Briti pēc traģiskajiem sprādzieniem Londonas pazemē un autobusā, saņēmuši vēl vienu ļoti sāpīgu triecienu. Izrādās, ka teroristi ir karalistes pavalstnieki, pat dzimuši britu zemē no pakistāniešu izcelsmes vecākiem. Viņi, meklējot labāku un pārtikušu dzīvi, ieceļoja Lielbritānijā. Te ieguva izglītību, iespēju piekopt savas tradīcijas un ticību. Pateicības vietā jaunie muhamedāņi izvēlējas pašnāvības ceļa iznīcināt iespējami vairāk ķecerus, kuru zemē bija baudījuši lielu viesmīlību un toleranci. Tas ir fenomens, kurā iejaukta viena no pasaules lielākajām reliģijām, kas tādēļ prasa plašāku apskatu, kas nekādi nepretendēs uz vienīgo patiesību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Arī mana pirmā iepazīšanās ar islāma fundamentālismu bija satriecoša. Agrā rīta stundā olimpisko spēļu laikā Minhenē 1972. gadā, ieslēdzot savu kabatas radio uz ARD Olympia Funk vilni, izdzirdēju šausmu ziņu: palestīniešu teroristi no Melnā oktobra bija pārlīduši olimpiskā ciemata sētu [ sargi, redzot sporta tērpus un somas, nodomāja, ka sportisti atgriežas no brīvsoļa], ielauzušies Izraelas sportistu mītnē, atklājuši uguni un saņēmusi ķīlniekus. Sporta somās teroristi, izrādās, slēpuši kalašņikovus. Olimpiskās spēles, pasaules miera simbolu bija apstādinājuši ļaundari. Preses konferencē visas pasaules sporta pārstāvji nosodīja teroru, vienīgi toreizējiem padomijas pārstāvjiem bija īpašas domas. Tad, sekojot ARD radio ziņām, biju pie olimpiskā ciemata žoga aiz kura dažu desmitu metru attālumā bija trīs bundesvēra helikopteri un redzēju, ka tajos iesēdās bandīti un viņu gūstekņi, lai dotos uz Oberšleisheimas militāro lidlauku. Drīz ARD ziņoja par asinspirti...

Pirms tam biju akreditēts žurnālists Tokijas olimpiskajās spēlēs. Tur pārliecinājos par japāņu drošībnieku lielo laipnību un uzticību. Pietika, ka viņi redzēja uz žaketes atloka preses nozīmīti, lai ar zemu noliekšanos izrādītu savu cieņu. Tieši tāpat bija Minhenē, kur policija bija šķietami neredzama, neticami laipna un izpalīdzīga. Tā bija pasaule, kurā cilvēki uzticējās cilvēkiem! Tajā pašā dienā, kad melnais oktobris iebruka olimpiskajā ciematā, Minhenes olimpiskajā parkā un citur parādījās formās tērpti smagi apbruņoti policisti, braukāja bruņurati. Bija beidzies to olimpisko ideālu laiks, kurus iedibināja Pjērs de Kubertēns. Nākošajās Spēlēs Monreālā itin visur – gan sportistu autobusos, gan pie visām durvīm, gan treniņu vietās – atradās ar karabīnēm bruņoti kanādiešu karavīri kaujas gatavībā. Olimpiskajam ģimeniskumam bija pieteikts karš. Olimpiskās spēles Atēnās sāka sargāt arī no gaisa ar vismodrākajiem iznicinātājiem un Avax tipa izlūklidmašīnām. Ne tikai olimpiskā spēles, bet visa plašā pasaule sāka dzīvot draudu ēnā. Vardarbība terorisma veidā kļuva par patiesības pierādīšanas veidu.

Traģiskie notikumi Minhenē 1972. gadā jau bija piemirsušies, kad sekoja jauns trieciens kā zibens spēriens no skaidrām debesīm tad, kad pēc CNN tālrādē redzētā uzbrukuma Ņujorkas dvīņiem, kurus pirms tam biju apbrīnojis no kāda cita debesskrāpja, kad biju viesis Amerikas latviešu svinīgajā sarīkojumā par godu viņu laikraksta LAIKS piecdesmitgadei, uzzinot, ka teroristi bija mācījušies Amerikas un Vācijas pilotu skolās. Šķita, ka asiņainie terora akti Amerikā pamazām ieiet vēsturē, kad atkal atskanēja asiņainu sprādzienu sērija Lielbritānijas galvaspilsētā Londonā. Atkal pārsteidzošā veidā izrādījās, ka teroristi dzimušu un uzauguši labklājības zemē kur viņu vecāki bija bēguši no trūkuma pārņemtās Pakistānas. Pašnāvnieki bija mācījušie britu skolās un tika uzskatīts, ka neskatoties uz viņu islāmticību, ir integrējušies eiropejiskā sabiedrībā. Arī šajā reizē nekas tāds patiesībā nebija noticis un vēlamais tika uzdots par notikušu. Varēja domāt, ka islamticīgie nosodīs savu tautas brāļu noziegumus. Taču nekas tāds nenotika un vispārējās frāzes caurvija neslēpts lepnums par pašnāvnieku asiņainajiem varoņdarbiem, iznīcinot ķecerus. Galu galā britu iestādes nolēma vairākus kareivīgus mullas izsūtīt. To pašu darīja arī iebaidītie franči. Lielākā musulmaņu valsts Ēģipte arī kļuva par fundamentāļo islāmistu uzbrukuma mērķi un bojā gāja daudzi ēģiptieši, kas apkalpoja ārzemju tūristus. Brīdī, kad rakstu šīs rindas, CNN tālrāde ziņo, ka IRA – īru republikāņu armija pārtrauc bruņotu cīņu Ziemeļīrijā un cer uz gaišu nākotni miera labā. Īru katoļi apzinājās, ka nevar savas tiesības pierādīt ar līdzekļiem kādus izmanto islāma teroristi.

Kārtējo reizi civilizētā pasaule stingrāk apjozusi kara mēteli, lai pasargātos no islāma fanātisko pašnāvnieku uzbrukumiem. Miljoniem cilvēku spiesti iziet stingrās kontroles sabiedriskajos pasākumos, lidostās, pat apakšzemes vilcienu stacijās. Pasaule ir satraukta, taču ne iebaidīta!

Gadījās tā, ka, šķiet, pārskatīšanās dēļ, biju ielūgts vienā no lepnākajiem Rīgas restorāniem, kur tika svinēta Lielā Tēvijas kara uzvaras svētku 60. gadadiena. Milzīgo zāli pildīja vesela armija augstāko virsnieku padomju formas tērpos, ar ordeņiem un medaļām bruņotām krūtīm. Viņu vidū bija liels pulks pulkvežu, vairāki ģenerāļi un admirāļi pilnā godībā. Katram uz viņa sēdekļa bija vodkas pudele lielgabala šāviņa veidā. Iespaids bija, ka Latvijas okupācija nav beigusies un nelielā saujiņa latviešu, kas kā par brīnumu bija uzaicināti šajā latviešiem naidīgajā sabiedrībā, pazuda lielkrievu šovinisma okeānā. Taču, ja labi padomā, daudz baismāka bija pareizticīgo [pareizo slāvu!] popa runa, slavinot svjataja Russ . No viņa sludināšanas izrietēja, ka lielkrievi ir vienīgā svētā un izredzētā tauta. Tas patiesībā bija uzvarētāju manifests jaunai pasaules iekarošanai, atbrīvošanai no ķecerisma. Apbrīnojama līdzība tam, ko sludināja islāma pravietis, ko iepotē saviem ticīgajiem viņa imami un mullas musulmaņu mošejās visā pasaulē un ko Rīgā sludināja pareizticīgo pops otrā pasaules kara uzvarētājiem.

Nupat mūs pamācīja, ka ir nedemokrātiski vērsties pret zilo demonstrāciju, ka katram esot savas cilvēktiesības. Ka mums jāņem piemērs no vecajām demokrātijām. Vēl nebija izklīduši putekļi no kaujas ar gultu matračiem un spilveniem, ka no Francija nāca skandaloza ziņa, - tur ilgus cietumsodus dabūjuši daudzi pedofīli par bērnu cietsirdīgu izvarošanu. Latvijā kautrīgi noklusē, ka pedofilija izplatīta galvenokārt pederastu, alias zilo vidē.

Lietu loģika liek domāt, ka nav ko audzināt odzi azotē! Domai, ka gan jau čūska pieradīs, integrēsies un ēdis no rokas, izrādās nav nekāda pamata! Pasaulē uz skatuves parādījušās divas agresīvas mentalitātes, kuru saknēs ir neiecietīgās un pret citādiem uzskatiem naidīgas reliģijas. Izrādījies, ka par demokrātiju un toleranci dārgi jāmaksā, jo daudzas cilvēcīgas īpašības, kuras balstās uz kristīgās morāles pamatprincipiem, kuru ievērošana civilizētājās zemēs ir pašsaprotama, daudzajiem islāma un pareizticības piekritējiem nav saprotamas un pieņemamas. Islams ir jauna reliģija, kuras pirmsākumi meklējami VII gadusimtenī Tā izplatījās izglītotajā un attīstītajā arābu pasaule no kuriem, starp citu, nāk mums labi zināmie arābu cipari. Taču pravieša likumu grāmata veicināja dogmatismu un galu galā tumsonību, kurā radās vahabisms, kas izmantoja Korāna sūras kā ieroci iznīcinošai cīņai ar neticīgajiem, nostiprināja mežonīgu attieksmi pret sievietēm. Mullas labprāt lieto rietumnieku tehnoloģiju, kuras ražošana pašiem nav zināšanu, izmanto Rietumu viesmīlību, lai perinātu sazvērestību, solot pašnāvniekiem paradīzi blakus pravietim debesīs. Tagad daudziem skaidrs kāda odze ieperinājusies viņu azotē. Arī Latvijai šie pareizticīgie ar staļinisko un impērisko ideju apmātie militāristi un viņu bērni, kas ar mātes pienu uzsūkuši pasaules iekarotāju ideoloģiju, ir odze mūsu azotē. Rietumnieki sākuši saprast, ka liberālismam arī ir robeža. Kā ir ar latviešiem?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form