Zigmārs Vestfāls: Pārdomas par ceļu satiksmes drošības prioritātēm Latvijā
Foto: Privātais arhīvs

Reiz, atgriežoties no kāda ilgāka ārzemju komandējuma, naksnīgajās Rīgas ielās nepamanīju izliktās pagaidu remonta ceļa zīmes, aiz kurām sagadīšanās pēc dežurēja braši vīri uniformās un dzeltenās vestēs. Vārds pa vārdam, līdz es atcerējos savu prieku par 0 soda punktu, ar ko mani ierakstītā vēstulē apsveica Latvijas CSDD un kas toreiz dažiem no maniem draugiem izraisīja neviltotu prieku, sak`: "Tu nevis apzinīgi esi braucis, bet tev vienkārši ir paveicies neiekrist lamatās, Latvijā tas taču ir tikai laika jautājums..."

Pirms vairākām nedēļām iepazinos ar LAMB prezidenta J. Zvirbuļa kunga rakstu, kur galvenā tēma ir atklātībā nākusī informācija par atbildīgo iestāžu plāniem vairāk nekā divas reizes palielināt ienākumus no soda protokolu izrakstīšanas. Citur tīmeklī ir atrodami arī plāni par citām Administratīvo pārkāpumu kodeksā gatavotajām izmaiņām, kas (nu, nebūsim naivi) neizbēgami novedīs pie kārtējo soda naudas likmju paaugstināšanās, ja savu auto, piemēram, noliksim neatbilstoši ceļa zīmju norādēm. Pie tam zīmes ne vienmēr būs loģiskas, situācijas skaidras un sods, ļoti iespējams, būs pat lielāks un jūtamāks nekā gadījumos, ja auto neētiski un egoistiski tiks novietots, piemēram, invalīdu stāvvietā pie lielveikala.

Kad 30 km/h ceļa zīmes darbības zonā manam un vēl kādiem pāris auto garām ar vismaz 80 km/h diezgan regulāri aiztraucas kāds "Fast and Furios" filmu sēriju saskatījies gados jauns vadītājs un kad viņš šo bīstamo manevru pabeidz uz neregulējamas gājēju pārejas, turklāt tuvumā tādai vietai gadiem nav bijusi redzama neviena CP (ceļu policijas) ekipāža, nemaz nerunājot par neesošajiem slavenajiem fotoradariem pie apkārtnes skolām, sāku uzdot sev jautājumu – kas pie mums Latvijā ikdienā vispār notiek? Jo aiz iepriekš pieminētās 30 km/h zonas jau pēc pāris kilometriem taisnā, tikko saremontētā, izgaismotā un labi pārredzamā ceļu posmā noteikti sastapsim gan jaunos fotoradarus, gan arī, visdrīzāk, jaunās netrafarētās "Škodas", kas iegādātas par visu mūsu kopējo nodokļu naudiņu. Pazīstama aina, vai ne?

Pareizās prioritātes? Samērīgums? Situācijas analīze un izpratne? Prevencija? Pagaidām tie mūsu valstī ir reti sastopami jēdzieni. Vai ir pamats uzskatīt, ka budžeta ailīšu izstrādātājiem mēs, standarta autovadītāji, esam "slaucamas govis" gluži kā no mārketinga teorijas produktu dzīves cikla apraksta?

Dzīvojot citās ES valstīs, vadot tur dažādus transportlīdzekļus, komunicējot ar šo valstu auto vadītājiem, esmu centies vienmēr iepazīties ar viņu aktualitātēm, problēmām un ikdienas situācijām, un ir bijis vienmēr interesanti uzzināt šo autovadītāju pieredzi un problēmu risinājumus. Diemžēl nācās arī konstatēt fundamentālās atšķirības satiksmes drošības izpratnē, satiksmes organizēšanas pieejā, tās uzraudzībā, kontroles sistēmas pamatprincipos un mērķos.

Mūsu Latvijas autovadītāji savā pieejā autobraukšanas kultūrai un auto jomai kopumā, patiesību sakot, ļoti daudz neatpaliek no tās pašas auto industrijas smagsvara – Vācijas – autobraucējiem. Vairums mūsu autovadītāju ir ļoti zinātkāri, pastāvīgi seko līdzi sava transportlīdzekļa tehniskajam stāvoklim, ir ļoti kaislīgi un labi informēti auto nozares fani. Viņiem gandrīz vienmēr būs pamatots un argumentēts viedoklis un gatavība iesaistīties daudzos jautājumos. Bet šādi jauno sodu plāni viņiem kopumā ir ļoti savāds signāls, tas rada jautājumus.

Vai šie jaunumi standarta ikdienas autovadītājiem, kas parasti brauc godīgi, rīkojas atbildīgi un cenšas pēc iespējas vienmēr ievērot Ceļu satiksmes noteikumus, nozīmēs to, ka varam sākt gatavoties īpaši "piekasīgiem" ceļu policistiem, kuri nevērtēs nodarījumu bīstamību un situāciju kopumā, bet rakstīs maksimālos sodus par katru mazāko pārkāpumu? Vai ir sagaidāmi jauni ierobežojumi jau tā trūkstošajām automašīnu novietošanas iespējām? Atkal secināsim, ka nodevas un nodokļi transporta jomā mums jūtami lielāki, pat ja salīdzina visas trīs Baltijas valstis, un pretī mēs saņemam joprojām veco infrastruktūru, nepārdomātus risinājumus un arvien vairāk brūkošu ceļu?

Es jau paredzu, ka daudzi cilvēki teiks, un viņiem, protams, ir pilnīga taisnība, – neskrien, ievēro ātrumu un nebūs nekādu problēmu. Ir skaidrs kā diena – ja pat nedaudz pārsniegšu ātrumu, tad būšu atbildīgs sabiedrības priekšā par savu rīcību, varu tikt pieķerts, attiecīgi maksāšu sodu.

Bet tomēr uzdosim sev dažus retoriskus jautājumus, uz kuriem daudziem autovadītājiem pašiem būs gatavas atbildes:

  • Vai ir iespējams Latvijas apstākļos braukt, pilnībā ievērojot visus CSN un netraucējot citiem, neradot ar to bīstamas situācijas? Vai Latvijā ir posmi, kur mēs varam braukt konstanti, iekļaujoties plūsmā, neraustoties un neradot papildu negācijas?
  • Vai Latvijā ārpus apdzīvotām vietām vienmēr ir iespējams droši apdzīt otru transportlīdzekli, nepalielinot ātrumu virs atļautajiem 90 km/h?
  • Vai infrastruktūra, satiksmes organizācija, ceļa zīmju un apzīmējumu izvietojums un uztveramība ir pārdomāta, vai tā palīdz vadītājiem pieņemt pareizos lēmumus?
  • Vai Latvijā bieži pēc kādas bīstamas, bet tomēr laimīgi atrisinātas situācijas uz ceļa viens otram atvainojamies un braucam tālāk, saprotot savu kļūdu, nevis "metam otram priekšā pa bremzēm, lai tak viņam tiek"?
  • Vai cienām ceļu policistus un viņu darbu, vai uzskatām viņus kā draugus, kas domā un rūpējas par mūsu visu drošību uz ceļa?
  • Vai tiešām neliela ātruma pārsniegšana vienmēr un visur ir vienīgais un īstais negadījumu un nelaimju cēlonis? Vai tas nav pārāk vienkāršs un ērts, visur iederīgs paskaidrojums?

Šobrīd, salīdzinot ikdienu uz ceļiem dažādās valstīs, es nevaru to apstiprināt, mani ikdienas novērojumi un salīdzinājumi par to neliecina.

Drīzāk otrādi, mēs redzam un jūtam ik gadu augošos nodokļus, pat nodokļus par nodokļa iekasēšanu, redzam dažādas īstermiņa kampaņas, bet ikdienā turpinām muļļāties, "spēlēt paslēpes" ar Ceļu policiju ("mirkšķinām" ar gaismām citiem, lietojam aplikāciju "Waze" pat tad, ja ir alkohola pārbaudes) un veicam ikdienas cīņu ar joprojām salīdzinoši nedrošo un bīstamo infrastruktūru (ceļiem).

Kāda Latvijā zināma auto jomas personība reiz izteicās, ka šoferītis Latvijā sen vairs nav tikai šoferītis, tas ir visīstākais izdzīvošanas speciālists.

Daudzi arī pareizi sacīs – katram blakus ceļu policistu nepieliksi, visur kameras un radarus neieslēgsi un ir jāpaļaujas uz pārējo līdzpilsoņu godaprātu. Bet tomēr, kārtējo reizi redzot dārgos netrafarētos policijas auto, kuri slēpjas mežos un pļavās, nevis brauc plūsmā un izķer pārgalvjus, redzot parasto CP ekipāžu, kas pati bīstamā vietā apstādinājusi ātruma pārkāpēju, tādējādi izraisot vēl bīstamāku situāciju pārējiem garāmbraucējiem, redzot gājēju neuzmanību un paviršību, pilnīgu neizpratni par satiksmes drošību, mani nepamet sajūta, ka stratēģiski un taktiski mēs nedarām īstās lietas un velti izniekojam to potenciālu, kas mums ir dots.

Katru reizi, pārvietojoties mūsu platuma grādos ar auto diennakts tumšajā laikā, sastopu cilvēkus (riteņbraucējus, gājējus), kuri uz ceļa nav redzami, viņi burtiski pēkšņi iznirst no tumsas, un tas nav tikai dziļos laukos. Kad reiz Rīgas centrā kādai mammītei, kura ar savu piecgadnieku skrēja pāri ielai pie sarkanā luksofora signāla, jautāju, kādu piemēru viņa rāda citiem bērniem, man ātri un nešaubīgi norādīja virzienu, kurā man esot jādodas. Katru reizi, lasot ziņas par kārtējiem traģiskajiem satiksmes negadījumiem uz šosejām, kur atkal iet bojā mūsu pašu līdzcilvēki, atrodam vien skopas ziņas, ka situāciju noskaidros, vainīgs, visticamāk, esot apstākļiem neatbilstoši izvēlēts ātrums, un viss.

Jautājums joprojām paliek neatbildēts – vai problēma ar satiksmi un tās drošību tomēr nav daudz plašāka un dziļāka nekā tikai ātrums un pārkāpēju ķeršana uz lielceļiem? Man nav radusies pārliecība, ka kāds cenšas saredzēt kopsakarību ar vēl vairākiem faktoriem. Kopsakarību ar, iespējams, nepietiekamu autovadītāju sagatavošanu ekstremālām situācijām (melnais ledus, pēkšņa auto sanese, akvaplanēšana utt.), kopsakarību ar ceļu stāvokli, to būvniecības kvalitāti, infrastruktūras attīstību, ceļa zīmju izvietojumu un...

Es, protams, nenoliedzu, ka ir jomas, kur jau daudz kas panākts, un ka ir jomas, kur esam priekšā daudzām ES valstīm. Visu cieņu tiem, kas ikdienā domā, kā uzlabot situāciju. Bet lielajās pamatlietās tomēr fakti ir traģiski un nepielūdzami. Esam pirmajās vietās Eiropā pēc bojāgājušo skaita uz visu iedzīvotāju kopskaitu. Sabiedrība joprojām netiek uzrunāta ar pilnu jaudu, netiek darītas svarīgas lietas ilgtermiņā, mēs atkal un atkal koncentrējamies uz sodiem, budžetiem un ātruma protokoliem, tautā sauktajiem "ātruma nodokļiem".

Cilvēku (tai skaitā autovadītāju) Latvijā diemžēl ir kļuvis daudz mazāk, ir jābūt reālistiem un jākoncentrējas uz patiesi svarīgiem ilgtermiņa mērķiem.

Manuprāt, atgriežoties pie šiem skaļajiem budžeta papildināšanas plāniem, kam tādam ir jāiet roku rokā ar konkrētu, plānveidīgu un koordinētu rīcību, politisku un ierēdniecisku vēlmi salikt pareizās prioritātes, koncentrējoties uz vidējā un ilgtermiņa programmām, kuras ne tikai būtu skaistas "MS Powerpoint" prezentācijās un reklāmas rullīšos televīzijā, bet tiktu aktīvi un patiesi ieviestas ikdienā. Kā zviedru "Vision Zero" (valsts un uzņēmēju programma, mērķis – 0 bojāgājušo), vācu "Verkehrssicherheitsprogramm (VSP) 2011" ar jau mērāmu rezultātu – par 40% mazāk bojāgājušo uz ceļiem, Eiropas Komisijas līmeņa iniciatīvas ("European Road Safety Policy Orientations 2011-2020"). Piemēru un vadlīniju ir gana daudz.

Ir laiks pievērsties nopietnai profesionāļu izstrādātai ceļu drošības stratēģijai un pasākumiem visā valstī, iesaistot dažādus vietējos uzņēmējus, autožurnālistus, ieinteresētās sabiedriskās organizācijas (auto klubi, moto klubi, LAMB utt.). Ja tomēr nav tādu resursu lokāli, tad man nekas nebūtu pretī piesaistīt arī ārzemju ekspertus un speciālistus. Es jutīšos daudz labāk, ja zināšu, ka kaut vai netieši ar saviem nodokļiem būšu panācis jūtamu negadījumu skaita samazināšanos, strauju infrastruktūras uzlabošanos jau nākamajos gados un mazāk ziņu par kārtējiem traģiskajiem satiksmes negadījumiem.

Lai nebūtu lieku spekulāciju, nešaubīgi esmu par sodu desmitkāršošanu alkoholiķiem, mūža autovadīšanas tiesību liegumu tiem, kas pie stūres sēžas, narkotiku apreibināti, par fotoradariem ar 0 toleranci pie pilnīgi visām skolām un bērnudārziem, fotoradariem, kas fiksē luksofora sarkanās gaismas pārkāpumus, kā arī TA un OCTA neesamību. Te nav runa par īpaši bīstamajiem un deklasētajiem elementiem.

Te ir runa par to, ka, manuprāt, ir pēdējais laiks pārskatīt galvenās prioritātes satiksmē un izbeigt skaļās īstermiņa kampaņas sociālajos tīklos, piemēram, par pareizo joslu lietošanu uz ceļiem, kas vairumā ir avārijas stāvoklī, vai neoriģinālo "Ķīnas" ksenona lukturu instalāciju pieķeršanu, kas jau vismaz 10 gadus ir brīvi pieejamas katram auto optiskā veidola uzlabotājam.

Te ir runa arī par to, ka šāda, pārsvarā tikai uz naudas sodiem balstīta, stratēģija nenesīs nekādus ilgtermiņa uzlabojumus. Mums kā pilntiesīgai ES sabiedrības daļai beidzot ir vajadzīga pavisam cita satiksmes plānotāju un uzraugu domāšana un attieksme, lai to primārā funkcija nebūtu soda naudu iekasēšana, bet gan padomu un palīdzības sniegšana, drošas un raitas satiksmes organizēšana.

Savulaik, studējot kādā lielā Rietumeiropas valstī, diezgan daudz nācās pārvietoties ar auto. Tur, ja šoferim sakrāti 5 soda punkti, punktu dzēšanas kursus apmeklēt vairs nevar. Tur, ja vadītājs ir konstants un nelabojams pārkāpējs, ir jāapmeklē satiksmes psihologs. Psihologam ir tiesības liegt autovadīšanu uz visiem laikiem, ja ir redzams, ka cilvēks joprojām ir nelīdzsvarots un neapzinās visus savas rīcības riskus. Bet vienlaikus satiksme ir daudz raitāka, ātrumi lielāki, un policistiem, valsts ierēdņiem ir pietiekami liela sabiedrības uzticēšanās, pietiekami liela vara, lai izvērtētu nodarījuma smaguma pakāpi uz vietas. Ikdienā tiek īstenota gudra un pārdomāta prevencija, ko es arī izbaudīju, gan velosipēda braucēja statusā.

Reiz kādā vakarā, braucot uz universitātes bibliotēku, pamanīju, ka blakus man lēnām brauc zaļais vācu policistu auto un vīri uniformās rāda, ka jāapstājas. Atceroties "Gerkana un Semīra filmas", prāts jau mēģināja izskaitļot, vai pietiks stipendijas soda apmaksai, jo laikam būšu kaut ko pārkāpis. Izrādījās, ka manam divritenim aizmugures sarkanajam apgaismojuma lukturītim ir izlādējusies baterija un attiecīgi pustumsā nav sarkanās mirgojošās gaismiņas. Vācijā katrs satiksmes dalībnieks ir svarīgs, tādas paviršības var maksāt dārgi. Pēc īsas sarunas un dokumentu pārbaudes, kura noritēja visnotaļ draudzīgā gaisotnē, vācu "Polizeihauptmeister" man stingri pavēstīja – ja es sekošu viņiem uz tuvāko benzīntanku un tur viņu acu priekšā nomainīšu baterijas, naudas soda nebūs. Lieki gan piebilst, ka no tā laika vienmēr tika pārbaudīts, vai apgaismojums strādā, un ne tikai velosipēdam. Jūs teiksiet, paveicās? Es teikšu – prevencija, kura darbojās daudzreiz labāk nekā trekns naudas sods.

Es, protams, neesmu no tiem cilvēkiem, kas sāks stāties un fotografēt mūsu CP ekipāžas, filmēt un kaut ko viņiem jautāt, traucēt viņiem darbu. Tas būtu lieki. Arī viņi dara savu darbu, daudzi no viņiem jau tā strādā nereti neapmierinošos darba apstākļos un par nesamērīgu atalgojumu. Viņi noteikti nav pelnījuši šo, manuprāt, tomēr jūtamo sabiedrības attieksmi, kas nenovēršami kļūs vēl kritiskāka, ja šos dubultos soda naudas plānus centīsies par katru cenu izpildīt. Bet tomēr, redzot šīs fundamentālās atšķirības starp vairākām valstīm, diskutējot par tām, ir cerība, ka šīs rindas izlasīs arī tie, kas šobrīd ir atbildīgi gan par CP posteņu norīkošanu konkrētās vietās, gan par dažādu kampaņu rīkošanu un kopējo ceļu satiksmes drošības attīstības stratēģiju Latvijā. Ir laiks sakārtot prātus un sākt domāt un rīkoties kā pilntiesīgiem Eiropas Savienības pilsoņiem.

Lai visiem drošs ceļš, atbildīga un pārdomāta autovadīšana un labs prāts!

P.S. Pielikumā foto no kādas autonomas: mūsu skaistā un lepnā valsts ir atzīmēta kā reģions, kur nedrīkst iebraukt ar nomātu auto, jo te esot bīstami, varot nozagt auto, to sabojāt vai iekļūt negadījumā.

Comment Form