Tā kā ar nacionālo partizānu cīņu izpēti esmu saistīts jau vairāk nekā divdesmit gadus, nepārspīlējot varu teikt – esmu dzirdējis simtiem cilvēku stāstus un lasījis simtiem krimināllietu, liekot kopā cilvēku liecības ar dokumentiem. Tādēļ mani neietekmē dramatisks izklāsts un mākslīgi inscenējumi. Mani interesē fakti. Noskatoties filmu, sapratu, ka man par to sakāmas trīs lietas: jocīgais, patīkamais un tad viss pārējais, par ko neko labu pateikt nevaru. Filma šķiet arī šādi veidota: trijos slāņos. Tur ir cilvēku liecības, režisores pētītais un mākslīgi inscenētais.
Vispirms par jocīgo. Režisore vairākkārt atkāro frāzi “oficiālā vēsture”. Kas tā tāda? Vai tiešām mūsu valstī būtu kāda oficiālā vēstures nostāja attiecībā pret nacionālajiem partizāniem – mežabrāļiem? Es tiešām nezināju. Būšu kaut ko palaidis garām. Zinu, ka Lietuvā darbojas Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centrs. Tur pretošanās kustības izpēte ir valsts atbalstīta un uzturēta. Latvijā līdz šim nekas tāds nav noticis. Piemēram, paskatieties, kāds man skaists amats – LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks. Tikai mana alga ir 15 eiro 00 centi mēnesī “uz papīra”. Pirms tam biju beztermiņa bezalgas atvaļinājumā (kas man pašam patika labāk). Pētīt nacionālo partizānu cīņu vēsturi ir mans vaļasprieks un tikai. Viss, ko es par šo tēmu esmu rakstījis vai teicis un tālāk teikšu, ir tikai un vienīgi mans viedoklis.
Jocīga šī “oficiālās vēstures” pieminēšana šķita tādēļ, ka šo frāzi lietoja daži kolēģi vēsturnieki, kuriem līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā ļoti patika regulāri doties uz Maskavas namu šņabi dzert. Tad nu uz paģirām viņi vāvuļoja kaut ko par nepieciešamību “atmītot mītus” un cīnīties pret “oficiālo vēsturi”.
Zināt, kāda līdz šim bija valsts oficiālā nostāja pret mežabrāļiem? 2016. gadā grupiņa šīs tēmas entuziastu sagatavoja un iesniedza Ordeņu kapitulam priekšlikumu apbalvot ar Viestura ordeni visus tobrīd vēl dzīvos 22 mežabrāļus. Ordeņa kapituls ar šo jautājumu apmēram trīs gadus mocījās kā ar karstu kartupeli – ne norīt, ne izspļaut. Tad beigās deva pa mazām grupiņām, lai nebūtu uzkrītoši. Bija sajūta, ka velk garumā, cerot, ka mežabrāļi paši nomirs un jautājums atrisināsies. Tāda līdz šim bija valsts oficiālā nostāja – jēla un drebelīga.
Šobrīd, trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, beidzot parādās cerība, ka nacionālās pretošanās kustības piemiņas saglabāšanai tiks pievērsta valstiska uzmanība. Valsts prezidents Egils Levits to izvirzījis kā vienu no savas darbības prioritātēm. Sakarā ar ārkārtas stāvokli tas uz laiku ir apstājies.
Tas bija par jocīgo, kaut jocīgā tur nebija nemaz. Tagad par labo. Filmā ir fiksētas fantastiskas viena reģiona cilvēku liecības par nacionālo partizānu darbības laiku. Tām ir nepārvērtējama nozīme, jo cilvēki aiziet un viņu personīgi pārdzīvotais, ja netiek fiksēts, izzūd nebūtībā. Ja atmet visu to lieko, ko režisore pieliek klāt no sevis, tas ir fantastisks materiāls, kuru nākotnē varēs izmantot nacionālo partizānu cīņu pētniecībai.
Un tagad par visu pārējo. Režisore nevienā brīdī nepalika “pa vidu” un pat necentās to darīt. Viņas riebums pret nacionālajiem partizāniem bija neslēpts un uzkrītošs. Tāds riebums, ka šķita – inscenējumi ir paņemti no Maskavas televīzijas.
Nepārstāstīšu visas, bet minēšu tikai dažas no Jūsu pētnieciskās žurnālistikas “pērlēm”. Pirmā, intervējamā vārdiem: “Nu, par tiem mežabrāļiem brīžiem gribas teikt tā. Kad pa mājām staigāja, pārtiku meklējot, patriotus un varoņus tēlojot, tad bija varoņi. Kad pašu sievas un bērnus veda turpat gar purvu uz Varakļāniem, tad laikam tā varonība bija par īsu.” Intervējamais izteica savu viedokli, jo nezināja konkrētos apstākļus. Bet Jūs zinājāt, jo bijāt pētījusi. Jūs zinājāt, ka tobrīd partizāni bija tikai trīs – Šķēle un tēvs ar dēlu Tropiņi. Turklāt Šķēlem, dzīvam, es vēlreiz atkārtoju – dzīvam, esot, puva nost apsaldētās kājas. Kādu reālu pretdarbību deportācijām viņi varēja veikt? Jūs to zinājāt, bet noklusējāt, un tā vairs nebija “palikšana pa vidu”.
Nākamais. Kādi tad bija filmā minētie partizānu zvērīgie briesmu darbi? “Istrebīķeļa” mājā iemesta rokas granāta, kā arī nošauti kolhoza priekšsēdētājs un komunistiskās partijas biedrs. Pilnīgi jūtams, kā režisorei būtu gribējies atklāt kādu īstu mežabrāļu briesmu darbu. Bet, nu, neveicās. Tas nekas – paliek taču vēl inscenējumu iespēja. Tur tad nu režisore izpaudās. Komunistiskās partijas biedrs pārtapa par “jaunu, tikko no skolas atsūtītu puisi”, par kuru visu laiku tiek runāts kā par zemes mērnieku, tā arī veidojot inscenējumu. Redz, kādi zvēri: nošāva cilvēku tikai par to, ka zemīti mērīja un pēc tautības bija krievs! To, ka viņš bija oficiāls komunistiskās partijas biedrs, Jūs izspļāvāt nejauši tikai pēc inscenējuma, citējot dokumentu. Konkrēti: nošaušanas inscenējums ar visu moralizēšanu risinās no filmas 1. h 09. min. līdz 1. h 12. min. Bet to, ka nošautais ir komunistiskās partijas biedrs, Jūs nejauši izspļāvāt tikai 1. h 34. min., kad citējāt dokumentus, cenšoties rādīt, kā “bandīti” paši viens otru apsūdz. Maskavas TV propagandisti klusi pīpē stūrītī.
Vai Jūs zināt, ko mēs katru gadu atzīmējam 25. martā? Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Kas tajos laikos bija komunists? Tas bija fanātiķis, kurš ticēja, ka, aplaupot, arestējot un deportējot uz Sibīriju līdzcilvēkus, var uzcelt paradīzi zemes virsū, sauktu par komunismu. Nu tad vienu šādu komunistu, oficiālu režīma pārstāvi, partizāni nošāva Lubānas klānos.
Un tad vēl viena “pērle”. Citāts: “Un tad viņi [mežabrāļi] ir apšāvuši viens otru. Daudz.” Vienlaikus risinās kārtējais režisores inscenējums, kur iedzēruši mežabrāļi zvārojas, smejas, bāžas virsū kādam biedram, kurš nedzer. Rodas sajūta, ka viņi mežā viens otru būtu apšāvuši dzērumā. Kas tas tāds? Citāts, protams, nav Jūsu, bet vienas liecinieces teiktais. Bet, ja Jūs to atstājāt filmā ar attiecīgu inscenējumu, – lūdzu, faktus! Konkrētus faktus! Kur Jums ir fakti, lai šādu apgalvojumu atstātu filmā, vēl arī attiecīgi ilustrējot?! Ja mēs paņemam visu konkrētās liecinieces teikto filmas 1. h 08. min., tad var labi saprast, ka viņa nestāsta nevienu konkrētu gadījumu, bet cenšas vispārināt kaut kur dzirdētas vai lasītas lietas. Visticamāk, viņa tā ir sapratusi kaut kur lasītu informāciju par nacionālo partizānu rindās iesūtīto čekas aģentu-kaujinieku darbību. Ja Jūs to atstājāt savā filmā – lūdzu, faktus! Vai arī tā ir apzināta nelietīga cūkošanās.
Tālāk. Jums tik ļoti patika rādīt dokumentus – pārsvarā pratināšanas protokolus – un vilkt ar sarkanu līniju tekstā. Redz, kā viņi paši atzinās, kā viņi viens otru nodeva. Pirmkārt, tas, kas ir rakstīts nopratināšanas protokolos, nav paša cilvēka teiktais, bet čekas pratinātāja interpretācija par cilvēka teikto. Tur frāze “es cīnījos” pārtop par “es laupīju un slepkavoju”. Tā ir šo dokumentu īpatnība. Atšķirībai starp cilvēka teikto un čekas izmeklētāja rakstīto vēl pievērsīšos, runājot par nacionālo partizānu motivāciju.
Attiecībā uz nopratināšanas protokoliem Jūs pat pareizi norādījāt, ka cilvēki pirmajās pratināšanas reizēs liedzās, bet pēc tam teica, ka atzīsies, un runāja visu, ko un kā pratinātājam vajadzēja. Jums ienāca prātā, kā šāds “rezultāts” tika panākts un kas slēpjas aiz pareizi ieprotokolētajām frāzēm? Nē, Jūs bijāt sajūsmā par to, ka arestētie paši atzinās. Redz, kādi pierādījumi! Patiesībā aiz šīm frāzēm slēpjas padomju drošības dienesta atstrādāta un gadiem pilnveidota sistēma, kā cilvēku salauzt un sagraut. Vispirms bija mehāniska sišana, dauzīšana, spārdīšana, iebaidīšana. Kādiem pietika jau ar to vien. Tiem, kam nepietika, sekoja nevis dienām, bet nedēļām un, ja vajadzēja, mēnešiem ilga spīdzināšana ar bezmiegu – dienās neļāva gulēt, bet naktīs pratināja. Kamerās cauru diennakti dega maksimāli spilgta gaisma, netika ļauts aizsegt seju un apsegt galvu, un vienlaikus kameras visu laiku bija pārkurinātas. Ne brīdi netika ļauts atpūsties, apdomāties. Cilvēks tika novests līdz kontrolētam sabrukumam – tādam stāvoklim, ka viņš pilnīgi mehāniski teica jebko, kas tika prasīts, un parakstīja jebko, ko lika.
Ja Jūs gribat redzēt, kam cilvēki izgāja cauri, pievērsiet uzmanību viņu parakstiem. Katra nopratināšanas protokola lapā cilvēks parakstījās. Pavērojiet, kā mainās paraksts! Es esmu redzējis viena cilvēka trīs parakstus – pirms aresta brīvībā, dažas dienas pēc aresta un izmeklēšanas beigās. Pirmais ir skaists, kaligrāfisks, izkopts, otrais nervozs, saraustīts, bet trešais ir tāds, ka skaidrs – tas cilvēks pat rakstāmrīku rokās vairs nespēj noturēt. Pat vistalantīgākais grafologs nespētu noteikt, ka tas ir viens un tas pats cilvēks. Bet Jūs nezinājāt, nesapratāt un arī nevēlējāties saprast. Un tieši nevēlēšanās saprast ir lielākais pārmetums Jums šīs filmas sakarā. Velk tik sarkanas strīpiņas pa tekstu.
Un tagad par inscenējumiem. Ja, intervējot cilvēkus un citējot dokumentus, Jums tomēr bija jāvadās pēc dzirdētā un redzētā, tad inscenējumos “skaistums nāca no iekšām”. Kādi Jūsu “attēlojumā” izskatās mežabrāļi? Jūs esat sasniegusi jaunu līmeni. Tik kariķētā veidā “nacionālistiskos bandītus” neatļāvās parādīt pat padomju propaganda savās filmās “Kad lietus un vēji sitas logā” un “Ilgais ceļš kāpās”. Pat tur, ticamības momenta saglabāšanai, tika atstātas zināmas partizānu cilvēciskuma iezīmes.
Vai tiešām trūkst informācijas un nav pieejams fotomateriāls? Nē, ir – pilns internets, kā arī dažādas grāmatas. Nepārspīlējot varu teikt, ka 90% šo fotogrāfiju ir manis atrasti un no manis tās aizgājušas tālāk, kļūstot publiski pieejamas. Bija nepieciešama tikai vēlēšanās ar materiālu iepazīties. Bet Jums nebija tieši šīs vēlēšanās iepazīties ar tēmu. Partizāni Jums ir bārdām apauguši, noplukuši un dzeroši tēvaiņi.
Ja nespējāt un negribējāt pati iepazīties ar tēmu, tad piedāvāju Jūsu uzmanībai foto materiālu no Lubānas klāniem tuvākajiem reģioniem:
Pievērsiet īpašu uzmanību pēdējam attēlam. Tas tapis 1952. gadā! Šie vīri dzīvo mežos jau astoņus gadus. Un nodzīvos vēl četrus gadus līdz 1956. gada oktobrim, kad LPSR KGB priekšnieks ģenerālis Jānis Vēvers viņiem personīgi rakstīs vēstuli ar lūgumu nākt laukā no meža. Neviens nav apaudzis ar bārdu, nekopts, noplīsis, nodzēries. Neviens nav tāds, kādus Jūs viņus attēlojāt. Neviens!
Kāds varētu mēģināt apgalvot, ka pirms fotografēšanās partizāni īpaši sakopās un savācās, bet ikdienā gan bija netīri un noplukuši. Labi, tad ņemam citas bildes. Čeka visus nogalinātos partizānus precīzi dokumentēja, tajā skaitā fotografējot nogalināto līķus. Tur ir fiksēts, kā partizāns izskatījās savas bojāejas brīdī. Lūdzu: 1950. gada 31. janvārī Alūksnes rajonā nogalinātie partizāni Voldis Ziņģis un Voldemārs Keiris.
Pavērojiet viņus. Jauni puiši, kuri partizānu gaitās bija pavadījuši piecus gadus. Viņi ir gludi skūti, normālām frizūrām un bija tādi brīdī, kad sākās kauja, nevis fotosesija! Savā ņirdzīgajā veidā tēlojot nacionālos partizānus, Jūs apgānāt viņu piemiņu. Vai Jūs būtu gatava Lāčplēša dienā ņirgāties par Latvijas armijas karavīriem, kuri izcīnīja Latvijai brīvību? Noteikti nē. Tad kāpēc Jūs ņirgājaties par šiem cīnītājiem? Viņu tēvi bija pirmie, kuri ņēma rokās ieročus un 1918.–1920. gadā izcīnīja Latvijai brīvību. Šie puiši ņēma rokās ieročus, lai atgūtu zaudēto brīvību. Viņi turpināja cīnīties līdz galam laikā, kad pārējā sabiedrība jau gļēvi zemojās, izkalpojās un laizīja okupantu zābakus. Tieši tāpēc viņi daudziem ir nepatīkams vērtību mērs.
Un tagad par to, ko Jūs absolūti nesapratāt, – par šo cīnītāju motivāciju. Jūs uzdevāt jautājumus cilvēkiem, kuri bija pārdzīvojuši visu padomju okupācijas laiku un visu mūžu slēpuši to, ka viņu tuvinieki bija mežā. Un kādas bija atbildes: “Nezinām, kaut kas ievilka, pierunāja, viņi jau paši negribēja.” Tās ir klasiskas padomju laika atbildes. Tā cilvēki okupācijas laikā runāja, ja neizdevās noslēpt faktus. Tolaik mežā bijis tuvinieks automātiski nozīmēja sabojātu biogrāfiju visiem pēcnācējiem. Šādi cilvēki bija iezīmēti uz mūžu: nevarēja veidot karjeru, netika paaugstināti darbā, nesaņēma prēmiju. Puišiem tas automātiski nozīmēja nokļūt padomju armijas dienestā visskarbākajos reģionos, piemēram, aiz polārā loka utt.
Atbildes uz jautājumu, kāpēc partizāni cīnījās, ir jāprasa viņiem pašiem. Pirmkārt tiem, kuri to spēja pateikt acīs saviem pratinātājiem pēc sagūstīšanas. Lūk, piemērs. Fotogrāfijā redzami Vidzemes partizāni 1949. vai 1950. gada vasarā pusdienojam ar atbalstītāju gādāto ēdamo. Otrais no labās, kurš ar karoti no kanniņas smeļ putru, ir Pēteris Tirzītis.
Viņu sagūstīja 1952. gada 20. septembrī. Cita starpā pie viņa atrada arī dažādas vēstules. Lai noskaidrotu rakstītāju, čeka viņam lika uzrakstīt autobiogrāfiju. Lūk, ko viņš rakstīja:
“Autobiogrāfija.
Es, Pēteris Tirzītis, Jēkaba d., dzimis 1923. g. 29. jūlijā Madonas apriņķa Liezēres pag. Apsaskalnā.
Es, Pēteris Tirzītis, no 1944.g. rudens līdz 1952. g. 20. sept. dzīvoju nelegāli Latvijas teritorijā, t.i., es slēpos no padomju varas un cīnījos pret to. Šajā laikā esmu sastāvējis vairākās latviešu nacionālo partizānu grupās, kas kopā ar mani cīnījās pret padomju okupāciju Latvijā. Sastāvēju Iršas, Rusova, Ābeles un Pana grupās. Kopā ar šo grupu dalībniekiem esmu piedalījies partizānu vajātāju – iznīcinātāju, miliču un čekas ziņotāju – iznīcināšanā, kā arī pārtikas sagādē no padomju varas atbalstītājiem un no padomju varas dažādiem uzņēmumiem – pienotavām un veikaliem.
Izplatīju nacionālo partizānu laikrakstu “Sudrabota Saule” un citus dažādus uzsaukumus un brīdinājumus iedzīvotājiem. Personīgi esmu uzrakstījis dažādus pretpadomju rakstus [..], ko izplatīju starp saviem draugiem – partizāniem.
Šī īsumā ir mana partizāna darbība no 1944.g. rudens līdz 1952.g. 20. septembrim.”
Lieki piebilst, ka Pēteris Tirzītis tika notiesāts uz nāvi. Bet tie ir partizāna paša vārdi, kuros viņš īsumā pateica, kāpēc cīnījās. Ja Jūs lasītu tikai viņa čekas nopratināšanas protokolus, tad tur būtu atrodams tas pats, kas citur: “Biju bandās, laupīju, slepkavoju.” Tā ir čekas izmeklētāja valoda, kādā viņš pierakstīja pratināmā teikto. Tas ir jāņem vērā, strādājot ar čekas dokumentiem. Bet Jūs tik vilkāt pa tekstu sarkanas strīpiņas. Redz – paši atzīstas, redz – paši viens otru apsūdz.
Nākamais piemērs. Šis te puisis – Kārlis Zariņš. Foto tapis 1951. gadā.
Sagūstīts 1953. gada 16. jūlijā. Viņu tiesāja Baltijas kara apgabala kara tribunāls 1954. gada 10.–13. februārī Rīgā. Bez tiesas darbiniekiem piedalījās vēl arī 26 liecinieki, to skaitā četri agrāk sagūstītie un notiesātie partizāni. Kad tiesnesis Zariņam nolasīja apsūdzības formulējumu “par dzimtenes nodevību”, partizāns viņu pārtrauca ar saucieniem: “Es neesmu dzimtenes nodevējs, es ar savu rīcību aizstāvēju savu dzimteni. Mana dzimtene ir Latvija, bet jūsējā – Krievija. [..] Es tagad nožēloju, ka tik maz šāvu boļševikus. [..] Es uzskatīju un uzskatu, ka cīnīties pret padomju varu bija mans pienākums. Tikai tā es varēju būt brīvs. [..] Tā kā es neesmu spējis savai dzimtenei izcīnīt brīvību, tad mana vieta tagad ir kapā. Jūs, komunisti, es pret jums cīnījos un tāpēc tagad esmu gatavs nolikt savu galvu [..] Vairāk ar jums es sarunāties nevēlos. Tiesājiet mani, kā gribat.”
Zariņš bija burtiski no dzelzs. Viņš nesalauzts izgāja cauri visai pratināšanas mašinērijai un spēja vēl saņemties un pateikt, ko domāja. Zariņam tika piespriests augstākais soda mērs – nāvessods, ko izpildīja Maskavā, Butirku cietumā 1954. gada 11.jūnijā.
Tagad, lūdzu, noklausieties šo partizānu dziesmu:
Tie atkal ir pašu partizānu vārdi – par ko viņi cīnījās. Šī dziesma ir svarīga, jo to noteikti zināja arī Lubānas klānu partizāni Šķēle, Tropiņi un Krasovskis. Dziesmas ticamākais autors ir partizāns Alberts Pūce (“Kurzemnieks”). Tas pats, kura 1949. gada laikā tapušo stāstu “Partizānu gaitās” Jūs citējāt savā filmā. Šo stāstu es Jums iedevu. Pūce dziesmu pirmo reizi savā darbā piemin, runājot par Tilžas pagastu 1945. gada oktobrī. 1946. gadā Pūce darbojās Lubānas pusē, savukārt 1948. gadā Pēteris Tropiņš regulāri uzturējās Tilžas pusē. Šīs dziesmas pierakstītie varianti čekas rokās nonāca divreiz. Pirmo reizi 1951. gada 15. oktobrī, kad Kārsavas rajonā tika iznīcināta Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība”. Otrreiz 1953. gada 28. martā, kad čeka uz aizdomu pamata par skolnieku pagrīdes organizācijas veidošanu arestēja četras Balvu 1. vidusskolas skolnieces. Tātad 1945. gada oktobris, 1951. gada oktobris un 1953. gada marts – Tilža, Kārsava un Balvi. Dziesma bija iesakņojusies pretošanās kustībā, un šo dziesmu var droši uzskatīt par Ziemeļlatgales partizānu himnu.
Vēl par dzeju un nacionālo pretošanās kustību. Turpat, netālu no klāniem, Lubānas mežos dzīvoja dzejniece Broņislava Mārtuževa, kura no 1946. līdz 1951. gadam atradās nelegālā stāvoklī. Viņa kopā ar partizāniem izdeva avīzīti “Dzimtene” un 1947. gadā partizāniem veltīja savu pazīstamāko dzejoli “Jaunība” ar tekstu “Kamdēļ skumjas tavās acīs šovakar, mans draugs?”. Ja pieņemam Jūsu inscenējumus par partizāniem, tad dziesma ir veltījums puskrimināliem alkoholiķiem.
Skatoties filmu, es visu laiku centos sadzirdēt iemeslus Jūsu attieksmei pret nacionālajiem partizāniem. Kādas baisas ļaundarības tad viņi būs sastrādājuši pret Jūsu senčiem? Taču neko nesadzirdēju, izņemot to, ka partizāni reizēm prasīja ēst, viņiem bija ieroči, bija bail. Tieši tas – bija nevis kāds konkrēts nodarījums, bet bailes. Paralizējošas bailes, kuras Jūs esat pārmatojusi no saviem senčiem. Zemapziņā mītošas bailes, kuras pat neļauj Jums pilnvērtīgi iepazīties ar tēmu, nerunājot par izpratni.
Pieņemot, ka režisore ir godīga, un citējot filmas anotāciju, “režisorei šī tēma ir personiski svarīga, jo filmas notikumi skāra viņas vecvecāku ģimeni”, varu izvirzīt savu versiju. Režisore ir izstāstījusi kaut ko pilnīgi citu, bet tikpat būtiski svarīgu – savas un savu senču bailes. Bailes pretoties, bailes cīnīties, bailes nepakļauties. Filmas 48 minūtēs bija ļoti labi parādīts, kā viņai – jaunai, entuziasma pilnai meitenei – vecāmāte vienā teikumā jūsmu pārvērta par bailēm. Ja baiļu sajūta ir ilgstoša, uzmācīga un paaudzēs pārmantota, tā jau ir fobija.
2011. gadā LU Sociālo un politisko pētījumu centrs izdeva grāmatu ar zīmīgu nosaukumu “Pēdējais karš: Atmiņas un traumas komunikācija”. Tajā apkopoti pētījumi, kuros dažādu nozaru zinātnieki – vēsturnieki, sociologi, filozofi un politologi – analizēja Latvijas sabiedrības attiecības ar traumu, kuru radījis Otrais pasaules karš un ar to saistītie notikumi. Pētījumos bija jautāts, kā šī trauma ir ietekmējusi Latvijas iedzīvotāju kolektīvo atmiņu un identitāti. Diemžēl man, pētot pretošanās kustību kopumā un skatoties Jūsu filmu, nākas secināt, ka šādam pētījumam par atmiņas un traumas komunikāciju ir ļoti pietrūcis vēl viena zinātnieka – psihologa – analīzes.
Mierinājumam – Jūs neesat tāda vienīgā. Es varu minēt vēl divus darbus, kuros cilvēki, nespējot runāt par savu personīgo vai dzimtas traumu, to izgāž kā apmelojumu straumi pret nacionālajiem partizāniem. Pirmkārt, Latgales koktēlnieks Antons Rancāns, kurš sarakstīja grāmatu “Šaipus viņpus. Partizānu vārdā”. Tajā viņš nepatiesi apsūdzēja divus cilvēkus kā ilgstoši partizānos iesūtītus nodevējus. Faktiski viņš nespēja izstāstīt pats savu traumu, kuru mēs tagad redzam atvērtajos čekas maisos. Tur Makašānu skolas skolotājs Antons Rancāns 1978. gadā ir reģistrēts kā aģents “Skolotājs”. Viņa sieva bija ilggadēja Makašānu skolas direktore. Tā ir faktiskā trauma un traģēdija, kuru viņš izpauda, apvainojot nodevībā nacionālos partizānus.
Otrs ir savulaik par Latvijas neatkarības deklarāciju balsojušais Augstākās padomes deputāts Vilis Seleckis. Viņš turpināja Rancāna iesākto, sarakstot romānu “Ardievas mežam”. Tikai Seleckis par neliešiem, laupītājiem, slepkavām un dzērājiem jau padarīja visus nacionālos partizānus. Faktiski ne viņš, ne viņa senči nav cietuši no nacionālajiem partizāniem. Gluži pretēji: viņa vectēvu 1947. gadā pratināšanā nosita “istrebīķeļi”, bet mātes brālis 1950. gadā tika nošauts nejaušā sadursmē starp čekistiem un padomju armijas kartogrāfiem. Taču Selecka naids gāžas pār nacionālajiem partizāniem. Acīmredzot viņa neapzinātā doma ir, ka visiem vajadzēja pazemoties, izkalpoties un tad nekas ļauns nebūtu noticis – visi būtu dzīvi. Viņš bija ilggadējs skolu direktors, vēstures skolotājs un komunistiskās partijas biedrs. Viņš pieņēma savu pāridarītāju viedokli un tagad ir gatavs to aizstāvēt līdz pēdējam. Skatoties Jūsu filmu, man visu laiku bija sajūta, ka savos inscenējumos esat ļoti ietekmējusies no Selecka romāna.
2014. gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvijas sabiedrība sajuta apdraudējumu. Sabiedrība mobilizējās, strauji atjaunojās, un papildinājās Zemessardzes rindas. Mūsu valstī ir izaugusi pietiekoši plaša patriotiska sabiedrības daļa, kura ir gatava cīnīties un aizstāvēt savu valsti. Pieauga interese par tādu līdz tam stipri novārtā palikušu vēstures periodu kā nacionālo partizānu darbība. Taču blakus šai cīnīties gatavajai sabiedrības daļai ir arī tikpat plaša un, iespējams, daudz plašāka sabiedrības daļa, kurai ir paniskas zemapziņas bailes no domas par pretošanos, cīnīšanos. Šai sabiedrības daļā nacionālo partizānu pieminēšana izraisa naidu un dusmas, kurām nav nekāda sakara ar reāliem faktiem vai notikumiem. Mēs vēl joprojām esam ilgstošā okupācijas laika traumēta sabiedrība. Šī filma bija tam lielisks apliecinājums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
