savu naudu.
Es saprotu, ka pabalsti nevar būt stimuls ģimenes veidošanai, arī savu valsti mēs nevarēsim piespiest mīlēt ar nodokļu atvieglojumu palīdzību, tam jānāk no sirds. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai visam tam apakšā būtu pārdomāta, uz attīstību un iedzīvotāju labklājību vērsta valsts politika un politiķu rīcība. Ir liela nozīme, kādā vidē aug jaunietis, jo viņš kā sūklis iesūc visu informāciju. Ja ģimenē jaunietis redz, ka tēvs ar māti strādā sešas dienas nedēļā, 12 stundas katru dienu un tāpat knapi spēj samaksāt komunālos maksājumus, kāds priekšstats viņam veidojas par savu valsti? Ja skolā jaunietis dzird no skolotājiem un klasesbiedriem, ka ir jābrauc prom, vai tas veicina viņa patriotiskumu? Tāpēc svarīgi pievērst uzmanību katram valsts iedzīvotājam un domāt par to, kas tiek teikts no Saeimas tribīnes, jo valsts ar iedzīvotājiem ir viens vesels organisms, bet jaunatne ir šī organisma sirds.
P.S - 11. Saeimā netika izveidota tradicionālā Jaunatnes lietu apakškomisija, jo deputātiem nebija šādas intereses. Tas noteikti neliecina ne par ko labu.