Jelenas vārdi par cerību labam baņķierim un finansistam ir absolūti bezjēdzīga informācija. Cerība kā jēdziens un faktors lēmumu paņemšanā baņķierim ir bīstama, pat nepiedodama. Uz tās pamata nevar balstīt aprēķinus, izsniegt kredītus, atskaitīties regulatoram un auditoram. Finansēs (un ne tikai) svarīgi ir skaidri (t.i., grūti manipulējami) cipari un veselais saprāts. Kādi ir jūsu ienākumi? Kur jūs strādājat? Kāds ir jūsu bizness? Kas ir jūsu galvotājs? Mēs operējam ar šiem jautājumiem un atbildēm uz tiem. Bankas prezidents nevar "cerēt" uz noteiktu peļņas pieaugumu un, balstoties uz to, solīt paaugstināt kādam algu. Politikā to var darīt. Biznesā un pat bērnu audzināšanā, kā saka psihologi, tā ir liela kļūda.
Ko tad saka cipari un veselais saprāts? Vai krīze būs? Atbilde ir diezgan vienkārša – krīze būs. Kad to gaidīt? Šī atbilde atšķirsies no mūsu laikos pieņemtās (mūsu modernajā sabiedrībā, izskatās, katrs otrais ir eksperts jebkurā jautājumā), taču tā arī būs īsa – mēs nezinām.
Atzīšos, man ne īpaši iet pie sirds statistika. Un ekonometrija. Kad to sāc pārzināt noteiktā līmenī un analizēt "piespiedu kārtā", tie neskaitāmie iksi un igreki, grieķu burti un grafiki, rādītāji no vairākiem avotiem, dažādas aprēķināšanas metodes – tas viss spēj ievest zināmā nemierā. Ādamam Smitam cipari nebija īpaši vajadzīgi (izņemot varbūt pielikumus ar vēsturiskiem datiem par graudu cenām), Veblēnam cipari vispār nebija vajadzīgi. Ak jā, viņi arī nebija "īstie" ekonomisti. Tomēr šiem vīriem pietika ar pašu novērojumiem un, jā, veselo saprātu, lai izskaidrotu savas hipotēzes un domas. Kuras pēc tam tomēr kļuva par diezgan jēdzīgām (maigi sakot) teorijām. Bez regresijām un grieķu burtiem.
Bez dažiem cipariem tomēr neiztikt. Sāksim ar mūsu IKP, kurš aug. Gan nominālais, gan reālais. Temps ir labs. Pat ātrāks nekā dažās citās ES un pasaules vietās. 2018. gada IKP faktiskajās cenās sasniedza apmēram 29 miljardus eiro. Pēc Latvijas CSP datiem, 2018. gadā IKP veidoja 110,5%, salīdzinot ar 2015. gadu.
Kas notiek ar algām un darbvietām? Neto alga konstanti aug no 2010. gada – no 521 eiro 2008. gada beigās līdz 800 eiro 2019. gada 2. ceturksnī (53,55 procentu kāpums). Pieņemot, ka patēriņa cenu indekss ("inflācija" parastajā valodā), pēc CSP datiem, pieauga par aptuveni 16% šajā periodā, mums tiešām ir labs iemesls optimismam. Cilvēku reālie ienākumi aug. Arī nodarbinātības rādītāji mūsu valstī, salīdzinot ar citām ES valstīm un citām attīstītajām ekonomikām, ir ļoti augstā līmenī. Salīdzinot ar pagājušajiem gadiem, nodarbinātība Latvijā ir vēsturiski augstākajos līmeņos.
Tātad ienākumi aug, darba tirgus ir stiprs, restorāni un tirdzniecības centri ir pilni. Arī publiskais sektors "silda ekonomiku", kaut gan, salīdzinot ar citām ES valstīm un it īpaši ASV, Japānu un Ķīnu, joprojām diezgan kautrīgi, par ko mums dažreiz pārmet partneri. Budžets ir deficītā, būvniecības nozare gaida "Rail Baltica" projektu, mazumtirdzniecības milži, izskatās, nepaspēj apmierināt privātā patēriņa prasības. Visi, izņemot droši vien finanšu sektoru, ir laimīgi. Tiešām ir dīvaini, ka tik labi laiki nāk ar diezgan vāju banku kreditēšanu – mazie hipotekāro kredītu portfeļi pēc "trekno" gadu burbuļa ir saprotami, taču banku kredītportfeļu apjoms kopumā turpina sarukt. Un, ja patēriņa kreditēšanu "paņēma uz sevi" nebanku sektors, tad uzņēmumiem daudzās nozarēs vajadzēja ar sāpēm mainīt finansējuma modeli.
Pēc FKTK datiem, uzņēmumiem izsniegto kredītu portfelis saruka no apmēram 12 miljardiem līdz kādiem 7 miljardiem 2018. gada beigās. Bet būsim godīgi – šī ir kopēja ES, ja ne globāla, problēma. Pagājušā gadsimta 80. gadu deregulāciju, kas "vainagojās" ar finanšu krīzi 2008. gadā, nomainīja regulāciju bums. Pagaidām šis regulācijas–deregulācijas spirāles posms sakrīt ar centrālo banku bilanšu bezprecedenta pieaugumu (jeb "naudas printēšanu"), kopējā publiskā parāda un valsts budžetu kāpumu un jauniem rekordiem finanšu tirgos, jo kaut kur tai naudai ir jānokļūst – ja tā nebūs reālā ekonomika, tad kāpēc gan (kārtējo reizi) neinflēt cenas finanšu tirgos.
Kā jau teicu, cipari un dati ir tikai cipari un dati. Piemēram, ekonomikai vajadzēja 10 gadus, lai spētu "izlīst" no "trekno gadu" bedres, jo 2007. gada IKP rādītāji tika pārspēti tikai 2017. gadā, bet, ja mēs skatītos uz IKP grafiku ASV dolāros, tas mums parādītu, ka dolāru izteiksmē mēs pat neesam sasnieguši pirmskrīzes rādītājus. Nodarbinātības cipari savukārt nevar mums pateikt, kādi tie būtu bez darbaspēka mobilitātes Eiropas Savienības ietvaros. Algu pieaugums un mājsaimniecību pārticības cipari noklusē faktu, ka tagad, lai nopelnītu pienācīgu iztiku, kas būtu līdzīga pagājušā gadsimta 50. gadiem (runa ir par attīstītām valstīm), ģimenē jāstrādā gan vīram, gan sievai, nevis tikai vīram, kā tas bija tajos laikos. IKP uz vienu iedzīvotāju vai vidējā alga neatspoguļo bagātības sadalījumu – ja Bils Geits dzīvotu Jelgavā, "uz papīra" vidējais jelgavnieks būtu miljonārs.
Gandrīz uz visiem datiem var skatīties dažādi, un katram cilvēkam pa šiem desmit gadiem sava glāze ir vai nu puspilna, vai pustukša. Tomēr optimisms vai pesimisms nedod itin neko krīzes prognozēšanā, principā – jebkādā prognozēšanā. Svarīga ir tikai reālās bildes objektīva izprašana, kas, protams, ir ļoti, ļoti grūti paveicams uz apkārtējās informācijas un mūsu pašu sākotnējās neobjektivitātes fona.
Krīze atnāk tad, kad kaut kā (vai visa) ir "pārāk daudz" vai "pārāk maz". Finanšu tirgi un ekonomika ir diezgan trausla lieta. Tie panes "nedaudz par daudz" vai "nedaudz par maz", droši vien var arī izturēt "diezgan daudz" un "diezgan maz" – tad lieta beigsies ar ne īpaši jaukām "paģirām". Bet ekonomika un tirgi galējības nemīl, kaut gan kādu laiku var ar tām sadzīvot. Banka ar kaudzi nevienam nevajadzīgu vērtspapīru bilancē? Tas tā kā par traku. Katram trešajam celtniekam ir luksusa automašīna, un katrs ceturtais ir nekustamā īpašuma eksperts – tas jau ir "pārāk daudz" vai pat "pārāk, pārāk daudz".
Kā būs šoreiz? Ekstrēmi lieli parādi un daudz ("neefektīvās") naudas sistēmā? To jaunās monetārās teorijas vēlas apšaubīt. Kopējā pasaules tendence birokrātijas un regulācijas līmeņa kāpināšanas virzienā? To, protams, tuvākajā laikā diez vai kāds atzīs. Pārāk daudz sociālās palīdzības vieniem un pārāk maz otriem? Pārāk maz nodokļu maksātāju? Pārāk daudz mūsu talantīgās jaunatnes ārpus Latvijas? Krīzei nav obligāti jābūt finansiālam raksturam vai saknēm, lai to sajustu gan tirgi, gan jūsu labklājība. Tā tikpat labi var būt sociāla. Un sociālā krīze, domājams, sākas daudz diskrētāk un eksistē daudz ilgāk, pirms to kāds pamana. To mūsu reģiona cilvēki labi zina, un pat baņķieri to saprot.