Tāpēc ceļam uz plašākas sabiedrības empātiju ir jāsākas ar sadzīvisku, visiem saprotamu piemēru.
Tā, pērn radošajā konceptā pielīdzinājām tuvinieka aprūpi maratonam bez finiša, medaļas un uzvaras. Arī šogad radošā risinājuma pamatā ir salīdzinājums - kvēlspuldzes, kuru trauslie kvēldiegi simbolizē stiprās mammas, tētus, dzīvesbiedrus.
Pie šīs idejas mūs noveda pārdomas par tuvinieku - aprūpētāju lomu, jo saviem mīļajiem viņi ir vienīgais dzīvotspara, siltuma un cerību avotu. Vienlaicīgi ikvienam ir saprotams - pat visjaudīgākie nevar kvēlot bez apstājas. Kad atkal un atkal ir jāpieredz slimības un nespēja, "atslēgšanās" no emocionāli un fiziski nogurdinošās realitātes ir nepieciešama kā gaiss. Ne velti "izdegšana" piemeklē tieši veselības aprūpē nodarbinātos.
"Stiprini stipros" varoņiem rūpes par mīļajiem nav darbs, bet ikdiena. Bet arī viņu izdegšanu mēs nedrīkstam pieļaut.
No reklāmas aģentūras skatupunkta darbs pie šāda tipa kampaņām vienmēr ir izaicinošs. No vienas puses, mums ir jāpalīdz konkrētiem varoņiem ar ļoti konkrētu vajadzību - nepieciešamību apmaksāt aprūpētāja pakalpojumu. No otras puses, sistēmas robus nekad "neaizlāpīs" neviens ziedojums. Te nu sagaida jautājums - kā varam iet soli tālāk par kārtējās netaisnības izgaismošanu, panākot ne tikai tūlītēju rīcību, bet arī attieksmes maiņu?
Meklējot atbildi uz šiem "kā", savulaik arī tika dibināta VUCA. Sākot darbību kā bezpeļņas projekts sociālo un kultūras iniciatīvu atbalstam, nu jau sešus gadus apkalpojam arī komercklientus. Divas lietas gan ir palikušas nemainīgas - apņemšanās atbalstīt sabiedriski nozīmīgus projektus, atvēlot šim mērķim 10-15% aģentūras resursu, kā arī pārliecība - aiz katra zīmola, saukļa vai vizuālā risinājuma vienmēr ir jāstāv cilvēkam.
Un, iestājoties par iekļaujošu sabiedrību, mums ir jāpalīdz viņa ziņai sasniegt citu cilvēku, lai cik dažādās pasaules viņi nedzīvotu.
Tieši tāpēc mūsu spuldzēm ir vārdi - "Oto mamma", "Esteres tētis", "Ilvijas vīrs". Tieši tāpēc par viņu jaudu stāsta nevis sausi fakti, bet reālo cilvēku tiešā runa, viņu mazie sasniegumi un lielie lepnumi.
Un tieši tāpēc, vērtējot iespējas palīdzēt, mēs aicinām neapstāties pie ziedojuma, bet aizdomāties, kā vēl varam stiprināt stipros - kā cilvēki cilvēkus? Iespējams, kādam ir vara pašam sākt vai atbalstīt pārmaiņas - konkrētā pašvaldībā, vai visā valstī.
Iespējams, kāds var saskatīt un stiprināt stipros savu paziņu, paziņu paziņu vai kolēģu lokā. Un pārliecināties, ka sirsnīgs "paldies" sniedz daudz lielāku gandarījumu par vainīgo meklēšanu soctīklos. Iespējams, kāds var pietaupīt nosodījumu, aiz "ciešanu paildzināšanas" saredzot divu tuvāko cilvēku vēlmi būt kopā.
Un, iespējams, kāds beidzot var pārslēgties no uzstādījuma "jāpalīdz veselajiem" uz "jāpalīdz cilvēkiem" - arī tiem, kurus neizārstēs, bet kuri joprojām grib dzīvot. Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi, bet secinājums paliek nemainīgs. Kamēr sistēmu uztveram kā bezpersonisku veidojumu, lielās pārmaiņas nenotiek. Jo, gluži vienkārši, lielās pārmaiņas vienmēr sakās ar mazām pārmaiņām ikvienā no mums.