Zane Čulkstēna: Valstij jārīkojas tagad
Foto: LETA

Pirms nedēļas padalījos savā satraukumā par jauna emigrācijas viļņa iespēju un pārliecībā, ka, pareizi rīkojoties, varam to ne tikai novērst, bet pat panāktu pretēju efektu. Proti, pievienojos visiem tiem, kas uzskata, ka šī krīze var būt arī iespēja un tieši šobrīd ir kritiski svarīgi ātri un efektīvi rīkoties. Lai saruna nepārvērstos vispārējā teoretizēšanā, mēģināju apkopot pāris konkrētu priekšlikumu jomās, kuras labāk pārzinu. Darbinieku noturēšana. Kā saglabāt darbvietas, un kā radīt jaunas?

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Līdzšinējo darbvietu saglabāšana

Galvenais darbvietu saglabāšanas mehānisms līdz šim ir bijis dīkstāves pabalsti. Kā rāda pirms pāris dienām publicētā statistika, šobrīd dīkstāves pabalsts ir piešķirts 26 reizes mazākam cilvēku skaitam, nekā plānots, un tam ir iztērēts 13 reizes mazāk, nekā bija "iebudžetēts". Lai būtu skaidrs – mēs runājam par desmitiem tūkstošu cilvēku un tūlīt maijā vēl vairāk, kas tā rezultātā, visdrīzāk, kļūs par bezdarbniekiem, piepulcējoties jau tiem 66 tūkstošiem, kas ir reģistrēti kā bezdarbnieki, un vēl krietni vairāk, kas nekvalificējas bezdarbnieka statusam.

Es saprotu, ka nav viegli izstrādāt un administrēt vienotus noteikumus, lai tie netiktu ļaunprātīgi izmantoti. Nodokļi ir jāmaksā, un man pašai pēdējā mēnesī ir bijusi tikai laba pieredze dīkstāves pabalstu saņemšanā saviem darbiniekiem, par ko esmu valstij un VID pateicīga. Bet ir zināma iepriekš minētā statistika, un mēs tagad ikdienā medijos redzam gadījumu pēc gadījuma, kur atteikšanas iemesls, lai arī formāli pamatots, nešķiet ekonomiski loģisks. Arī pati ideja par to, ka dīkstāves pabalstu uzdevums ir nevis atbalstīt darba devējus un darbiniekus situācijā, kad uzņēmumam ir 100–30% ieņēmumu zudums, bet gan novērst to strādāšanu, manuprāt, ir absurds.

Visas krīzes ir jāizmanto, lai sakārtotu iekšējos procesus, izstrādātu jaunus produktus, mācītos un rezultātā iznāktu no krīzes spēcīgāki. Mēs šobrīd darām pilnīgi pretējo. Tas būtu tāpat kā tagad pateikt mūsu olimpiskajai komandai – Olimpiāde šogad atcelta, sacensību nebūs, mēs jums iedosim nedaudz naudas, lai jūs nenomirtu badā, bet tikai ar nosacījumu, ka jūs nekādā gadījumā netrenējaties. Sēdiet mājās, skatieties televizoru, ja pieķersim sportojot – atņemsim to pašu mazumiņu. Tieši cik spēcīga būs mūsu olimpiskā komanda pēc šī eksperimenta? Tieši kādas tagad būs mūsu izredzes nākamā gada Olimpiādē?

Jaunu darbvietu radīšana

Nav daudz uzņēmumu, kas šīs veselības un ekonomikas krīzes ietekmē nebūtu jau apstādinājuši rekrutēšanu un uzsākuši darbinieku atlaišanas, bet ir tādi GBS (Global Business Services), kuri ne tikai neatlaiž darbiniekus, bet šobrīd meklē vairāk nekā 200 jaunus.

2018. gadā tika parakstīts memorands starp Ekonomikas ministriju, LIAA, Rīgas domi un citām iesaistītajām pusēm par šī sektora attīstības veicināšanu un 10 000 jaunu darbvietu izveidi līdz 2023. gadam. Ja neskaita atsevišķu GBS uzņēmumu paplašināšanos, kas ir šo uzņēmumu pašu panākums, 3 gadu laikā ir piesaistīts pāris nelielu uzņēmumu ar pārsimt darbvietām. Tepat kaimiņos Lietuvā šajā jomā ir pilnīgi cits stāsts, līdz ar to nevaram attaisnoties ar globalizācijas un brīvas darbaspēka kustības radītajiem izaicinājumiem. Kaut kāds vilciens ir aizgājis, bet nav tā, ka tagad nevarētu piesaistīt šos uzņēmumus un ka nebūtu iespējas izveidot šīs 10 000 labāk apmaksātās darbvietas. Jautājums – cik aktīvi mēs pie tā šobrīd strādājam?

Darbinieku attīstīšana. Kādas iemaņas un prasmes būs vajadzīgas visiem Latvijas iedzīvotājiem?

Ir skaidrs, ka pasaule strauji mainās, un tik mazā valstī kā Latvija ir svarīgi pārliecināties, ka katram iedzīvotājam ir iespēja iekļauties globalizētajā darba tirgū. Visprimitīvākajā izpratnē, manuprāt, tas nozīmē to, ka visiem ir jārunā vai vismaz jāsaprot angļu valoda (vēlams, vēl vismaz 2 citas valodas) un visiem vajadzētu būt vismaz pamatprasmēm digitālajā jomā.

Skaidrs, ka te liels darbs Izglītības un zinātnes ministrijai, un, cik noprotu, ir virzība pareizajā virzienā, bet tam būtu jābūt visu ministriju darbam. Būtu jāsāk pašiem ar sevi – cik daudz mūsu valsts ierēdņi runā vai saprot angļu valodu, cik attīstīti un automatizēti ir mūsu valsts iekšējie procesi? Tālāk – cik daudzi bezdarbnieki šobrīd var apgūt angļu valodu un jebkādas digitālās prasmes? Un, beidzot, kā palīdzam uzņēmumiem (no kuriem liela daļa ir pilnībā "nogriezusi" savu apmācību budžetu) attīstīt abas minētās prasmes? Un, nē, angļu valodas zināšanas un labas digitālās prasmes nekādi neapdraud nacionālo identitāti un ir aktuālas visās jomās (tostarp mākslas, veselības u. c.). Tas ir veids, kā šobrīd piekļūt informācijai, turpināt izglītoties, saprast un iekļauties globālajos procesos, tā pārstāvot un veicinot savas valsts attīstību.

Te risinājums var būt starptautiski un lokāli piedāvātie virtuālie apmācību rīki gan valodu apguvei, gan digitālo iemaņu attīstībai, kā arī atbalsts darba devējiem savu darbinieku prasmju celšanā (neatkarīgi no piederības kādai asociācijai vai jomai). No pilnīgi cita skatpunkta – varbūt arī pienācis laiks atcelt prasību dublēt visas filmas Latvijā, pietiktu ar titriem – un jūs redzētu, kā valodas pašas "liptu klāt". Tā dara, piemēram, Zviedrijā.

Darbinieku piesaiste. Kāds ir Latvijas darba devēja tēls?

Aicinu intereses pēc "Google" ierakstīt "work in Latvia"! Pēc tam varat ierakstīt "work in Lithuania" vai "work in Estonia". Argumentu, "pārdošanas" materiālu un aktivitāšu kopums, kas vērsts uz valsts popularizēšanu nodarbinātības jomā (valsts "employer branding"), ir standarta risinājums gan talantu piesaistei no visas pasaules (tostarp no tādām mums līdzīgām valstīm kā Ukraina, Baltkrievija, kuru talantiem mūsdienās arī netrūkst iespēju izvēlēties), gan reemigrācijas veicināšanai, gan vietējo talantu pašapziņas un motivācijas celšanai. Igaunija pie šī jautājuma mērķtiecīgi strādā jau vismaz 5 gadus – ir platforma, materiāli, virkne aktivitāšu.

Skaidrs, ka tikai ar "platformas" izveidi te nebūs līdzēts. Daudz lielāks un sarežģītāks ir jautājums par to, cik aktīvi strādājam pie ārvalstu studentu piesaistes un to noturēšanas pēc absolvēšanas. Cik toleranta ir mūsu sabiedrība un arī valdība pret citādajiem? Ko darām, lai Latvijā atgrieztu mūsu pasaules "Top 100" universitāšu absolventus? Kā izturamies pret sievietēm – vai mudinām jaunas meitenes kļūt par programmētājām un zinātniecēm, nevis mājsaimniecēm vai influencerēm, vai ļaujam jaunajām māmiņām veiksmīgi iekļauties darba tirgū, vai palīdzam sievietēm 55+ palikt darba tirgū, vai cīnāmies ar vardarbību ģimenē? Vai saprotam, ka kultūrai un mākslai ir milzīga loma arī šajā ziņā? No ekonomikas skatpunkta uz to raugoties – vai attīstām vidi, kurā gribētu dzīvot un strādāt pasaules talantīgākie cilvēki?

Noslēgumā viena biznesa literatūras klišeja. Senāk teica, ka ilgtermiņā lielākās zivis apēdīs mazās, mūsdienās tiek uzskatīts, ka ātrākās apēdīs lēnās. Ātrumam, fleksibilitātei un mērķtiecīgai rīcībai šobrīd ir izšķiroša nozīme – un ne tikai Covid-19 izplatības apkarošanā. Latvijas izmēram ir arī priekšrocības.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form