Nu jau otro reizi nedēļas laikā, izlasot dažādos masu saziņas līdzekļos publicēto teoloģijas maģistra Zbigņeva Stankeviča kunga rakstu “Aborti, cilvēktiesības un baznīca”, nolēmu atsaukties DELFI publicētajam raksta ievadā izteiktajam aizcinājumam rosināt DELFI auditoriju uz kulturālu diskusiju par abortu tematiku.
Autors šai rakstā ir izvērsis plašu teorētisku analīzi par dzīvības aizsākšanos, par to, kas uzskatāms par cilvēcisku būtni, un kas vēl ne. Būtībā šādu, dziļi filozofisku jautājumu iztirzāšana ir apsveicama kā katra konkrēta indivīda pasaules uzskata izkopšana un vērtību skalas izveides pamats, ja vien balstoties uz tiem netiek noformulētas gatavas tēzes un normas, kuras tiek piedāvātas iestrādāt valsts likumos.

Diemžēl, fakti un informācijas kodols, balstoties uz kuriem autors izdara savus spriedumus, dažviet izsauc diezgan pretrunīgas izjūtas. Pamatā rodas šaubas par šo faktu ticamību un izcelsmi, tādējādi liekot izjust raizes par to vai raksta mērķis nav klajš kādas institūcijas mēģinājums iespaidot sabiedrības viedokli, manipulējot ar slideniem izteikumiem, neskaidriem faktiem un apšaubāmas kvalitātes statistiku.

Tā, piemēram, rakstā minētos kvantitatīvos rādītāju par sieviešu izvēles diktētiem iemesliem raksturo tādi lielumi kā “visbiežāk”, “vairums”, “tik procentu”. Nekur netiek norādīts, kas ir šo datu ieguves avots, kas ir “vairums” un cik ir “kopā”, kas šos datus ir vācis, kā apkopojis un analizējis, un kādas institūcijas uzdevumā tas ir veikts. Tiek minēts anonīmu “pētnieku” veikums un “pieredzējušu ginekologu” viedoklis par “aborta sekām”, nekonkretizējot, kas un ko būtu pētījis un cik ticami vai autoritatīvi ir šo pētījumu rezultāti.

Prasmīgi un secīgi virknējot “faktus”, iestarpinot filozofiskus pārspriedumus (uz kuru bāzes tiek izdarīti eksakti secinājumi), citējot Bībeli un vienpusīgi raksturojot iestrādes bērnu aprūpē mūsu valstī, autors ar viņam nenoliedzami piemītošā intelekta iezīmēm, pamazām cenšas noskaņot lasītāju par labu abortu aizliegumiem. Tāpat arī izraudzītā informācijas paušanas metode – mierīga un iztirzājoša, kā arī relatīvi pielaidīga attiecībā pret “cilvēku, kurš netic Dieva autoritātei” – ir piemērota, lai ievērojami plašāka sabiedrības daļa būtu motivēta izlasīt sniegto materiālu līdz galam, neizjūtot psiholoģisku diskomfortu dēļ reliģiskās ideoloģijas pārbagātības.

Izvairīsimies no pārspriedumiem un polemikas par to, kāpēc Baznīca nevar akceptēt mācītāju – sieviešu ordinēšanu, piedalīšanos mūsu valsts pagājušās dzimšanas dienas ekumēniskajā dievkalpojumā un maksāt nodokļus par tiem saviem nekustamajiem īpašumiem, kuri tieši nav saistīti ar reliģiskās darbības realizēšanu un rituālu veikšanu. Tāpat arī nemēģināsim izvērtēt vai Dieva vārda paudēji ir darījuši visu iespējamo viņiem, acīmredzami labi zināmo aborta izdarīšanas iemeslu novēršanai, sabiedrības izglītošanai reproduktīvās veselības jomā un pamesto bērniņu aprūpei. Tā vietā derētu pievērsties iemeslu izpētei, kālab tik aktīvi un skaļi reliģisko kopienu pārstāvji ir pievērsušies seksuālās un reproduktīvās veselības likuma iztirzāšanai un pretreakcijas paušanai. Pirms 2 nedēļām laikrakstā “Diena” publicētajā rakstā “Starp Eiropas vērtībām un pagātni” aprakstīti pētījuma rezultāti par dažādu Eiropas nāciju pārstāvju raksturojošām kvalitātēm. Par “reliģioziem” sevi uzskatīja nedaudz vairāk kā 70% latviešu (katoliskajā Lietuvā sevi par “reliģioziem” uzskata tikai vēl nedaudz lielāks nācijas pārstāvju skaits), un šīs iedzīvotāju grupas apjomam ir pieaugoša tendence.

Vai, bruņoti ar šādu un līdzīgu informāciju, reliģisko kopienu pārstāvji cenšas sev bruģēt ceļu uz likumdošanas un izpildvaras struktūrām? “Krāj punktus” gaidāmajām vēlēšanām? Galu galā, visnotaļ luterāniskajā Vācijā kristīgā demokrātisma tradīcijas ir lielā cieņā. Pašmāju kristieši – politiķi gan nav pie diez kādiem nopelniem tikuši, un Gunta Dišlera un Skaidrītes Gūtmanes paskaļā un oficiāli vāji motivētā iesaistīšanās Jaunajā Kristīgajā partijā tai nepalīdzēja nesenajās pašvaldību vēlēšanās. Atkal neizsakot nepārbaudītas hipotēzes par šī precedenta patiesajiem iemesliem, tomēr gribētu aicināt reāli noskaņoto sabiedrības daļu nepakļauties šai reizē, manuprāt, pilnīgi divkosīgajai Baznīcas morālei abortu jautājumā.

Nedrīkstētu pieļaut, ka uz sieviešu (to pašu, kuras pēc pilnīgi oficiāliem pēdējo gadu Valsts statistikas datiem par vidējo izpeļņu ir trūcīgākā sabiedrības daļa) tiesību rēķina kāds realizē savus centienus pēc varas un, visticamāk, arī naudas!

Neesmu pagaidām atradusi vai dzirdējusi nevienas sievietes izteiktus motivētus argumentus par labu abortu aizliegšanai. Un tas ir būtisks iemesls, kālab apšaubīt jebkādus teorētiskus un filozofiskus pārspriedumus, kas kalpo par pamatu secinājumiem, ka aborts ir noziegums. Ja Baznīca patiešām iestājas par “sabiedrību, kuru mēs vēlētos saukt demokrātisku un tiesisku”, tad absurds ir viņu mutē izteikums “šķietami aizstāvot sievietes tiesības tiek skaidrots, ka viņai ir tiesības pašai lemt par sevi, savu klēpi, rosinot viņu uzskatīt, ka līdz ar neplānotā bērna ieņemšanu tiek aizskartas viņas tiesības”!

Kāpēc netiek uzdots jautājums, vai “neplānotais bērns” var pastāvēt ārpus šīs sievietes ķermeņa? Vai tādā gadījumā mums būtu jānotic, ka sievietes loma ir būt par inkubācijas vidi, starpnieku, galu galā – vienkārši dzīvības iznēsātāju, neatkarīgi no viņas pašas vēlmēm, sajūtām, pārliecības? Kāpēc mums būtu likuma vai pat tikai likmprojekta formā jāakceptē šādas klaji diskriminējošanas, tomēr pieklājīgā un retušētā veidā pasniegtas prātulas?

Domāju, ka Z.Stankeviča raksts būtībā kvalificējams kā bīstams materiāls, ja tam pievēršanas bez pietiekamas uzmanības un sagatavotības, tieši dēļ veida un formas, kādā tas ieturēts.

Patiesi aicinu to sabiedrības daļu, kuru interesē iespēja dzīvot vienlīdz tiesiskā (gan vīriešiem, gan sievietēm) sabiedrībā, aktīvi iesaistīties seksuālās un reproduktīvās veselības likumprojekta apspriešanā un atbalstīšanā.

Pretējā gadījumā, mēs akceptēsim to, ka likumdošanas izpratnē mūsu sabiedrības sieviešu daļa var tikt padarīta parastu kolbu, kas noderīga kā ietvars, lai pavairotu un audzētu jaunos nodokļu maksātājus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!