Kas ir "kolektīvais Putins"?
"Krievijas vara ne tuvu nav viena cilvēka vadīta strikti vertikāla struktūra. Varas vertikāle nav nekas vairāk par propagandas klišeju. Krievijas vara ir grupu un klanu konglomerāts, kas savā starpā konkurē par resursiem. Vladimira Putina loma šajā sistēmā nemainās – viņš ir šķīrējtiesnesis un moderators. Tiesa, ietekmīgs šķīrējtiesnesis, kura teiktais vārds, vismaz konflikta situācijās, pagaidām ir noteicošais.
Kopš 2000. gada dažādu faktoru ietekmē ir izveidojies politisko lēmumu pieņemšanas stils, kas arvien vairāk atgādina padomju Politbiroju. Liela ietekme, pārejot uz šo modeli, bija valsts politikas un ekonomikas korporācijas izveidošanai. "Politbiroja 2.0" specifika, pirmkārt, balstās tajā, ka tā biedri gandrīz nekad nesanāk uz kopīgām sēdēm. Otrkārt, - tā biedru formālais statuss ne vienmēr atbilst reālajai ietekmei uz lēmumu pieņemšanu. Treškārt, - ap "Politbiroju 2.0" ir izveidojušies vairāki elites grupējumi, kurus nosacīti var iedalīt "varas" ("spēka"), "politiskajos", "tehniskajos" un "uzņēmēju". No vienas puses šie grupējumi atbalsta "Politbiroju 2.0", no otras – tie pastāvīgi cīnās savā starpā par ietekmi "Politbirojā 2.0", kā arī cenšas tur iedabūt savus biedrus," tādu viedokli par Krievijas reālo varas struktūru vēl 2012. gadā pēc Putina atgriešanās prezidenta krēslā izteica pazīstamā krievu politiskā konsultanta Jevgēnija Minčenko vadītais "Minchenko consulting" centrs.
Daudzi Krievijas analītiķi, sabiedriskās figūras un pat politiķi jau sen lieto apzīmējumu "kolektīvais Putins". Tas atspoguļo viņu pārliecību par to, ka lēmumus valstī nepieņem viena persona, bet Putins patiesībā ir tikai šīs sistēmas simbols, lai gan, protams, viņš nav zaudējis arbitra un moderatora lomu.
Priekšstati nav jauni
Dažādi pētnieki Krievijas varas klanu sistēmu ir aprakstījuši atšķirīgi, iekļaujot dažādus cilvēkus dažādās grupās, atšķiras arī grupu skaits. Atšķirīgi ir pat viedokļi jautājumā, cik daudz ir pašu svarīgāko klanu, kas darbojas visā valstī. Tikmēr analītiķi pārsvarā ir vienisprātis par to, ka Krievijas varas iekšienē pastāvīgi notiek cīņa, kuras rezultāts rada konkrētus lēmumus, bet Putinam pastāvīgi nākas meklēt spēku līdzsvaru.
Tiesa, tāds Krievijas varas vērtējums nav jauns atklājums. Pēdējā laikā bieži par to aizmirst, bet, lai arī daudz vienkāršotākā variantā, vēl Putina pirmā pilnvaru termiņa laikā pagājušās desmitgades sākumā visā pasaulē apsprieda "drošībnieku" ("siloviki" - varas struktūru pārstāvji) un "liberāļu" pastāvīgo cīņu un tās rezultātā pieņemtos lēmumus.
Tagad var droši teikt, ka tāds vērtējums ir krietni vienkāršots, jo cīņa notiek ne tikai starp "drošībniekiem" un " liberāļiem".
Čerkesovs – sistēmu ilustrējošs piemērs
2007. gadā viens no tā laika klanu līderiem un Krievijas Federālā narkotiku aprites kontroles dienesta vadītājs Viktors Čerkesovs plašu rezonansi izraisījušā publikācijā laikrakstā "Komersant" atklāti runāja par pastāvīgo cīņu starp "drošībnieku" klaniem. Viņa raksts, domājams, bija pirmais publiskais komentārs par "drošībnieku" klanu kariem. Putins tad ierobežoja abu karojošo pušu spēkus, bet visvairāk varas pakāpeniski zaudēja pats Čerkasovs. 2008. gadā viņš zaudēja Krievijas Federālā narkotiku aprites kontroles dienesta direktora krēslu un tika iecelts par direktoru Federālajā ieroču piegādes aģentūrā, bet 2012. gadā šo posteni pameta.
Tālāk viņa karjera attīstījās negaidītā virzienā – 2011. gadā Čerkesovs veiksmīgi startēja parlamenta vēlēšanās un kļuva par Valsts domes locekli ne kā "Vienotās Krievijas" deputāts, bet kā komunistu pārstāvis. Tagad viņš ir Valsts domes drošības un korupcijas apkarošanas komisijas priekšsēdētāja vietnieks.
Čerkesova piemērs atklāj dažus Krievijas klanu sistēmas aspektus. Pirmkārt, tam būtu jāsagrauj mīts, ka šajā sistēmā Putina tuvākie draugi var justies neaizskarami. Tieši par tādu uzskatīja Čerkesovu, kurš ar Putinu kopā strādāja Ļeņingradas VDK un daudzus gadus tika saukts par Putina tuvākā loka pārstāvi.
Klanu sistēma atklāj, ka, pat pazaudējot savu bijušo personīgo statusu, kas garantē augstu amatu, Čerkesovs saglabā pietiekamu ietekmi. Lai arī šis par politiķi kļuvušais drošības dienestu pārstāvis nepretendē uz Minčenko "Politbiroja" biedru sarakstu, tas ne vienmēr atbilst viņa statusam lēmumu pieņemšanā.
Labākais piemērs ir Čerkesova sieva Natļja Čerkesova, kura joprojām kontrolē Krievijas apstākļiem pietiekami liberālus un joprojām ietekmīgus medijus – aģentūru "Rosbalt" un avīzi "Peterburgskij Čas Pik". Šis fakts ir vēl nozīmīgāks, jo "Rosbalt" - vienu no Krievijā visvairāk citētajām mediju aģentūrām – pagājušajā gadā centās slēgt pēc valstī ierastās shēmas. Aģentūru apvainoja pārkāpumos un tiesa nolēma pārtraukt licenci. Tomēr šī gada pavasarī, jau pēc agresijas pret Krimu, kad Krievijā sākās jauns pret medijiem vērsta spiediena vilnis, Krievijas Augstākā tiesa atsauca zemāko tiesu instanču lēmumu un atdeva licenci par diezgan liberālu mediju pārstāvi uzskatītajam "Rosbalt".
Īstas un iedomātas konfrontācijas
Čerkesova kļūšana par komunistu pārstāvi Valsts domē skaidri demonstrē, ka Krievijas varas sistēmā svarīgāko lomu spēlē piederība klanam, nevis partija, atrašanās pie varas vai opozīcijā. Tā nav nejaušība, ka "Rosbalt" ir pietiekami liberāls medijs – svarīgi atzīmēt, ka Čerkesovs izsenis darbojas kopā ar vienu no galvenajiem pašreizējās Krievijas valdības tā sauktajiem "liberāļiem" Arkādiju Dvorkoviču, kā arī politiskās un biznesa vides cilvēkiem – miljardieriem Zijavudinu Magomedovu un Suleimanu Kerimovu.
Šis piemērs parāda, ka nepatiess ir priekšstats par "stingrās rokas piekritēju" no specdienestiem un "liberāļu", kuri nāk no ekonomistu un uzņēmēju aprindām, konfrontāciju. Čerkesovs ne tuvu nav vienīgais drošībnieku pārstāvis "liberāļu" aprindās. Ļoti ietekmīgs bijušais specdienestu darbinieks Konstantīns Čuičenko tiek uzskatīts par vienu no Dmitrija Medvedeva, kurš ir "liberāļu" līderis, tuvākajiem draugiem. Lai gan Lietuvā šis uzvārds ir pazīstams vien retajam, klanu cīņā Krievijas Federācijas Prezidenta administrācijas kontroles dienesta vadītājs ir ļoti ietekmīgs darbonis.
Pie Medvedeva "liberāļu" loka, bet ne pie "stingrās rokas piekritējiem", vismaz nosacīti var pieskaitīt Krievijas ģenerālprokuroru Juriju Čaiku un pat viena no spēcīgākā valsts drošības darbinieku grupējuma – Sergeja Stepašina klana – locekļus.
Problēma ir tā, ka saukt šīs grupas par "liberālām" ir ne tikai pārspīlēta vienkāršošana, bet arī maldināšana. Saskaroties ar Krimas agresiju, viens no izteiksmīgākajiem piemēriem, iespējams, ir Vladimirs Solovjevs, kurš pazīstams ar to, ka godina Krievijas diženumu un ir viens no galvenajiem Kremļa ruporiem. Viņš ir "liberāļa" Dvorkoviča personīgais draugs un sava loka "propagandas priekšpostenis".
Pat bieži par "liberāļu" krusttēvu sauktais Anatolijs Čubaiss pašus dedzīgākos "dižās valsts" propagandētājus šajā ziņā neatbalsta tikai taktiskā ziņā, bet ne pašas impēriskās ideoloģijas dēļ. Vēl 2008. gadā, kad jau bija zināms, ka par Putina pēcteci kļūs Medvedevs, viņš Krievijas iekšpolitiku kritizēja tikai tāpēc, ka tā valstij "izmaksā pārāk dārgi". Tam piekrita cits pazīstams "liberālis" Kudrins, kurš teica, ka "tuvākajā laikā ir jānosaka iekšpolitikas orientieri", bet tikai tāpēc, lai "nodrošinātu stabilas investīcijas".
Tāpēc, runājot par klanu ideoloģiju un to pārstāvjiem, terminu "liberālis" nevar vērtēt no Rietumu kategoriju skatu punkta. Ja arī šis termins kaut daļēji atbilst klana priekšstatiem par valsts lomu ekonomikā, tad tas galīgi neatspoguļo viņu "vērtību sastāvdaļas" - propagandēto redzējumu par Krievijas lomu un vietu pasaulē.
Galvenie klani
Kādi tad ir galvenie Krieviju kontrolējošie klani? Kā minēts, dažādi pētnieki atšķirīgi dēvē pašus klanus un atšķirīgi vērtē saistību starp ietekmīgākajām Krievijas amatpersonām. Tomēr klanu pētniecības un Krievijas publiskā diskursa analīze ļauj diezgan precīzi nosaukt daudzus ietekmīgākos grupējumus.
Pašā Krievijā par ietekmīgāko visbiežāk joprojām uzskata "Rosņeft" vadītāja un faktiskā visas valsts enerģētikas kuratora Igora Sečina klanu, lai gan argumenti par labu šim pieņēmumam nav pārāk spēcīgi. Ne mazāk ietekmīgs no īsto "drošībnieku" klaniem skaitās prezidenta administrācijas vadītāja Sergeja Ivanova klans. Lietuvā viņš ir pazīstams ar savu kaislību pret basketbolu un kā VTB līgas vadītājs. Ivanova ietekme vienmēr ir bijusi nozīmīga, bet tagad to palielina pastāvīgā, ciešā saziņa ar Putinu, ko Krievijas politiskajā žargonā sauc par "piekļuvi ķermenim".
Ne mazāk, bet atsevišķos gadījumos pat vairāk varas ir "Krievijas dzelzceļa" vadītāja Vladimira Jakuņina, vicepremjera Dmitrija Rogozina un aizsardzības ministra Sergeja Šoigu klaniem.
Jau tā milzīgo Jakuņina ietekmi pastiprina pēdējā laikā redzamā kopīgā darbība vai pat apvienošanās ar kādreiz par pašu ietekmīgāko uzskatīto bijušā premjera, Ārlietu ministrijas un izlūkošanas vadītāja Jevgēnija Primakova klanu (toreiz tas bija Primakova – Jurija Lužkova klans). Rogozins, kuru uzskata par militārās rūpniecības kompleksa pārstāvi, savu ietekmi īpaši nostiprināja, kļūstot par neformālu publisko līderi lielai daļai dedzīgo nacionālistu, kuri apvienojušies tā sauktajā "Izbrorskij Klub". Bet Šoigu palīdz milzīgā popularitāte sabiedrībā, ko viņš saglabā jau daudzus gadus.
Ietekmē no viņiem neatpaliek vēl viens militāri rūpnieciskā kompleksa pārstāvis Sergejs Čemezors. Ne mazāk ietekmīgs "drošībnieku" klanu vidū ir Krievijas FDD direktora Aleksandra Bortņikova, kurš šo amatu ieņem jau krietnu laiku, vadītais klans.
Tā kā 2013. gadā Sergejs Stepašins pameta Krievijas Federācijas Revīzijas palātas priekšsēdētāja vietu, pēdējā laikā viņa klanu vairs nepiemin pie ietekmīgākajiem. Tomēr tagad valsts korporācijas "Mājokļu reformēšanas un komunālo pakalpojumu sadarbības fonds" uzraudzības padomes priekšsēdētājs Stepašins ir saglabājis savu personīgo ietekmi, kā arī klana ietekmi valsts resursu sadalē. Mēs domājam, ka Stepašins, tāpat kā Jakuņins lieliski ilustrē pieņēmumu, ka formālais dažu darboņu statuss neatspoguļo viņu patieso ietekmi.
Pēdējā laikā arvien biežāk runā par Valsts domes priekšsēdētāja Sergeja Nariškina klanu, lai gan iepriekš likās, ka bijušais valsts drošības darbinieks drīzāk ir kāda klana pārstāvis nevis pats sava grupējuma līderis.
Ir vēl citi tādi piemēri. Bijušais Maskavas mērs Segejs Sobjaņins, Krievijas Prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks Vjačeslavs Volodins un Lietuvā maz pazīstamais Krievijas prezidenta palīgs kadru jautājumos Jevgēnijs Školovs izmantojuši savus klanus virzībai pa karjera kāpnēm, nebūdami to svarīgākie biedri, bet tagad viņus visus bieži sauc par savu grupējumu līderiem. Starp šiem salīdzinoši jaunajiem grupējumiem, kas savu ietekmi nostiprinājuši pēdējā laikā, jāatzīmē arī vēl viena Krievijas Prezidenta administrācijas vadītāja pirmā vietnieka – Alekseja Gromova grupējumu.
Lai gan augstāk pieminētais Čerkesovs darbojas uz vienu roku ar vicepremjera Dvorkoviča cilvēkiem, tas nenozīmē, ka viņu nevajadzētu uzskatīt par grupējuma līderi. Šajā situācijā var piesaukt Rogozina piemēru, kurš, kā kādreiz šķita, bija pilnībā zaudējis ietekmi, bet tagad ir līderis vienam no ietekmīgākajiem klaniem.
Izcelt liberālo klanu līderus ir daudz sarežģītāk. Kaut gan starp tiem pastāv konkurence, tā nekad nav pāraugusi atklātā cīņā. Tāpēc arī grupējumu robežas nav viegli nosakāmas – visbiežāk viņi visi darbojas kā sabiedrotie, nevis kā dedzīgi pretinieki. Tieši šīs vienotības dēļ viņus visbiežāk apvieno zem nosaukuma "liberāļi".
Arī šī nometne nav tik monolīta, kā šķiet pirmajā brīdī - iesākumā var iedalīt vismaz trīs asis. Pirmkārt, visietekmīgākais valdībā skaitās pirmais vicepremjers Igors Šuvalovs un viņa svīta. Otrkārt, vicepremjera Dvorkoviča un "Krājbankas" prezidenta Hermana Grefa ass. Par ne mazāk ietekmīgu uzskata AS "Rosnano" priekšsēdētāja Anatolija Čubaisa un pašlaik nekādos ietekmīgos amatos neesošā, bet savu ietekmi saglabājušā Alekseja Kudrina tandēms.
Liela daļa Krieviju pētošo ekspertu arvien biežāk par patstāvīgu varas centru sauc Putinam tuvo uzņēmēju – brāļu miljardieru Kovaļčuku un Genādija Timčenko grupējumu. Minčenko pat ir iekļāvis viņus savā "Politbirojā". Bet tāds vērtējums nav pilnīgi precīzs.
Pirmkārt, sarežģīti runāt par kādu acīmredzamu Kovaļčuku un Timčenko aliansi visos jautājumos. Otrkārt, šie uzņēmēji strādā ar prātu un aizstāv savas intereses ar dažādu grupējumu palīdzību. Visbeidzot, vienlīdz tuvi Putinam ir brāļi Rotenbergi, kuri pēdējā laikā ar panākumiem izmanto valsts atbalstu savam biznesam. Tāpēc nav skaidrs, kāpēc būtu jāizceļ tieši brāļu Kovaļčuku un Timčenko trijstūris.
Kopumā lielie uzņēmēji Krievijā rīkojas dažādi – daļa skaidri saistīti ar konkrētiem grupējumiem un izmanto to "jumtu" un lobiju, bet citi iemanās lavierēt starp daudzām grupām.
Raksta turpinājumu var lasīt šeit.
