Zaiga Pūce: Kaimiņu būšana – ko piedāvāsim kaimiņvalstu bēgļiem?  (119)

Ierašanās iemesls un apstākļi ir pietiekami mīklaini, bet viens ir skaidrs – Tihanovskai šobrīd vajadzīgs politiskais patvērums un viņa faktiski ir kļuvusi par bēgli. Taču ir vēl būtiskāks jautājums par Tihanovskas potenciālo bēgļa statusu: cik daudz baltkrievu vēl meklēs politisko patvērumu kaimiņvalstīs? Cik no tiem izvēlēsies Latviju?

Jautājumi, kas saistīti ar bēgļu uzņemšanu, Latvijas sabiedrībā līdz šim ir raisījuši neviennozīmīgu reakciju. Taču nu šī tēma, iespējams, iegūs pavisam citas aprises, jo runa ir par notikumiem mūsu kaimiņvalstī un cilvēkiem tepat blakus.

Jau iepriekš, apspriežot bēgļu jautājumu un to, cik lielā mērā valstij būtu jāiesaistās tā risināšanā, ir lietoti apgalvojumi, piemēram, par to, ka Latvijā nav nepieciešams palielināt cittautiešu skaitu. Liela nozīme ir bijusi argumentiem par reliģiju vai atšķirīgo kultūru, kas nav kristīgajās tradīcijās balstītajai Latvijas sabiedrībai pieņemama. Bet, ja runājam par Baltkrieviju, tikpat kā neviens no minētajiem argumentiem nav atbilstošs, kas liecina par to, ka, iespējams, šis ir īstais brīdis, lai bēgļu uzņemšanas tēmu sāktu risināt pēc būtības. Izvērtējot līdzšinējo pieredzi, ir skaidrs, ka efektīvākam bēgļu atbalstam nepieciešama viena centrālā institūcija, kas nodrošina pastāvīgu atbalstu patvēruma meklētājiem, nevis sarežģīta saspēle vairāku iestāžu starpā.

Šobrīd tie, kas nokļūst Latvijā, bēgot no savas valsts, kļūst par patvēruma meklētājiem un mitinās patvēruma meklētāju centrā "Mucenieki", gaidot, kā izšķirsies viņu liktenis – vai viņiem piešķirs bēgļa vai alternatīvo statusu, jo no tā ir atkarīga viņu nākotne un sociālais nodrošinājums. Parasti šis process ilgst 3 līdz 12 mēnešus. Šajā laikā patvēruma meklētāju iespējas atrast darbu vai citādi sevi nodrošināt ir ļoti ierobežotas – pamatā jāiztiek ar 3 eiro dienā lielu pabalstu un vienu pārtikas paku mēnesī. Ar šiem cilvēkiem strādā sociālie darbinieki vai mentori, kuri palīdz nokārtot dažādas ikdienas vajadzības un sniedz psihoemocionālo atbalstu, tāpat patvēruma meklētājiem tiek nodrošināti latviešu valodas un integrācijas kursi. Tomēr skaidrs, ka pilnvērtīgai dzīvei svešā valstī tas nevar sagatavot.

Ja patvēruma meklētājs saņem bēgļa vai alternatīvo statusu, sociālās garantijas nedaudz uzlabojas: šajā gadījumā cilvēkam ne ilgāk kā gadu ir tiesības uz tā saucamo bēgļa pabalstu – 139 eiro mēnesī – un to pašu atbalsta sistēmu, kas tiek nodrošināta Latvijas iedzīvotājiem. Vienlaikus tas nozīmē, ka, izejot pa "Mucenieku" durvīm ar bēgļa vai alternatīvo statusu, cilvēkam ir viens gads laika, lai ar viena sociālā mentora atbalstu orientētos plašajā valsts institūciju pakalpojumu klāstā.

Lai visu sarežģītu vēl vairāk, par katru bēgļu uzņemšanas aspektu atbild cita valsts institūcija tās funkciju ietvaros. Ja esi bezdarbnieks, vari saņemt 120 stundu latviešu valodas kursus no Nodarbinātības valsts aģentūras, mentora atbalsts jāmeklē pie Latvijas Sarkanā Krusta, sociālo pabalstu izmaksas jāpiesaka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (VSAA), par izglītību sev un bērniem jāvēršas Izglītības un zinātnes ministrijā, par bērnudārziem – konkrētajā pašvaldībā, par veselību – jāatrod sev ģimenes ārsts.

Rodas jautājums – vai laiks un pakalpojumu klāsts, ko mēs nodrošinām bēgļu uzņemšanai un integrācijai, ir pietiekams? Laiks, ko varam atvēlēt cilvēkam, lai viņš pilnībā iejustos Latvijas sabiedrībā, ir, maksimums, 2 gadi, bet realitātē tas visbiežāk nepārsniedz gadu. Mēs sagaidām, ka pa šo laiku viņš apgūs latviešu valodu, iekļausies darba tirgū, spēs nodrošināt visas savai un, iespējams, arī ģimenes eksistencei nepieciešamās vajadzības un pārzinās mūsu institūciju sniegto pakalpojumu klāstu. Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem tik operatīvai integrācijai noteikti būtu vienkārši un ātri pieejami valsts pakalpojumi.

Līdz Sīrijas karam Latvijā nebija izstrādāts bēgļu uzņemšanas plāns, taču, sākoties masveida bēgļu uzņemšanai Eiropā, arī Latvijā tāds plāns tika izveidots. Tajā brīdī plāns atbilda mūsu ieskatam par bēgļu vajadzībām un balstījās mūsu tā brīža pieredzē. Šobrīd mūsu pieredze ir lielāka, un mēs kā valsts esam pietiekami ilgi darbinājuši esošo bēgļu atbalsta sistēmu, lai labi pārzinātu, kas darbojas un kur ir trūkumi. Baltkrievijas krīze ir labs iemesls, lai šo plānu pilnveidotu un papildinātu ar ideju par vienas pieturas aģentūru bēgļiem, kā tas ir, piemēram, Austrijā, Beļģijā, Holandē un pašlaik top arī Lietuvā.

Vienas pieturas aģentūra risinātu līdzšinējo sadrumstaloto valsts iestāžu atbildību un palīdzētu cilvēkam saprast, ko un kur meklēt savā krīzes situācijā. Aģentūra palīdzētu sagatavoties dzīvei ārpus patvēruma meklētāju centra jau ar pirmo dienu. Tā atbalstītu darba, valodas kursu, dzīvesvietas meklējumus un sniegtu dažādu citu nepieciešamo speciālistu konsultācijas.

Visbeidzot, vienas pieturas aģentūra noklātu "pelēkos laukumus", kas palikuši nenosegti tieši tāpēc, ka katrai iestādei ir savi noteikti pienākumi. Pieredze rāda, ka pietiekami bieži rodas situācijas, kurās nav nevienas konkrētas atbildīgās iestādes, tomēr risinājums ir vajadzīgs. Šādās situācijās vienas pieturas aģentūra bēgļu uzņemšanas problēmu risināšanai palīdzētu izvairīties no "kolektīvās bezatbildības".