DELFI
Foto: Zbigņevs Stankēvičs

Šā komentāra saīsinātu versiju jau bija iespējams izlasīt 23.janvāra laikrakstā “Diena”. Komentāra autors vēlas rosināt ar DELFI auditoriju diskusijai par abortu jautājumu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Gan es, gan ikviens no mums, varētu nebūt dzimis un dažādu apstākļu dēļ varētu būt iznīcināts abortā. Mūsu vecāki tomēr, lemjot jautājumu par mūsu laišanu pasaulē, ir izšķīrušies mums un dzīvībai par labu. Šobrīd mums ir pienākums veidot sabiedrību, ko mēs vēlamies saukt par demokrātisku un tiesisku, veidot valsti un tās likumus.

Šobrīd esam nonākuši izvēles priekšā – vai mums ir tiesības likumdošanā nostiprināt normu “grūtniecības pārtraukšana” un akceptēt cilvēka tiesības iznīcināt citu personu? Jautājums “par” vai “pret” abortiem paver iespējas diskusijai, kurā pašlaik dažādos līmeņos iesaistījusies liela sabiedrības daļa - arī kristīgo konfesiju pārstāvji -, lai gan var uzdot jautājumu, kādas tiesības izteikties jautājumos par valsts likumdošanu ir Baznīcai, kas ir šķirta no valsts.

Jaunākie statistikas dati liecina, ka Latvijā ir viszemākais dzimstības un visaugstākais mirstības līmenis Eiropā (attiecīgi 8,3 un 13,8 uz tūkstoti iedzīvotāju). Baznīcas pienākums ir aizstāvēt ikviena cilvēka tiesības uz dzīvību un tā nevar klusēt, ja tiek nodarīts pāri visneaizsargātākajam. Šī iemesla dēļ Baznīca nepārprotami pauž savu nostāju par dzīvību, par sabiedrības veselību, atzīstot, ka bez dzīvības esamības arī valsts pastāvēšana ir apšaubāma. Esot atvērti savstarpējas cieņas pilnam dialogam, kristieši vēlas argumentēti pamatot savu nostāju, izskaidrojot, ka teoloģiskie argumenti, izteikti bauslī “Tev nebūs nokaut!” nebūt nav pretrunā ar tiesiskiem, zinātniskiem un vispārcilvēciskiem argumentiem, bet pat ir tiešā harmonijā ar tiem.

Tiesiskā aspektā vērtējot jautājumu par mākslīgi izraisītu abortu un tā legalizāciju likumdošanā, nākas nedaudz pakavēties pie valsts tiesību pamatiem. Valstij, kas vēlas kļūt par patiesi demokrātisku un tiesisku, ir jāļauj cilvēktiesībām caurstrāvot gan publiskās gan privātās tiesības, arvien vairāk caurvijot privāto tiesību sfēru. Gadījumā, ja valsts vēlas noteikt iespējamos rīcības modeļus privātajās tiesības, tai būtu jāaplūko šie jautājumi caur cilvēktiesību prizmu. Papildinot Satversmi ar nodaļu par cilvēktiesībām, šīs tiesības atzītas par valstij saistošām, tās 93.pantā nosakot, ka “ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums”.

Tiesiskā aspektā ikviens jeb persona piedzimstot iegūst tai paredzētās tiesības un brīvības. Būtu loģiski secināt, ka līdz ar to netiek aizsargātas vēl nedzimušas personas tiesības. Šis arguments ir arī viens no visbiežāk izmantotajiem apgalvojumiem, aizstāvot viedokli par sievietes tiesībām iznīcināt vēl nedzimušu bērnu. Citviet Eiropā cilvēka dabiskās tiesības – tiesības uz dzīvību - tiek izmantotas kā mēraukla citu tiesību novērtēšanā, un arī Latvijas civillikuma mantojuma tiesību daļā paredzētas vēl nedzimuša bērna tiesības uz mantojumu.

Aborts dabisko tiesību kontekstā ir pārkāpums, jo jau pats dzīvības fakts vien rada pamatu pārējo tiesību īstenošanai. ANO Bērnu tiesību konvencijas preambulā pasludināts - “bērnam viņa fiziskā un garīgā brieduma trūkuma dēļ nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, ieskaitot arī pienācīgu tiesisko aizsardzību kā pirms, tā arī pēc dzimšanas”. Tiesa gan, uzreiz nākas piebilst, ka tiesiskā aspektā šis jautājums vēl nav līdz galam atrisināts un joprojām tiek pakļauts dažādām interpretācijām. Valsts likumdošana, samērojot sievietes un viņas nedzimušā bērna tiesības, pašlaik par nozīmīgākām ir atzinusi sievietes tiesības. Taču, ja valsts likums liedz kādai cilvēku grupai (t.sk. vēl nedzimušiem bērniem) aizsardzību, kas šai grupai likumīgi pienākas, tad tādejādi noliedz visu personu vienlīdzību likuma priekšā.

Aborts nebūtu uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu, ja ieņemto bērnu līdz zināmam vecumam neuzskata par cilvēcisku būtni. Atstājot katra subjektīvai apcerei jautājumu kādā veidā divu pretēja dzimuma cilvēcisku būtņu tieša seksuāla kontakta rezultātā bioloģiski var rasties “kaut kas cits”, nevis cilvēks, nedaudz ieskicēsim jautājuma dabaszinātnisko pusi, mēģinot rast atbildi uz jautājumu “kā un kad rodas cilvēks”. Jautājums par cilvēka rašanās sākumu nevar tikt pakļauts tik plašai interpretācijai, kā jautājums par visas civilizācijas rašanos, jo cilvēka rašanās brīdim iespējams izsekot teju pat sīkumos un šo rašanos var apliecināt ar dabaszinātnes faktiem.

Pētnieki atzīst, ka jau tai mirklī, kad spermatozoīds apaugļo olšūnu, tiek noteiktas ieņemtā cilvēka vispārējās un individuālās iezīmes - dzimums, acu, matu un ādas krāsa, sejas vaibsti u.c. Jaunajā šūnā, ko izveido olšūna un spermatozoīds, ir ietverts ieņemtā cilvēka ģenētiskais kods, apmēram dienu pēc ieņemšanas šūnas kodolā esošās hromosomas dalās, veidojot divas un pēc tam jau neskaitāmu daudzumu šūnu ar vienādām ģenētiskām īpašībām. Četras vai piecas dienas pēc ieņemšanas jaunais organisms ieligzdojas dzemdē, drīz vien izveidojas embrija aizmetnis un jau trīs nedēļas pēc ieņemšanas sāk pukstēt mazā cilvēciņa sirds, lai gan pati sieviete jauno dzīvību sevī vēl neapzinās. No mātes asinsrites neatkarīgs, noslēgts asins riņķojums un citāds asins sastāvs bērnam izveidojas 21.dienā pēc ieņemšanas. Šeit apgalvotais ļauj secināt, ka cilvēks sākas no ieņemšanas brīža un uz viņu ir attiecināmas visas likumdošanas normas par cilvēka personas aizstāvību.

Šķietami aizstāvot sievietes tiesības tiek skaidrots, ka viņai ir tiesības pašai lemt par sevi, savu klēpi, rosinot viņu uzskatīt, ka līdz ar neplānotā bērna ieņemšanu tiek aizskartas viņas tiesības. Citā aspektā jautājums risināms, ja seksuālais kontakts bijis varmācīgs vai negribēts, taču arī šajā gadījumā bērns nav viņu ieņēmušās sievietes īpašums un nav klēpja, kurā viņš tiek iznēsāts, sastāvdaļa. Viņš jau kopš ieņemšanas brīža ir pilnīgi jauna, unikāla un neatkarīga būtne. Jau minēts, ka sieviešu veselības aizsardzība, dzīves kvalitāte, privātās dzīves aizsardzība un, beigu beigās brīvība un tiesības pašai rīkoties ar savu ķermeni ir daži abortu piekritēju argumenti.

Taču bērnu tiesības uz dzīvību nav pretnostatāmas vecāku tiesībām uz komfortu. Cilvēktiesību teorija paredz, ka dažas cilvēktiesības var tikt ierobežotas, lai aizsargātu citu cilvēku pamattiesības. Šāds sievietes tiesību ierobežojums ir attaisnojams ne tikai bērna dzīvības dēļ, bet arī aizsargājot pašu sievieti no aborta sekām. Apgalvojot, ka aborts ir vēlams un pat ieteicams, tiek minētas gan iespējamās augļa attīstības anomālijas, gan mātes endokrīnās problēmas, ekstragenitālas, vīrusu un cita veida saslimšanas, kaitīgi ieradumi, psiholoģiski un vēl citi neskaitāmi iemesli, kas liek sievietei izdarīt izvēli par labu nedzimušā bērna slepkavībai.

Taču tieši tikpat daudz, ja ne vairāk, argumentu minams par labu tās pašas sievietes veselībai, ja bērns tiek saglabāts. Bieži netiek pat pieminētas vai tiek tikai pavirši ieskicētas jau notikušās izmaiņas viņas organismā, kas rodas uzreiz pēc bērna ieņemšanas, kā arī īsajā laikā līdz aborta izdarīšanai. Sieviete tiek iepazīstināta ar iespējamajām aborta psiholoģiskajām sekām, taču retāk tiek minēts, ka aborts var izraisīt arī psihiskus traucējumus, ne tikai nedrošību par nākamās grūtniecības iespējamību.

Praktizējoši ginekologi atzīst, ka pastāv grūtības identificēt aborta sekas, jo abortus izdarījušās sievietes biežāk izjūt vainu par savu izvēli, neatkarīgi no tā, kādi bijuši šīs izvēles iemesli. Pašu sieviešu visbiežāk minētais aborta izdarīšanas iemesls ir apkārtējo atbalsta trūkums un tikai pēc tam tiek minētas ekonomiskas un tiesiskas problēmas, uz kurām kā uz prioritārām uzmanību vērš aborta ieteicēji. 20% sieviešu, kuras izdara abortu, kādā brīdī apsver pašnāvības iespēju par aptuveni 12% biežāk nekā pārējās sievietes, turklāt aborts var tikai palielināt risku saslimt ar krūts vēzi, jo, pārtraucot grūtniecību, vardarbīgi tiek pārtraukta arī krūšu attīstība un vēl līdz galam neattīstījušos šūnu jūtīgums palielina risku iegūt audzēju.

Par nozīmīgām aborta sekām uzskatāmi arī t.s. PAD jeb pēcaborta distress, kas parādās jau trīs mēnešus pēc aborta un izpaužas kā fiziskas un psihiskas sāpes un liela zaudējuma izjūta, un t.s. PAS jeb pēcaborta sindroms, kas gan sākas tikai vairākus gadus pēc aborta, bet izpaužas kā nemiers bez redzama iemesla, neapmierinātība ar dzīvi, dzīves jēgas zudums, bezcerība un depresija.

Lai gan šis diskurss neparedz kā galvenos un noteicošos argumentus izvirzīt Dieva vārdu, jo teoloģiski argumenti nepārliecinās cilvēku, kurš netic Dieva autoritātei, tomēr bez raksta sākumā pret abortiem minētā baušļa “Tev nebūs nokaut!”, jāmin arī citi tālāku diskusiju izslēdzoši Jēzus vārdi “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši”. (Mt 25,40) Jau pirmo kristiešu draudzes, iestājoties pret valdošajām romiešu un grieķu parašām izdarīt abortus un iznīcināt jau dzimušus bērnus, ir norādījušas, ka nav nonāvējams auglis, pārtraucot grūtniecību un nav nogalināms jaundzimušais bērns. Kā apgalvots Bībelē, atbildība tiks pieprasīta par katra cilvēka dzīvību, jo cilvēks ir radīts pēc Dieva veidola. Psalmos lasām - “Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās” (Ps 139,15), turklāt nonāvēta cilvēka asinis sauc uz debesīm (sal. 1 Mozus 4,10). Dievs mūs ir mīlējis jau pirms mūsu piedzimšanas, sakot “pirms es tevi radīju mātes miesās, es tevi jau pazinu un pirms tu piedzimi no mātes miesām, es tevi svētīju”. (Jer 1, 5) Līdz ar to kristieši atzīst par svētu cilvēka dzīvību, uzsverot, ka tā ir jāciena un jāaizsargā jau kopš ieņemšanas brīža.

Baznīca vienmēr ir apliecinājusi, ka jebkurš tīši izraisīts aborts ir morāliski ļauns. Arī Hipokrāta zvēresta tekstā, kas tika izstrādāts atbilstoši morāles un ētikas prasībām un vispārcilvēciskiem principiem, ārsti apņemas “... nedošu nevienai sievietei līdzekļus augļa nodzīšanai”. Jauna dzīvība izsenis tikusi radīta kā mīlestības, nevis tikai tīras seksualitātes auglis un mīlestība arī nekristiešu vidū ir atzīta kā tikumiska vērtība. Kristiešiem “...Dievs ir mīlestība” (1Jņ 4,8), kas saprotama ikvienam, neatkarīgi no viņa izglītības līmeņa, turklāt Kristus saka - “jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis”. (Jņ 13,34)

Ņemot vērā iepriekš paustos argumentus, kas pamato kristīgo viedokli, var tieši secināt, ka Kristus Baznīca nevar akceptēt abortu legalizāciju, kā to paredz seksuālās un reproduktīvās veselības likumprojekts. Apzinoties to, cik šis jautājums ir sāpīgs un grūti risināms, mēs tomēr nevaram palikt pie vienkāršā aizlieguma, pasakot tikai konkrētu “nē” abortiem. Visu konfesiju kristieši Latvijā savu iespēju robežās cenšas aizsargāt jauno dzīvību. Piemēram, jau vairākus gadus darbojas misija “Pakāpieni”, kurā tiek pieņemtas savu tuvāko un sabiedrības atraidītas jaunās māmiņas. Darbojas arī ģimenes atbalsta centrs “Sargāsim brīnumu” un kustība “Par dzīvību”, bet tas joprojām ir nepietiekami, lai atrisinātu šos sasāpējušos jautājumus. Ir nepieciešama valsts mēroga programma, kas paredzētu arī atbilstošas izmaiņas likumdošanā, lai palīdzētu sarežģītā situācijā nonākušajām sievietēm, un kristieši ir gatavi sadarboties tās praktiskā īstenošanā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form