Šajā dienā pirms 70 gadiem Krimā netālu no Jaltas esošajā Livādijas pilī uz nedēļu ilgu tikšanos sabrauca trīs Sabiedroto līderi un viņus pavadošās diplomātu svītas. 1945. gada 4. februārī sākās Jaltas konference, kuru nereti dēvē par Aukstā kara priekšvēstnesi, bet Baltijas valstīs piemin tās laikā lielvaru izlemto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas likteni.
Par vēsturisko Lielbritānijas premjera Vinstona Čērčila, ASV prezidenta Franklina Delano Rūzvelta un Padomju Savienības diktatora Josifa Staļina tikšanos visspilgtāk atgādina attēli, kuros redzami trīs tobrīd jau kara uzvaru jūtošie lielvalstu vadītāji sasēdušies pozēšanai fotogrāfiem bijušās caru vasaras pils itāļu pagalmiņā.
Visi trīs līderi nedaudz vairāk nekā gadu iepriekš jau bija tikušies Teherānā, kur bija vienojušies par Vācijas un Japānas kā politisku un militāru spēku iznīcināšanu, Polijas atjaunošanu un palielināšanu uz Vācijas zemju rēķina, kā arī jaunas starptautiskas mieru nodrošinošas organizācijas veidošanu. Tobrīd Nacistiskā Vācija jau bija zaudējusi pozīcijas Āfrikā, kā arī savu sabiedroto Itāliju, un tās armija sāka atkāpšanos Padomju Savienībā.
Situācija Jaltas konferences laikā.
Jaltas konferences laikā situācija bija jau pavisam citāda - vācieši atkāpās visās frontēs, un Sabiedroto iepriekš lemtais tika vēlreiz pārskatīts, jau daudz smalkāk norunājot precīzus noteikumus Eiropas, kā arī Japānas Impērijas mantojuma tālākajai pārvaldei.
Jaltas konferences laikā tika panākta vienošanās vairākos nozīmīgos punktos:
- Apvienoto Nāciju Organizācijas dibināšanas nepieciešamība;
- Vācijas un Berlīnes sadalīšana četrās okupāciju zonās;
- Austrijas un Vīnes sadalīšana četrās okupāciju zonās;
- brīvu vēlēšanu rīkošana Austrumeiropas valstīs;
- PSRS iesaistīšanā karā pēc Vācijas sakāves;
- Baltijas valstu un Besarābijas palikšana PSRS sastāvā.
Vēsturnieki atzīmē, ka Jaltas konferences notikšana PSRS teritorijā jau pati par sevi bija Staļina panākums un varas demonstrēšana. Arī viņa politiskie plāni attiecībā uz Eiropas dalīšanu bija visai pretenciozi. Tikmēr Rūzvelts, lai gan juties ļoti slims, īstenoja savu jau iepriekš nosprausto mērķi panākt PSRS iesaisti karā pret Japānu, kā arī pierunāt tās līderi kļūt par vienu no ANO veidotājiem, kas, viņaprāt, garantēja mieru nākotnē.
Čērčilu savukārt interesēja tieši Eiropas turpmākais sadalījums, par kuru jau viņam bija bijušas privātas sarunas ar Staļinu, iepriekš panākot, ka Grieķija nebūs PSRS kontrolē. Tomēr ne viņš, ne Rūzvelts neuzdrošinājās un, visticamāk, nespēja liegt Staļinam Sarkanās armijas "atbrīvoto" zemju pakļaušanu. ASV prezidents pat uzskatījis, ka par Austrumeiropas valstu likteni varēs domāt pēc kara, bet Čērčils bijis spiests viņam piekrist, cerot uz ASV atbalstu Eiropai pēc kara.
Sākotnēji Jaltā panāktās vienošanās vismaz Savienoto Valstu politisko līderu vidū patiesi arī tika uztvertas kā panākums ASV un PSRS attiecību uzlabošanā. Tomēr jau drīz pēc Rūzvelta nāves (1945. gada 12. aprīlī) ASV jaunā prezidenta Harija S Trūmena birojs pauda sašutumu par norunu neturēšanu no PSRS puses. Galvenos iebildumus radīja situācija Polijā un citās Centrāleiropas valstīs, kurās brīvu vēlēšanu vai trimdas valdību atgriešanas vietā tika izveidotas komunistu valdības.
Šī iemesla dēļ par Rūzevelta lielāko politisko kļūdu joprojām tiek uzskatīta Austrumeiropas (un Mandžūrijas daļas) lētticīgā atdošana Padomju Savienībai. Tāpat vēsturnieki atzīmē, ka šajās sarunās, lai pielabinātos PSRS, Rietumvalstis piekrita tai nodot Padomju Savienības pilsoņus, kuri dažādu iemeslu dēļ bija aizbēguši vai aizvesti uz Vāciju gan kara laikā, gan pirms tā. Liela daļa no viņiem pēcāk tika sodīti ar nāvi vai nonāca darba nometnēs.
ASV prezidents Trūmens, nebūdams mierā ar PSRS nesekošanu iepriekšējām norunām, kā arī lielajām reparācijām, ko tā pieprasīja, nākamajā lielajā konferencē 1945. gada jūlija noslēgumā Potsdamā Staļinam neatklāja, uz ko ir spējīgas viņa rīcībā esošās atombumbas. Tās uz Japānas pilsētām tika uzsviestas tikai dažas dienas pēc konferences beigām, izbeidzot karu un faktiski liedzot PSRS piedalīties Japānas ieņemšanā, un aizsākot politisko sastingumu abu lielvaru starpā.
Padomju Savienībā Jaltas konference tika uzskatīta par triumfu, kas ļāvis komunistiskajai ideoloģijai nostiprināties vēl plašākā teritorijā. Staļins Jaltā ne tikai parādīja, bet arī nostiprināja savu varu kā pasaules lielvaras līderis, ar kuru jārēķinās.
Arī mūsdienās PSRS mantiniece Krievija lepojas ar šiem Staļina pirms 70 gadiem sasniegtajiem panākumiem. Par to liecina lēmums tās okupētās Krimas kūrortpilsētā Jaltā šajās dienās atklāt bronzas pieminekli, kurā redzami visi trīs lielvaru vadītāji, tostarp 200 000 Krimas tatāru deportācijas pasūtītājs Josifs Staļins. Zīmīgi, ka skulptūras (attēlā) radītājs Zurabs Cereteli savulaik atpazīstamību ieguva, izveidojot milzīgu Putina bronzas statuju.
