Kāds tad ir patiesais hokeja vai pat visa Latvijas sporta fans? Tad fans vai “latvietis”? Šādu un citu jautājumu pamudināts ķēros pie savu pārdomu izklāsta. Un atkal, lai cik tas pretīgi arī nebūtu nāk prātā izsenis nodeldētā frāze, ka latvietim gardākais ēdiens ir cits latvietis. Un par nelaimi tas izpaužas it visur – sadzīvē, sportā, biznesā ... varētu minēt n-tās sfēras. Prātā nāk laiks, kad Latvijā sākās vispārējs hokeja fanu bums. Tā jau bija goda lieta fanot par hokeju. Un ja vēl bija savs fanu krekls, tad nu pirmais puisis ciemā. Bet tiklīdz fanošana jau kļuva par ikdienu tā mūsu „latviskums” atkal lien uz āru.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Sapņojām par to, ka Latvijā varētu notikt Pasaules čempionāts hokejā. Un sapnis piepildās. Bet arī te neiztiek bez incidentiem. Sākotnēji lepojāmies, ka, redz, čempis notiks pie mums, bet tad, protams, ne bez dažu aktīvistu palīdzības, čempionāta liktenis zem lielas jautājuma zīmes. Kritiskajā momentā, protams, viss nokārtojas un halli sāk būvēt. Liekas, ka nu jau visam jābūt kārtībā un čempim būt, bet atkal "latviskums" dzimst no pelniem un liek sevi manīt. Te šitāda ķeza, te tāda ķeza. Katrs, kam nav slinkums spriedelē par lietām, par kurām nav pat nojausmas. Zākā federāciju, valdību, Koziolu. Visus, kurus nav slinkums. Atliek šiem zākātājiem tikai pajautāt - a kapēc? Un iestājas klusuma brīdis. Bet tad mēs ņemam talkā fantāziju un atkal varam turpināt diskusiju.

Bet biļešu tirdzniecība un ap to saceltā ažiotāža bija pēdējais piliens. Tad, kad nu jau šaubu nav, ka notiks pasaules čempionāts, atkal mostas “latvietis” un sāk meklēt - nu, kur tad vēl var kādam iekost? Un še tev - pirmie ir “Sarauj Latvija”, jeb kā es viņus dēvēju – treniņtērpu pavēlnieki. Tie, kas pirmie stāv rindās, lai pirktu biļetes un spekulētu. Protams, te tiek runāts tikai par dažiem šīs organizācijas biedriem. Paziņo, ka biļetes ir par dārgu un neviens netaisās tās pirkt, un čempis tiks boikotēts. Mums taču mājās gribas visu saņemt par sviestmaizi.

Tad nu piedāvāju nodoties elementārai matemātikai. Tie, kas jau ir braukuši uz pasaules čempionātiem zina, cik izmaksā apmeklēt priekšsacīkstes spēles. Vidēji pats brauciens uz Pasaules čempionātu izmaksā aptuveni 200-400Ls atkarībā no izvēlētās programmas, nakstmītnes u.t.t. Tam visam pieskaitam vismaz 100Ls, ko patērēties vietējos krogos. Un tam visam klāt vēl pieskaitam hokeja biļetes. Un, kas tad mums galu galā sanāk? Vidēji šie paši personāži, kas taisās boikotēt PČ spēles Rīgā ik gadu ir gatavi atdot no 350-600Ls, lai nokļūtu uz Pasaules čempionāta priekšsacīkstēm, t.i., trīs Latvijas izlases spēlēm un pamatīgi piedzertos (nejau visi, protams). Un neviens nebļauj, ka tas ir nesamērīgi dārgi. Tai pašā laikā parēķinam, ka biļetes I kategorijas vietās Rīgā maksā 58Ls uz abām dienas spēlēm. Lai redzētu Latvijas izlases spēles priekšsacīkstēs no I. kategorijas sēdvietām, ir jāšķiras no 174Ls un piedevām ir iespēja apmeklēt vēl papildus 3 spēles, nerunājot jau par to, ka ir arī lētākas biļetes. Nu tad salīdzinam 174Ls un 350Ls. Starpība ir 2 reizes. Tātad sanāk, ka vismaz divas reizes lielākas summas esam gatavi maksāt bez pīkstēšanas, bet tiklīdz tas notiek šeit, tad kādu notiekti grib piečakarēt.

Protams, sava vaina par negatīvo attieksmi ir jāuzņemas arī orgkomitejai, jo Latvijas līdzjutējiem no 12 000 ietilpīgās halles piešķirt tikai nepilnas 3000 vietas arī ir absurds. Līdz ar to veidojas šīs sadursmes. Tā vietā, lai nodarbotos ar to, kā kvalitatīvāk noorganizēt “čempi”, vai kā labāk atbalstīt savējos, mēs tērējam laiku un enerģiju viens otra nozākāšanā.

Tā ir vispār ļoti fenomenāla parādība Latvijā, kas ir novērojama visos sporta veidos. Kad mūsējiem ir rezultāti, visi ceļ godā un slavē, bet atliek tikai zaudēt vienu spēli un tie paši fani, kas cēla saulītē mūsu sportistus, jau bradā pa tiem ar netīriem zābakiem meklējot visādas vainas (dzērāji, plenči, u.t.t.). Vai tad tas ir patiess savas valsts komandas atbalstītājs? Ir viegli atbalstīt komandu, kura nemitīgi uzvar, bet palīdzēt savējiem grūtos brīžos jau ir īstenā fana sūtība. Ne velti taču mūs sauc par sesto laukuma spēlētāju.

Bet tam visam jau ir meklējamas vēl dziļākas saknes. Tā ir mūsu attieksme pret dzīvi. Bet tas jau ir cits stāsts.

Varat mn piekrist varat nepiekrist, tas nebija šī raksta vai prātuļošanas mērķis. Šis ir tikai aicinājums ieklausīties un padomāt ko, kā un kādēļ mēs daram.

Mūsējie labākie.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form