Latvijas Nacionālajā operā 7.martā tiks apbalvoti Kultūras ministrijas žūrijas izvēlēti "Lielās Mūzikas balvas 2006" (LMB) laureāti. Portāls "Delfi" piedāvā ekspresintervijas ar balvas laureātiem un aicina lasītājus balsojumā noteikt savu mūzikas klausītāju simpātiju, kas apbalvošanas ceremonijā saņems Publikas simpātijas balvu.
Kāda ir jūsu attieksme pret dažāda veida balvām? Nedomāju, ka pati balva, naudas prēmijas vai diploma izskatā, ir tā noteicošā. Ir svarīga tikai cilvēku ticība, ko tie kādam dāvā caur šo simbolu. Tas padara mākslinieka dzīvi arī daudzkārt grūtāku, jo tu baidies šo ticību pievilt vai pazaudēt. Noteikti tas ir ari pozitīvs impulss un vēlme darīt vairāk.
Cik svarīgas lokāla līmeņa balvas mūslaikos, kad mākslinieka darba tirgus ir tik plašs?
Katrai lietai ir divas puses. Kāds man reiz teica: "Nothing succeeds better then success..". Ja ņem no vienas puses, tad jebkurš panākums vai balva ir tikai labi. Bet no otras - arī balvu uzkrāšana var palikt par rutinētu pasākumu, kur zaudētāji var būt visi. Devēji dod tāpēc, ka laureātam jau ir kāds ducis balvu, un tātad tas nozīmē, ka viņš ir labs. Bet mākslinieks palaiž grozus vaļīgāk, jo apzinās, ka klausītāji nāks viņu skatīties nevis patiesas mākslas vārdā, bet gan balvu "apgaismoti", kas darbojas ka drošības siksna abiem. Baidos, ka mūslaikos pasaulē balvu piešķiršana biezi vien paliek par tādu mitoloģiski ceremoniālu dievību pielūgšanu. Jebkurā gadījumā svarīgi ir saglabāt svaigu redzējumu.
Esat diriģējis arī operas izrādes. Kāds diriģenta ampluā pašam ir tuvāks - simfoniskās mūzikas vai operas/baleta diriģents? Kāpēc?
Domāju, ka tas viens otru tikai papildina un katram žanram ir savi plusi. Ja simfoniskajā mūzikā tu un arī klausītājs esi spiests radīt tikai un vienīgi savu fantāzijas pasauli, tad opera par to jau ir parūpējies režisors un scenogrāfs, un diriģentam visas šīs mākslas ir jāspēj apvienot, lai tās spētu uzrunāt skatītāju. Un bieži vien izaicinājuma formā.
Ar kādu orķestri muzicēsiet Balvas ceremonijā? Kādu skaņdarbu spēlēsiet?
Tā kā Nacionālais orķestris, ar kuru es godīgi velētos dalīties Lielajā balvā, šajos datumos ir aizņemts, Balvas ceremonijā uzstāšos ar Operas orķestri. Un atskaņosim "Zigfrīda Reinas braucienu", kas ir viena no spilgtākajām simfoniskajām epizodēm Riharda Vāgnera mūzikā.
Kāpēc tik bieži diriģējat no galvas?
Šādu skolu esmu pārmantojis no saviem skolotajiem. Un, ja par cilvēces radošās un emocionālās attīstības kulmināciju mēdz uzskatīt 19.gs., kad radās ideāli daudzās mākslas jomās un tika iedibinātas tradīcijas arī diriģēšanas mākslā, tad es vēl noteikti gribētu mēģināt kalpot šiem ideāliem. Tas ir laiks, kad aizsākās "Maestro mīts", kuru patiesi turpināja Bruno Valters, Furtvenglers un Karajans. Šie diriģenti ir arī manas autoritātes.