Gadiem ilgi par TO nerunāja. Ka Krievija negatavojās atzīt un atvainoties par savas priekšgājējas padomijas noziegumiem pret cilvēcību, par Baltijas valstu, Polijas un Besarābijas okupāciju. Ka krievi vispār nepazīst tādus maģiskus vārdus kā „lūdzu, paldies, piedodiet”. Tikai tagad, kad, dīvainu darbību rezultātā, Latvijas valdītājiem šausmīgi ievajagas noslēgt jaunu robežlīgumu ar Krieviju, par TO sāk atklāti runāt. Tajā vietā, lai, ņemot piemēru no visiem īstu lielvalstu vadītājiem, kas drošsirdīgi spējuši atvainoties par savu priekšgājēju un pavalstnieku nejaucībām, Lielkrievijas cars Vladimirs rupji nolamājis latviešus un pateicis, ka reiz nolaupītais netiks atdots. Tas rosinājis mani izdarīt ekskursiju atmiņu ritējumā par pieklājību, spēju atvainoties un grēku nožēlošanu.

Kā šodien atmiņā palikusi Varšavas tāldzirdes tiešraide [tad vēl darbojās lieljaudas garo viļņu raidītājs, kuru varēja dzirdēt visā Eiropā] no toreizējā Vācijas kanclera Vilija Branta vizītes Polijā. Reljefi iztēlojos kā saimnieciski varenās Vācijas vadītājs, ceļos nometies, lūdz piedošanu žīdiem un nabadzīgā valstī dzīvojošiem poļiem, par nacistu noziegumiem kara laikā. Paturot prātā, ka toreizējā Vācijas Federatīvā Republika vairs nebija Vācijas „reichs” ar nacisma ideoloģiju, ka Vilijs Brants kara laikā dzīvoja Zviedrijā un viņam nebija pilnīgi nekāda sakara ar nacismu, nekāda personīga atbildība par tā noziegumiem. Tā bija valsts vīra spēja un drošsirdība atbildēt par savas tautas asinsdarbiem, spēja nožēlot grēkus.

Pavisam nesen visa pasaule, miljoni cilvēku pavadīja pēdējā gaitā Romas pāvestu Jāni Paulu II, kas savas dzīves ievērojamu daļu pavadīja okupētajā un apspiestajā Polijā. Civilizētā pasaule godināja Cilvēku, kas, stāvēdams pasaules lielākās reliģiskās kopienas priekšgalā, spēja ar toleranci uzklausīt citādi ticīgos un domājošos, mudināja pasaules jaunatni ievērot cilvēciskās vērtības. Taču, pats galvenais, viņš nožēloja savas baznīcas senos grēkus un lūdza Dievam un Cilvēkiem piedošanu. Tas notika šīs ortodoksālās baznīcas vēsturē pirmo reizi tik nepārprotamā veidā, apliecinot pāvesta diženumu.

Kādā kaujā ar talibiem Afganistānā amerikāņu karavīru ugunī nejauši iekļuva civilisti un gāja bojā. Amerikāņu prezidents Džordžs Bušs personīgi piezvanīja afgāņu prezidentam Karzaji un atvainojās, izsakot dziļu nožēlu par nelaimi. Tā tas noticis nevienu vien reizi, lielvalstu vadītāji neuzskatīja par pazemojumu atvainoties daudz neievērojamākiem cilvēkiem par savu pavalstnieku rīcību.

Reiz olimpiskajā Monreālā kāds padomju pieccīņnieks pulkveža dienesta pakāpē tika pieķerts blēdīgi fiksējot trāpījumus paukošanas sacensībās. Brieda skandāls, kas aukstā kara gaisotnē draudēja kļūt grandiozs. Šajā brīdī raksta autors kā žurnālists, kas darbojās Spēļu preses centrā, nokļuva nejauši un pēkšņi nokļuva konsultanta lomā visaugstākajām padomijas delegācija līderim, kādam kompartijas „cekas” nodaļas vadītājam. Šķiet viņš bija ievērojis, ka esmu pazīstams ar daudzu delegāciju pārstāvjiem. Man vajadzēja „posovetovaķ” [dot padomu] kā izkļūt no šīs ķezas. Biju kategorisks: vaininieku uz līdzenas vietas pašiem diskvalificēt, nekavējoties sūtīt mājās un atvainoties sacīkšu organizatoriem. Funkcionārs domāja, ka varētu kaut kā izlocīties. Tad sacīju, ka skandāls būs tik grandiozs, ka mana sarunu biedra vieta un stāvoklis „cekā” [partijas centrālkomitejā] varētu tikt smagi apdraudēts. Iespējams tieši šis arguments lika augstajam funkcionāram aši rīkoties un galu galā liela skandāla nebija.

Kādu dienu vēlāk pieminētais biedrs mani atkal sameklēja un piedāvāja uzrakstīt, manuprāt, svarīgus ieteikumus nākošajām olimpiādes spēlēm Maskavā. To arī izdarīju [mašīnraksta kopiju glabāju vēl tagad]. Pirms tam „dižbiedrs” man jautāja, ko domāju par spēlēm Maskavā. Teicu, ka visas celtnes tiks uzbūvētas, ja vajadzēs palīdzēs dienvidslāvi, augstākās kvalitātes pārtiku sagādās somi, bet nebūs triju lietu – lūdzu, paldies, piedodiet. Lai mīkstinātu šo deficītu manos priekšlikumos bija prasība lai visas atbildīgākās gides būtu no Latvijas, jo tad viņu valodas, sporta un pieklājības normu zināšanas būtu garantētas. Šī prasība tika ievērota un Maskavā viesnīcā „Rossija” , kur dzīvoja tikai ārzemju žurnālisti, mita arī 10 gides no Latvijas. Viņu starpā arī mana meita Inguna, kas ļoti labi prata angļu valodu un bija sporta meistarkandidāte. Reiz Inguna par kādām nekārtībām atvainojās angļu lordam. Par to sašutis bija preses centra vadītājs. Inguna viņam atbildēja, ka neesot padomju valsts un tādēļ varot atvainoties un, galu galā, vai tad esot vajadzīgs kāds skandāls. Visbeidzot tika ievērota vēl viena mana prasība, par kuru līdz šim nav ticis plaši ziņots: visās galvenās Maskavas olimpiādes spēļu vietas apsargāja Latvijas milicijas pulks, kura sastāvā bija miliči no lauku rajoniem, latvieši. Jo tikai viņi zināja trīs maģiskos vārdiņus LŪDZU, PALDIES, PIEDODIET! Pēc kāda laika mani izsauca uz Sporta komiteju un paziņoja, ka no Maskavas atnākusi naudiņa. Šajā ziņā „cekas” funkcionārs nebija aizmirsis solīto. Šīs latviskās pieklājības saliņas Maskavas spēļu laikā daudz ko nespēja grozīt krievu iesīkstējušo nespēju atvainoties, pateikties un lūgt.

Tie bija pieskārieni par izvēlēto tēmu augstākajās sfērās. Taču nolaidīsimies uz zemes, ikdienā. Lielbritānijā, Vācijā, Čehijā, Slovākijā, Polijā, Somijā, tepat Lietuvā un Igaunijā uz ielas vai kur citur, uzrunājot citu cilvēku, vispirms notiks atvainošanās par traucēšanu: „Excuse me, Entschuldigen Sie bitte; Prominouti prosim; Przepraszam bardzo; Anteeksi olka hiva” utt. Tikai pēc tam varēs notikt sarunas turpinājums. Protams, ka lūgumi tiks izteikti ļoti pieklājīgās formās. Vācietis nemaz nevar teikt vienkārši „bitte”, bet tikai „bitte shon”, vai polis nekad neteiks vienkārši „prosze”, bet gan vienmēr „bardzo prosze”. Tas pats ir pateicoties, piemēram, angliski „thank you very much”, bet ne „thanks”. Kā redzams šajos piemēros, kurus varētu turpināt, pieklājības vārdi tiek lietoti ne vienkāršotā formā, bet īpaši uzsvērtā izteiksmē. Savā laikā arī krievu valodā bija izsmalcinātas atvainošanās, pateicības un lūgumu formas. „Soveti” tās, kā buržuāziskas apziņas paliekas, iznīdēja ar sirpja un āmura palīdzību.

Kur pie mums palikuši maģiskie vārdiņi, kas atver daudzas durvis un sirdis bez čīkstēšana un aizķeršanās? Mamma, dodot spēļu mantiņu savam bērnam, saka: „Še!” Nav tāda vārda „še”! Bet ir tikai un vienīgi „lūdzu”! Tā jau no paša sākuma bērni netiek radināti būt laipni. Pirmās republikas laikā, ja bērnu ja neiemācīja pieklājību ģimenē, tad ar to nodarbojās skola. Taču, ja pat skolā jaunais cilvēks neiemācījās labu uzvedību, tad galu galā to iemācīja obligātajā kara dienestā Latvijas armijā. Katrs Latvijas armijā iesauktais jaunietis saņēma karavīra rokas grāmatu. Tās ievadā ar attēlu palīdzību, kā slavenajās „Duden” bilžu vārdnīcās, tika parādīti labas uzvedības noteikumi. Piemēram, ka ejot pa ielu divatā, dāmai uz ietves jāatrodas nama pusē. Tikai pēc tam grāmatā bija publicēti teksti par karavīru reglamentiem un ieročiem. Arī tagad Latvijas bruņoto spēku karavīriem tāda rokas grāmata nemaz nebūtu pa sliktu.

Īpaši uzkrītoša un izaicinoša ir krievu, kas maskējās ar krievvalodīgo segvārdu, uzvedība. Vai variet iedomāties, ka kāds krievs Vācijā vai Somija, runājot savā mātes valodā, varētu pārdevējai, solīdai kundzei, teikt: „Ei, devuška, pokaži...” [„Ei, meitenīt, parādi...”], bez kādas atvainošanās, ka nemāk valsts valodu un vēlas uzzināt, vai pārdevēja māk krieviski un grib šajā valodā runāt. Okupanti un viņu mantinieki Latvijā uzvedās kā iekarotāji, kas nemāk vai nevēlas runāt iezemiešu valodā. Kurā valsti, kā tikai Latvijā tā var notikt? Tikai ar „kangarisma” gaisotni piecūkotā latviešu zemē! Tas ir „aldermanes”, „jurkāna” un „muižnieku” tipa ļautiņu bezatbildība un nesapratne, ka pat šie it kā sīkumi apdraud Latvijas izdzīvošanu. Laipnība lai mūsu ieroči!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!