Zanda Rubene: 'Tikumības grozījumi' – morālās panikas sekas
Foto: Shutterstock

"Tikumības grozījumu" Izglītības likumā pieņemšana raksturo Latvijas sabiedrībā valdošo morālo paniku, kas radusies, saduroties atšķirīgiem viedokļiem par bērnu audzināšanu. No vienas puses ierakumos sēž tie, kas uzskata, ka bērns katrā ziņā ir jāsargā no nevēlamām zināšanām, un viņā ir jāieaudzina paklausība. Otrajā ierakumu pusē pulcējas tie, kas uzskata, ka ir svarīgi veicināt bērnu patstāvību un attīstīt kritisko domāšanu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Bērnības jēdziens nav mūžsens - izpratne par to, kā īpašu posmu cilvēka dzīvē, sāk veidoties tikai 15. gadsimtā. Tolaik bērnība tika saistīta ar "nevainīgumu". Tas nozīmē, ka bērnu raksturoja tādas pazīmes kā naivums, ievainojamība un iracionalitāte. 18. gadsimtā jeb Apgaismības laikmetā radās pedagoģijas zinātne, kuras mērķis ir veicināt bērna domāšanas un prasmju attīstību, lai viņš, pieaugot, var pašrealizēties sabiedrībā.

Tradicionālā bērnības koncepta ietvaros bērns tiek uztverts kā nevainīga, aprūpējama un nesaprātīga būtne. Tas slēpj sevī leģitīmu pamatojumu stingrai disciplīnai, tostarp, arī fiziskai un garīgai sodīšanai. Mērķis ir panākt, lai mazais cilvēkbērns izaugtu par kulturālu, autonomu un patstāvīgi domājošu personu. Līdz pat 20.gadsimta otrajai pusei bērns netika uzskatīts par pilnvērtīgu cilvēku. Turpretī klasiskā pedagoģiskā doma bērnu atzīst par potenciāli patstāvīgu, domājošu būtni, kas ir spējīga uz rīcību. Izglītības procesā tā pilnveido savas spējas, zināšanas, prasmes un attieksmes.

Šeit arī slēpjas pretruna starp bērna domāšanas un patstāvības veicināšanu pedagoģijas teorijā un bērna pasargāšanu no nevēlamajām zināšanām sociālajā praksē. Tas ir pamats nebeidzamajai diskusijai par ģimenes vērtībām, skolas uzdevumiem un audzināšanu kopumā.

Laimīgās bērnības tabu tēmas

Ģimenes vērtību aizstāvji uzskata, ka seksuālā audzināšana nav nepieciešama. Izskaidrojums ir gana vienkāršs - bērns tiek uzskatīts par aseksuālu būtni, bet skola ir vide, kurā neklājas runāt par seksu. "Laimīgās bērnības" koncepcijā arī neiederas trīs lietas - slimības, nāve un sekss. Tās ir tēmas, no kurām bērni tiek sargāti "ar putām uz lūpām". Lai nebūtu jārunā par šīm tēmām, ir izdomātas pasaciņas par kāpostos atrastiem brālīšiem un māsiņām vai stārķa knābī ceļojošiem mazuļiem. Tiek darīts viss, lai bērni nesaņemtu tiešu informāciju.

Likumsakarīgs ir jautājums - vai zināšanas un domāšanas prasmju attīstīšana bērnu apdraud vai pasargā? Šis jautājums nepastarpināti ir saistīts ar trim atšķirīgiem audzināšanas mērķiem. Pirmais ir paklausība, kad pieaugušais pilnībā nosaka bērna audzināšanas un līdz ar to - arī dzīves scenāriju. Saskaņā ar to, ja bērns būs paklausīgs, tad viņš izaugs laimīgs.

Otrs mērķis ir patstāvība, kad pieaugušais palīdz mazajam cilvēkam attīstīt patstāvīgās domāšanas un rīcības prasmes, tomēr saglabājot bērnam pakārtotu lomu pieaugušo izveidotajā sociālajā kārtībā. Mūsdienām raksturīgs ir trešais audzināšanas mērķis - rīcībspēja. Tas nozīmē, ka pieaugušais uztver bērnu par cilvēku ar tādām pašām tiesībām un viedokli, kas ir jāņem vērā. Paklausības audzināšana jau gadsimtiem ir līdz šim izplatītākais modelis, tas nedod mums iespēju runāt par drošas, kritiski domājošas personas, kas ir spējīga rīkoties, audzināšanu.

Ar rociņām zem spilvena

Audzinot bērnu paklausībā, tiek runāts par diviem dzīves scenārijiem - "mežonīgo" bērnu (wild child) un nevainīgo bērnu (innocent child). "Mežonīgais" bērns piedzimstot, ir seksuāla būtne, pieaugušajam šī seksualitāte ir jāsavalda. Kādā padomju laikā pedagoģijai veltītā izdevumā ir teikts, ka bērnam ir jāguļ, liekot rokas virs sedziņas. Tie, kas gājuši bērnudārzā padomju laikā, labi atceras, ka bija jāguļ uz labā sāna, paliekot rociņas zem vaidziņa.

Saskaņā ar "nevainīgā" bērna dzīves scenāriju, viņš piedzimstot ir aseksuāls, viņa seksualitāte attīstās pieaugot. Līdz tam bērnam nekas nav jāzina par šo tēmu. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc bērnu audzināšanā un izglītībā ilgu laiku par seksualitātes tēmu netika runāts. Jāatzīst, ka "nevainīgā" bērna koncepcija ir cieši saistīta ar kristīgo tradīciju. Audzināšana patstāvībā īsteno aktīvā bērna (active child) dzīves scenāriju. "Aktīvais" bērns ir gatavs rīkoties, taču viņam vienalga nepieciešams kāds, kurš sniegtu padomus par to, kā viņam pareizi jādzīvo. "Rīcībspējīgā" bērna (child as an actor) dzīves scenāriju īsteno audzināšana rīcībspējai. Iedziļinoties šajā idejā, ir vērts pieminēt "bērncentrētas sabiedrības" jēdzienu.

Bērns - līdzvērtīgs pieaugušajiem

Kopš apgaismības laikmeta izpratne par patstāvīgu cilvēku, kam piemīt viedoklis, tiesības un vara, tradicionāli tiek traktēta patriarhālā perspektīvā. Tas nozīmē, ka subjekts, kurš ir spējīgs racionāli pieņemt lēmumus, ir pieaudzis baltais vīrietis jeb eiropietis. Aizvadītā gadsimta beigās sabiedrībai kļūstot demokrātiskākai, cilvēka jēdziens būtiski paplašinājās, ietverot daudzas sociālās grupas, kuras līdz tam tika leģitīmi diskriminētas. Bērns mūsdienās tiek uztverts kā līdzvērtīgs citiem, raugoties gan no tiesību, gan no viedokļu paušanas skatu punkta.

Ar "bērncentrētu sabiedrību" 20./21. gadsimta mijā tiek saprasta sociālā telpa, kuras centrā ir bērns un viņa vajadzības. Mazais cilvēks tiek uzskatīts par līdzvērtīgu pieaugušajiem. Tas skaidri iezīmē "rīcībspējīgā" bērna perspektīvu pedagoģijā.

Sabiedrības infantilizācijas sekas

Rīcībspējas attiecināšana uz bērniem audzināšanas jomā un papildu tiesību piešķiršana viņiem Latvijas sabiedrībā ir radījusi morālo paniku. Raksturīga tās izpausme ir strīdīgie "tikumības grozījumi" Izglītības likumā. Arī Latvijas skolotāju vidū ir populārs viedoklis, ka bērniem ir pārāk daudz tiesību. Tas liecina, ka sabiedrībā ir raksturīga tendence cilvēka "infantilizācijai" - mērķtiecīgai bērnības perioda paildzināšanai. Ja 15. gadsimtā bērnība ilga 7 gadus, tad mūsdienās tā ilgst 18 un pat 21 gadu. Arvien palielinās neticība, ka bērns pats var pieņemt lēmumus un izdarīt izvēli. Tāpēc turpinās sabiedrības "pedagoģizācija" - morālo, sociālo, likumdošanas nosacījumu ietvara nostiprināšana, lai neļautu cilvēkiem "par agru" kļūt patstāvīgiem un rīcībspējīgiem.

Diskusijai ir jāturpinās

Uzskatu, visaptveroša diskusija par vērtībām audzināšanā un izglītībā, kā arī konkrēti par seksuālās izglītības jautājumiem Latvijā, ir vitāli nepieciešama.Vēl jo vairāk - analizējot tā saucamos "tikumības grozījumus" jāsecina, ka tie būtībā aizstāv noteiktu politisku organizāciju intereses daudz vairāk kā bērnu vajadzības un tiesības uz izglītību un informāciju. Bērns, kas nonāk informatīvajā vakuumā par savu ķermeni un ķermenisko kultūru, var saskarties ar dažādiem apdraudējumiem un riskiem. Bērns, kurš ne skolā, ne ģimenē nebūs guvis nepieciešamo izpratni par to, kas notiek ar viņa ķermeni, un to, kā izvērtēt citu cilvēku darbības, kas skar viņa ķermenisko identitāti, nespēs sevi aizstāvēt, nezinās, kādās situācijās jāmeklē palīdzība. Protams, vēlmi pasargāt bērnus no viņu vecumam it kā "neatbilstošas" informācijas, lai paildzinātu viņa laimīgās nezināšanas posmu dzīvē, var izskaidrot, bet ne attaisnot.

Ne mazāk svarīga ir vecāku loma - vecākiem būtu jāiesaistās bērnu seksuālās izglītības procesā. Tikai šī iesaistīšanās nenozīmē skolotāja darba cenzēšanu, bet gan mērķtiecīgu pašu vecāku audzināšanas kompetences pilnveidi. Respektīvi, šobrīd skolās izveidotās vecāku padomes būtu izmantojamas kā struktūras, kurās vecāki var rast atbildes uz dažādiem sev aktuāliem audzināšanas jautājumiem, tai skaitā uz tik sensitīvo bērnu seksuālās audzināšanas tēmu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form