Skatoties tālāk par jocīgajiem, nesavaldīgajiem tvītiem, izaicinājums, ko ASV prezidents Donalds Tramps rada Eiropai, ir reāls, taču ne vienkārši definējams. Pastāv atšķirības starp to, ko saka Tramps, ko dara viņa administrācija un ko viņam liek darīt Kongress. Piemēram, pagājušajā nedēļā Trampam nebija citas izvēles, kā vien parakstīt likumprojektu, ar kuru tika uzliktas jaunas sankcijas Krievijai, kam viņš asi bija pretojies.
Turklāt Eiropas Savienības spējas darboties kolektīvi attiecībā uz katru problēmjautājumu ir atšķirīgas. Eiropa spēj apvienoties tādos maigās varas jautājumos kā tirdzniecība un klimats, taču tās drošība un aizsardzība ir lielākoties atkarīga no Francijas un Vācijas attiecībām, kas vēl nekad nav bijušas tik nozīmīgas kā tagad.
Uzbrukumā daudzpusējai tirdzniecībai Tramps devās uzreiz pēc stāšanās amatā. Viņš atstāja 12 valstu Klusā okeāna reģiona partnerību (TPP) un atsauca ASV no sarunām ar ES par Transatlantisko tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP), kas būtu radījusi milzīgu Ziemeļatlantijas kopējo tirgu. ES tas dara tramīgu, jo tā ir vairāk atkarīga no tirdzniecības nekā ASV, īpaši no Pasaules Tirdzniecības organizācijas Strīdu risināšanas sanāksmes, ko Trampa administrācija varētu mēģināt apiet.
Iespējams, pateicoties pret tirdzniecību vērstajai Trampa dienas kārtībai, ES nesen jaunu tirdzniecības līgumu ar Japānu noslēdza krietni žiglāk, nekā daudzi būtu gaidījuši, un ir izrādījusi gatavību iesniegt pretprasību, ja ASV ķertos pie pasākumiem savas tērauda industrijas aizsargāšanai.
Šķiet, ka Tramps ir atteicies no iepriekšējiem priekšlikumiem ieviest uz robežšķērsošanas korekcijām balstītu naudas plūsmas nodokli, un, iespējams, viņš tiešām neīstenos visu savu protekcionisma retoriku. Taču, pat izslēdzot sliktāko scenāriju, Eiropa īpaši lielāku skaidrību negūs. Galu galā ES politikas veidotāji nezina, vai viņiem lielāku uzmanību pievērst Trampa un viņa tirdzniecības padomnieka Pītera Navaro karstasinīgajai retorikai, vai arī krietni samiernieciskākajiem Gerija Kona – kādreizējā "Goldman Sachs" izpilddirektora, kurš nu vada ASV Nacionālo ekonomikas padomi, – izteikumiem.
Trampam kā apsēstam ņemoties ar tādiem otršķirīgiem jautājumiem kā tarifi un deficīti, ASV un Eiropa nespēs ieviest jaunas globālās tirdzniecības normas. Taču ES rokās vēl joprojām ir dažas kārtis attiecībā uz citiem jautājumiem, piemēram, klimata pārmaiņām. Pirmkārt, tā turpinās vadīt pārējās G20 valstis ceļā uz Parīzes klimata vienošanās īstenošanu, neraugoties uz to, ka Tramps ir paziņojis par ASV izstāšanos no šī līguma. Un tā var sadarboties ar daudzajām ASV pilsētām, štatiem un sabiedriskajām organizācijām, kas vēl joprojām ir apņēmušās cīnīties pret klimata izmaiņām.
Tāpat ES ir iespēja kļūt par globālu līderi atjaunojamās enerģijas jomā. Tomēr, lai tas izdotos, būs nepieciešama Eiropas enerģētikas tirgus integrācija, harmonizējot politiku valstu līmenī. Ja nebūs kopīgas stratēģijas oglekļa cenas veidošanā, tad ES nesasniegs savu mērķi līdz 2015. gadam panākt nulles neto emisijas.
Ne tik skaidrs jautājums ir drošības fronte, īpaši ņemot vērā lielās atšķirības starp Trampa administrācijas retoriku un reālajiem faktiem. Piemēram, lai gan Tramps ir paudis atzinību Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, viņš neatcēla sava priekšteča Baraka Obamas lēmumu izvietot ASV spēkus Polijā un Baltijas valstīs NATO aizgādnībā. Un nu, kad ir iejaucies ASV Kongress, Tramps vairs nevar vienpusēji atcelt sankcijas pret Krieviju. Turklāt ASV Ārlietu ministrija, šķiet, vēlas atjaunot sakarus ar Ukrainu, pat ja tas nozīmē apiet zināmas "Normandijas formāta" biedres, proti, Franciju un Vāciju.
Diemžēl jebkādas saskaņotas ASV politikas attiecībā uz Krieviju vai Eiropu trūkums rada jaunas neskaidrības. Piemēram, daudzi Vācijā satraucas par ASV sankcijām, kas vērstas pret Krievijas enerģētikas sektoru un varētu ietekmēt "Nord Stream 2" – gāzes vadu, kas apiet Ukrainu, lai nogādātu dabasgāzi pa tiešo no Krievijas Vācijā. Tajā pašā laikā Polija, jau izsenis bīdamās no Krievijas mēģinājumiem izveidot enerģētikas aliansi ar Vāciju, šīs jaunās sankcijas uzņēmusi ar prieku.
Tas norāda uz pieaugošu risku: tā vietā, lai veidotu vienotu Eiropas nostāju vis-à-vis, ASV, atsevišķas ES dalībvalstis varētu pieņemt lēmumu darboties vienas. Tas, ko īsti tās darīs, visticamāk, būs atkarīgs no tā, cik spēcīga būs Francijas un Vācijas alianse, kas jau sen ir bijusi Eiropas integrācijas dzinējspēks.
Francijai par ASV attālināšanos ir mazāk iemeslu raizēties nekā Vācijai. ASV un britu valdībām slīgstot haosā, Francija, kas ir pastāvīga Apvienoto Nāciju Drošības padomes locekle, iegūs ievērojami lielāku diplomātisko ietekmi Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Francijas prezidents Emanuels Makrons nav aizmirsis, ka 2013. gadā Obama pazemoja Franciju, vienpusēji atkāpjoties no "sarkanās līnijas" attiecībā uz ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijā. Attiecīgi Makrons jau ir ierēķinājis sev tiesības iejaukties Sīrijas jautājumā, ja Bašara al Asada režīms atkal izmantos ķīmiskos ieročus.
Vācijas ģeostratēģiskā situācija, neraugoties uz tās spēcīgajām ekonomiskajām pozīcijām, ir bīstamāka. Vācijas drošības dvīņu pīlāri ir NATO kolektīvās aizsardzības garantija un stabilas attiecības ar Krieviju. Nu abi ir apdraudēti, tāpat kā Vācijas attiecības ar Polijas arvien mazāk liberālo valdību.
Vācijai beidzot ir jāņem vērā ideja par Eiropas stratēģisko autonomiju, ko Francija atklāti sludina. Protams, šādai stratēģiskajai autonomijai, kas Vācijā ir sens tabu, būtu jāattīstās pakāpeniski ar kopējo Francijas un Vācijas militāro programmu starpniecību.
Francijas un Vācijas valdības nesen nolēma virzīties uz priekšu ar plānu kopīgi radīt jaunu kaujas lidaparātu, kas noteikti ir labs pirmais solis. Taču tuvākajā nākotnē nevajadzētu gaidīt kādus īpaši iespaidīgus sadarbības rezultātus. 2018. gadā Vācijai vajadzēs atjaunināt savu kaujas lidaparātu floti nākamajiem septiņiem gadiem. Vai tā solidaritātes ar Franciju vārdā iegādāsies franču "Rafale" lidmašīnas, vai arī izvēlēsies amerikāņu F-35 no sava tradicionālā drošības garanta?
Pats to neapzinoties, Tramps ir radījis Eiropai reālas iespējas, un tā palēnām saprot, ka vairs nevar pilnībā uzticēties ASV. Taču, lai būtu iespējams kopā efektīvi stāties pretī kopējam apdraudējumam, eiropiešiem vispirms vajadzēs pārvarēt savus nacionālistiskos vai, Vācijas gadījumā, antimilitāristiskos instinktus.
"Delfi" sadarbībā ar starptautisko mediju organizāciju "Project Syndicate" publicē ietekmīgu politisko, biznesa līderu, augstskolu mācībspēku viedokļrakstu sēriju, kas veltīta būtiskām sociālpolitikas un ekonomikas aktualitātēm pasaulē, kā arī šo procesu analīzei. Pagājušā gadsimta 90. gados dibinātās "Project Syndicate" kredo ir: visi cilvēki, neatkarīgi no ienākumu līmeņa un valodas, ir pelnījuši vienādu pieeju daudzveidīgajam pasaules līderu un domātāju viedokļu spektram.
Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org
