Zanda Rubene, Iveta Ķestere: Par pedagoģijas zinātni un skolotāju izglītību
Foto: LETA

Lai ko domājam Latvijā, pedagoģija par zinātni Eiropā ir atzīta pārliecinoši. Protams, ar Eiropu vienmēr var pastrīdēties, bet tad gan ieteicams redzeslokā paturēt atziņu, ka provinciālismam ir divas sejas: savas nozīmes nenovērtēšana, vai gluži pretēji – pārvērtēšana.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pedagoģijas kā zinātnes attīstība, izmantojot valsts finansējumu, vairākus gadus tika pētīta Šveicē, Ženēvas universitātē.[1] Balstoties uz iegūtajiem datiem, šveicieši izstrādāja zinātnes nozares ģenēzes un izvērtēšanas kritērijus, ko izmantosim sava viedokļa izklāstā:

1) pētījumu un zinātnieku kopienas institucionalizēšanās universitātēs;

2) zinātniskās komunikācijas tīklojums, proti, starptautiskie sakari un publikācijas;

3) pētniecības metodoloģija, ko veido zinātnieku kopienas radītie teorētiskie modeļi un koncepcijas;

4) jauno zinātnieku paaudzes sagatavošana, tā nodrošinot zinātnes pašreprodukciju.

1.punkts. Universitāte un pedagoģijas zinātne

Kāpēc tik svarīgi ir uzsvērt universitāti (nevis skolotāju seminārus vai institūtus) kā vietu, kur izveidojās un mājo pedagoģijas zinātne? Tāpēc, ka tikai universitātes studiju procesa centrā ir diskusija par zinātnes priekšmetu. Ja citās augstākās izglītības institūcijās uzsvars ir likts uz profesijas apgūšanu, tad universitātes galvenais uzdevums ir ievadīt studentus teoriju un pētniecības pasaulē. Tāpēc tikai noteiktu kvalitāti sasniegušas mācību iestādes ir nopelnījušas universitātes vārdu.

2.punkts. Zinātniskā komunikācija un publikācijas

Ar LU atbalstu pedagoģijas zinātnieku aktivitāšu ģeogrāfija sen ir pārkāpusi gan Latvijas, gan iepriekšējos laikmetos ierobežoto telpu.

LU profesori un doktoranti ne tikai piedalās starptautiskās konferencēs, kuru vidū īpaši jāizceļ Eiropas izglītības pētniecības konference (ECER), kas katru gadu pulcē ap 3000 izglītības pētnieku, bet ir arī šo konferenču organizatori – darbojoties starptautiskās komitejās un valdēs, tai skaitā ECER.

LU profesori un doktoranti ne tikai publicējas starptautiski augsti vērtētos zinātniskos žurnālos (European Journal of Teacher Education; European Journal of Education; Journal of Studies in International Education, Paedagogica Historica u.c.), bet darbojas arī šo žurnālu redkolēģijās.

LU pedagoģijas profesori ir lasījuši vieslekcijas Oksfordas universitātē, Lēvenes universitātē, Tībingenas universitātē, Hamburgas universitāte, Frankfurtes pie Mainas universitāte, Leipcigas universitātē, u.c. Dažās universitātēs profesori viesojas regulāri, tātad viņu lekciju kvalitāte ir pozitīvi novērtēta.

LU – Eiropa nav "vienvirziena" kustība. Vieslektori LU studiju kursos pedagoģijā ierodas no Vācijas, Spānijas, Beļģijas, Luksemburgas, Itālijas, ASV u.c. Viņu vizītes Latvijā ir ilgstošas sadarbības rezultāts.

3.punkts. Pētniecības metodoloģija

Minētie fakti – īpaši par zinātniskajām publikācijām – apliecina ne tikai plašos un kvalitatīvos starptautiskos sakarus, bet arī LU pedagoģijas zinātnieku veikumu pētniecības metodoloģijā. Jo, kā tas labi akadēmiskā vidē zināms, publikācijas bez adekvātas pētniecības metodoloģijas cienījami izdevumi nepublicē. Un tas attiecas tiklab uz t.s. "cietajām", tā arī uz t.s. "mīkstajām" zinātnēm, kam ir pieskaitīta pedagoģija.

4.punkts. Jaunās zinātnieku paaudzes sagatavošana

Vispirms – mēs atsakāmies par zinātnes līmeņa kritēriju uzskatīt aizstāvēto disertāciju skaitu. Nevis skaits, bet kvalitāte ir cienījams rādītājs zinātnes laukā.

Zinātni, pedagoģijas zinātni tai skaitā, spēj tālāk attīstīt tikai nedaudzi – tie, kas jau doktorantūras laikā ir apliecinājuši sevi kā pētniekus un, ticiet mūsu pieredzei, tas ir viegli saskatāms: viņi ir spējīgi lasīt grāmatas teorijā un tās saprast. Viņu disertācijas pedagoģijas zinātni paceļ uz augšu kaut vai par viena ķieģeļa tiesu. Un būtu briesmīgi, ja kāda "plāna" vai kādas "statistikas" dēļ mēs būtu spiesti izsniegtu tādus pašus doktora diplomus tiem, kas, tēlaini runājot, pedagoģijas zinātnes ēkai nespēj pievienot pat cementa drupatu.

Par skolotāju sagatavošanu

Pedagoģijas zinātnes pamatuzdevums nav skolotāju sagatavošana. Tāpat kā filologiem nav noteikti jākļūst par rakstniekiem, teologiem par mācītājiem, vēsturniekiem par arheologiem, biologiem par ihtiologiem utt. Ja šī vienkāršā patiesība tiktu beidzot sadzirdēta, saprasta un akceptēta, tad lieki un nepamatoti kļūtu pārmetumi par neapmierinošo skolotāju sagatavošanu universitātē.

Mēs aicinām akceptēt, ka universitātē pedagoģija tiek docēta tāpat kā filozofija, filoloģija, vēsture, teoloģija, bioloģija un citas zinātnes, bet skolotāju tiesības iegūtas – apgūstot mācību priekšmetu metodikas, izejot pedagoģisko praksi un, protams, apgūstot pedagoģijas zinātni kā skolotāju profesijas teorētisko pamatu.


[1] Hofstetter, R., Schneuwly, B., (2011) Zur Geschichte der Erziehungswissenschaften in der Schweiz.Vom Ende des 19. bis zur Mitte des 20. Jahrhunderts. Bern: hep verlag ag.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form