Manas izvēles
Kopš sevi atceros, zināju, ka būšu ārste. Ārstēju visus pēc kārtas – dakterēju dzīvnieciņus, lelles, mazo māsu. Skolā patika un labi padevās tādi mācību priekšmeti kā bioloģija un ķīmija. Tādēļ nekādu šaubu par nākotnes ceļu nebija – tikai medicīna un, visticamāk – ķirurģija!
Studijas augstskolā nebija vieglas, jo īpaši tādēļ, ka biju tālu prom no mājām. Bet to visu kompensēja iesaistīšanās reālā darbā – katru vasaru pavadīju Stradiņa slimnīcas uzņemšanā, kas daudz ko mainīja. Tie bija spilgti iespaidi, kas radīja vēlmi darīt, saprast vairāk. Viss bija tik interesanti! Taču tur arī sastapos ar pretestību – sieviete ķirurģijā?! "Nekas nesanāks, tas nav sievietēm, neizturēsi..." to dzirdēju ik uz soļa. Tikai pavisam nesen intonācija mainījās, un nu jau dzirdu pavisam ko citu – cik labi, ka ķirurģe proktoloģe ir sieviete, pie kuras aizejot nav jākautrējas.
Kā izvēlējos šo specialitāti? Tas notika it kā nejauši, tomēr arī likumsakarīgi – rezidentūras beigās sanāca vairāk pamācīties proktoloģiju. Sākumā pieņēmu pacientus veselības centrā "Pulss 5" (tagad VCA poliklīnika "Pulss 5") – tur nebija šīs jomas speciālista, un man prasīja, vai varētu šos pacientus konsultēt. Teicu: jā, es zinu, ko un kā darīt. Kad sievietes uzzināja, ka iespējams doties uz pieņemšanu pie ārstes proktoloģes, pacientu plūsma auga un auga. Un tieši šajā jomā, nevis vispārējā ķirurģijā. Tas rosināja palikt nozarē.
Ieguldījums ir tā vērts
Redzot, kā palielinās pacientu interese, man gribējās un joprojām gribas strādāt arvien labāk. Katru gadu ieviešu ko jaunu gan pacientu izmeklēšanā, gan diagnostikā un ārstēšanā. Mani tas interesē. Vienmēr esmu ieguldījusi vairāk, nekā tajā brīdī saņēmusi pretī, bet allaž arī izjutusi, ka atgriezeniskā saite no pacientiem ir bijusi tā vērta. Sākot darbu, man bija tikai viena pieņemšana vienā veselības centrā, bet tagad strādāju no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, pieņemu pacientus vairākās Veselības centru apvienības poliklīnikās – „Aura", „Dzelzceļa medicīnas centrs", „Elite", „Pulss PREMIUM", arī Liepājā.
Spēju piedāvāt visu veidu diagnostiku un ārstēšanu
Šīs saslimšanas skar tiešām plašu iedzīvotāju loku. Vairāk nekā deviņdesmit procenti no maniem pacientiem ir sievietes. Pie manis izvēlas nākt tāpēc, ka spēju piedāvāt visu veidu diagnostiku un arī ārstēšanu, kamēr citi kolēģi konsultē, bet īsti neoperē. Operēju, izmantojot gandrīz visas metodes, kādas pašlaik pasaulē ir pieejamas proktoloģisko slimību ārstēšanā. Piemēram, operēju ar dažādām metodēm, izmantoju komforta drenas un bioloģiskos materiālus – līmi, lai pēcoperācijas laiks būtu vieglāks, veicu specifiskus izmeklējumus, prakstizēju biofeedback terapiju. Sarežģīto izmeklējumu apgūšana prasīja daudzus gadus, bet tie sniedz īpaši detalizētu informāciju par anorektālās zonas fizioloģiju un ļauj piemeklēt atbilstošāko ārstēšanas metodi. Teju visās pasaules valstīs tādi ir rutīnas izmeklējumu skaitā, bet mums nezināšanas un nevarēšanas dēļ izpaliek.
Kad vajadzētu meklēt proktologa palīdzību?
Tad, ja pamana izmaiņas vēdera izejā – parādās neskaidras sāpes vēderā, asiņošana, nieze vakaros vai naktīs, kādi veidojumi. Otra riska grupa ir pacienti pēc piecdesmit gadu vecumu, kuriem būtu jāveic kolorektālā jeb zarnu vēža diagnostika (skrīnings). Trešā grupa ir tie, kuriem vajadzētu atnākt uz konsultāciju pat tad, ja simptomu nav, bet viņu vecākiem diezgan agrā vecumā atklāta kāda resnās zarnas ļaundabīga saslimšana. Parasti, sākot no piecdesmit gadu vecuma, gandrīz visiem ir sūdzības, jautājums tikai, cik tās ir izteiktas un cik daudzi vēršas pie ārsta pēc palīdzības.
Vēlos atgādināt, ka proktoloģija jau sen nav tikai hemoroīdi. Mēs diagnosticējam un ārstējam ļoti daudz mazā iegurņa un zarnu saslimšanu. Te ietilpst pat profilaktiska un ārstnieciska fizioterapija. Drošāk taču, ja, rodoties kādai šaubu ēnai, dodies pie sava ģimenes ārsta un palūdz norīkojumu pie speciālista.
Pacienti ir tik dažādi!
Ir cilvēki, kuri rūpējas par savu veselību un uztraucas pat par vissīkākajiem simptomiem. Nāk arī gados jauni, kuri vienkārši vēlas pārbaudīties, un tas manā skatījumā ir labi. Taču joprojām ir pacienti, kuri saslimšanu noliedz arī tad, ja tiek atklāts kas nopietnāks – nevēlas tālāk izmeklēties un ārstēties, izliekas simptomus nemanām. Ar šiem cilvēkiem jāstrādā visvairāk, jācenšas pārliecināt, lai neielaistu kādu saslimšanu. Jo ātrāk tiek sākts ārstniecības process, jo labāki rezultāti gan labdabīgu, gan ļaundabīgu slimību gadījumā.
Labi zinu: ja sāp roka vai kāja, droši vien pie ārsta aiziet ir vieglāk. Resnā zarna – tas tomēr tāds delikāts pasākums. Tāpēc cenšos būt pretimnākoša, jo saprotu gan pacienta bailes, gan varbūt dažreiz kauna sajūtu. Bet tā noteikti nevajadzētu būt. Pabijušas pie manis, sievietes parasti atzīst, ka vizīte pie proktologa beigu beigās nav bijusi briesmīgāka nekā, piemēram, pie ginekologa. Droši vien vīrieši biežāk iet pie ārstiem vīriešiem. Taču bieži pie manis vīriešus atdzen sievas, arī tā gadās.
Man šķiet, spēju iejusties un palīdzēt, un uzklausīt jebkuru pacientu. Dažreiz viņi ir nobijušies un tāpēc agresīvāk noskaņoti, bet mēģinu saprast, ka ir grūti atnākt un stāstīt par savām problēmām. Tomēr, sarunājoties un kādreiz arī pajokojot, jau konsultācijas beigās šaubas vai vilšanās pacientiem ir izgaisušas.
Redzu, kuram pacientam vajag veltīt vairāk laika, uz pieņemšanu nāku agrāk un darbā palieku ilgāk – minūtes neskaitu. Gados vecākiem cilvēkiem vienmēr ir rūpīgāk jāstāsta, jāraksta un pat jāzīmē, lai viņi labāk izprastu savu saslimšanu.
Dzīve ir nebeidzams mācīšanās process
Ārsta darbs ir ļoti intensīvs – operācijas, pieņemšanas, lekciju un semināru vadīšana un apmeklēšana... Tā, manuprāt, atšķiras no citu profesiju pārstāvju ikdienas, jo ārsta darbs tomēr ļoti ietekmē dzīvesveidu. Jā, arī ārpus darba nereti domas ir pie sarežģītākajiem pacientiem. Pat negribot tiek analizēts, kā labāk rīkoties. Konferencēs vai publikācijās redzu risinājumus pacientu problēmām. Pēdējos gados esmu ieviesusi daudz inovāciju. Tā pamatā ir smags darbs, zināšanas. Pasaule ir atvērta, un ikvienam viss ir iespējams. Ārsta profesijā mūžizglītība ir svarīga. Nemitīgi meklēju ko jaunu. Man ir paveicies ar darba devējiem, kuri atbalsta. Esmu spējusi visas savas idejas novest līdz rezultātam, kas apmierina gan pacientus, gan darba devēju. Domāju, ja pēc rezidentūras beigšanas būtu palikusi strādāt kādā no lielajām slimnīcām, nekad nebūtu izdarījusi to, ko esmu paveikusi, strādājot privātā medicīnas struktūrā.
Robežas, ko nepārkāpju
Kā robežu, ko nepārkāpju, esmu sev noteikusi: ja es kaut ko nezinu vai neprotu, tad to nedaru. Tādos gadījumos, ja iespējams, lūdzu padomu kolēģiem, ja ne – nosūtu pie speciālista, kurš varēs labāk. Nav apkaunojoši nezināt, daudz ļaunāk ir darīt neprotot un nespēt atzīt savus trūkumus. Savukārt profesionālajos standartos ievēroju tikai pētījumos balstītas patiesības. Tādēļ, ja pacients man lūdz ieteikt kādus augus vai brīnumaugus, iesaku labāk vērsties pie kādas citas jomas pārstāvja.
Degu, bet neizdegu!
Man darbs ir hobijs, un operācijas ir labākā dienas daļa. No sirds priecājos, ka pacientam ir palīdzēts. Ja darbs, ko darām, ir sirdslieta, tad pārgurums un izdegšana noteikti skars mazāk. Domāju, ir svarīgi, kā atpūšamies ārpus darba. Ja strādāts pa 12 stundām dienā, tad brīvdienās sevi jāpalutina. Tā var saglabāt labu noskaņojumu, darba sparu un smaidu pirmdienā!
No izdegšanas noteikti pasargā arī atzinība par paveikto. Nesu "Gada ārsta" titulu, ko par panākumiem darbā ieguvu savā uzņēmumā. To saņemot, man bija liels pārsteigums un prieks. Daru sev uzticēto darbu ar pateicību par sev doto uzticību un no sirds cenšos. Man ir pagodinājums būt daļai no VCA. Redzu, cik ļoti daudziem cilvēkiem ikdienā palīdzam. Sniedzam pieejamus pakalpojumus, ko valsts un pašvaldības uzņēmumi nevar atļauties. Jaunākās tehnoloģijas, ārstu apmācības, medicīnas centri pacientiem pieejamās vietās visur Latvijā. Tas, ka privātie investori ienāk medicīnas pakalpojumu sniegšanā, ir tikai apsveicami. Lieli ieguvēji ir pacienti un arī mediķi.
Veselīgs dzīvesveids palīdz arī videi
Klimata pārmaiņas vairs nav nekāds noslēpums. Ne tikai pati tās ievēroju, bet arī pacientiem veselības jautājumu rekomendācijas cenšos sniegt, balstoties uz pētījumiem. Piemēram, par sarkanās gaļas lietošanu. Tās ražošanas laikā tiek nodarīts kaitējums ekoloģijai, tas ir nehumāni, un turklāt tā palielina resnās zarnas vēža risku un palēnina zarnu tranzīta laiku. Lūk, pavisam vienkārši risinājums – sarkano gaļu ēst mazāk vai neēst nemaz! Šķirot atkritumus, nelietot plastmasas traukus, iet vairāk kājām, nelietot nepamatoti un neizmest medikamentus – varam daudz ko darīt paši. Visas šīs darbības ne tikai palīdzēs vides jautājumos, bet arī uzlabos gan indivīda, gan sabiedrības veselību kopumā.
Atelpas brīži
Cenšos nedēļas nogalēs izbraukt ārpus Rīgas. Man patīk skrituļot, man ir suņuks, kuram veltu laiku. Patīk palasīt. Bet, atklāti sakot, – man nav sajūtas, ka darītu ko smagu. Ārstniecība ir mana lielā aizraušanās. Tāpēc man ir tik daudz darba, ka nekas cits mani tik ļoti nav interesējis kā medicīna!
