Aina ir mānīgi mierīga, tikai drūmie "Doņeckas tautas republikas" (DTR) karogi Ukrainas karoga vietā un DTR policijas patruļmašīna, kas cauru diennakti dežūrē laukumā muzikāli dramatiskā teātra priekšā, izrauj no mānīgās sajūtas un atgriež militārās okupācijas realitātē. Eju un neviļus atceros, kāda šī vieta bija agrāk.
Pirmskara Doņeckā klusums agrā rīta stundā nebija tik sastindzis: sētnieki slaucīja laukumu, novācot vakara izklaižu pēdas, pirmais uz darbu steidzošo iedzīvotāju vilnis mudīgi šķērsoja laukumu visos virzienos. Tas atgādināja bišu stropa rītu – mundru un darbīgu. Bet pirms gada jūnijā pilsētu jau bija pārņēmis separātisma neprāts, kuram daudzi pilsētnieki nespēja noticēt, pat tajā noraugoties.
Doņecka nekad nav bijusi separātiska pilsēta, kā daudzi šobrīd domā. Es atceros 1991. gada referendumu, kad ļaudis ar absolūtu balsu vairākumu izteica vēlmi dzīvot neatkarīgā Ukrainā (un ne tikai valsts rietumu reģionos, bet arī šeit, vienmēr par "prokrievisku" uzskatītajā Donbasā). Jā, šeit saspringti izturējās pret Stepanu Banderu, par OUN un UPA* nevēlējās pat dzirdēt, neko nezināja par kauju pie Krutiem vai Krimas tatāru deportācijām, tomēr šeit izvēlējās dzīvot Vienotā Ukrainā, miermīlīgi sakot: "Viņiem ir savi varoņi, mums – savi, bet nekas, mums visiem uz to ir tiesības."
Pašā Doņeckā vairums cilvēku runā krieviski (laukos ukraiņu valoda dzirdama biežāk), tāpēc krievvalodīgo iedzīvotāju apspiešana šeit nekad nav notikusi, tas ir mīts, ko speciāli radīja Krievijas iebrukumam Ukrainā – t.s. "krievu pasaules" glābšanai, par kuras eksistenci mēs uzzinājām pavisam nesen no Krievijas medijiem. Drīzāk pabērna lomā bija ukraiņi.
Reģiona skolās visus neatkarības gadus mācības notika krievu valodā, bet pirmā un vienīgā ukraiņu skola Doņeckā tika atvērta tikai 1990. gadā, taču arī tur ne tuvu nevarēja tikt visi gribētāji – konkurss bija 12 cilvēki uz 1 vietu. Tomēr skolu aizvēra 2000. gadu sākumā. Protams, pēdējos gados vietējie politiķi vairakkārt paslepus mēģināja "palaist" separātiskas idejas, tomēr tam nebija sekmes.
Ukraiņu pašcieņas revolūcijas posmā Doņeckā bija gandrīz pavisam klusu. Pie Ļeņina pieminekļa centrālajā laukumā sapulcējās neliela komunistu un viņus atbalstošo pensionāru grupa. Daudzi pret viņiem attiecās iecietīgi – kā pret pilsētas jukušajiem, citi vispār nepievērsa nekādu uzmanību. Skaitā nelielais Doņeckas Eiromaidans sapulcējās pie T.Ševčenko pieminekļa, iepretim Doņeckas apgabala administrācijas ēkai (burtiski 200-300 metrus no komunistiem un viss noritēja mierīgi).
Vieni to atklāti atbalstīja – nāca uz ikvakara mītiņiem, caur brīvprātīgajiem nodeva naudu, produktus un medikamentus Kijevas Maidanam; citi atbalstīja slepus, daudzi juta līdzi. Bija arī vienaldzīgie, kuri nevarēja saprast: "Kas ir šie ļaudis? Kāpēc šeit tik daudzi stāv?" Tāpat bija arī naidīgi noskaņotie, tomēr vairums bija atbalstošs, kaut arī nereti diezgan inertā formā. Kāds students man atzinās, ka visa viņa ģimene seko līdzi notikumu attīstībai un min, kad beidzot Doņeckas Maidanu izklīdinās.
- Vai tad jūs gribat, lai viņus padzītu? – es izbrīnīta jautāju.
- Nē, ko Jūs! Mēs viņus atbalstam un pārdzīvojam par viņiem.
- Tad atnāciet uz mītiņu, tas katru vakaru notiek plkst. 18:00.
- Nē, nenāksim vis. Viņus vienalga padzīs, - viņš atteica ar nolemtību balsī.
Tūlīt pēc Maidana uzvaras Doņeckā notikumi sāka strauji attīstīties. Jau 2014. gada 21. februārī DAA (Doņeckas apgabala administrācijas) ēkas pirmā stāva logus aizmetināja ar metāla plāksnēm. Tas izsauca izbrīnu: "no kā gan viņi piepeši aizbarikādējas?" Bet tās pašas dienas vakarā man visu "paskaidroja" pazīstama pensionāre, nolasot kā no grāmatas:
- Kas tikai notiek, šausmas! Administrācijas logus aizmetināja, lai aizsargātos pret uzbrukumu.
- Kāds uzbrukums? Kam gan viņi ir vajadzīgi? – es jautāju, nespēdama slēpt izbrīnu.
- No Kijevas atbrauks sarīkot grautiņu.
- Kādas muļķības, - es pūlos vest paziņu pie prāta. – Kijevā tauta tagad ir uzvarējusi, tur pēc trīs mēnešu cīņas sāks ieviest kārtību.
- Nē. Šodien pats Šišackis (DAA priekšsēdētājs) uzstājās vietējā televīzijā un teica, ka no Kijevas uz mūsu pilsētu autobusos brauc banderovieši, kas te rīkos grautiņus un nogalinās mūs un mūsu bērnus. Bet pilsētas vara sagatavojusies pretoties, jau izvietojuši kontrolposteņus pie iebraucamajiem ceļiem un nocietinājuši DAA ēku.
Es mēģināju viņu pārliecināt, ka tas ir absurds un kaut kas tāds nav iespējams, ka kāds tīšuprāt izplata melīgu informāciju. Viņa turpretī apgalvoja, ka pati personīgi dzirdējusi DAA priekšsēdētāja uzstāšanos. Un šausmas viņas acīs nebija tēlotas. Tā cilvēks, kuru es pazinu ne pirmo gadu un ar kuru bijām brīvi runājušas par jebkuru tēmu, piepeši bija kļuvis par izbiedētu svešinieku ar neredzošu skatienu un atslēgtu saprātu. Kur bija palikusi tā jaukā sieviete, kuru es pazinu līdz šai vietējo ziņu izlaiduma nestundai? Tieši šāda šaušalīga transformējoša iespaida dēļ televizoru visi drīz sāks dēvēt par "zombēšanas kasti", īpaši Krievijas kanālus "LifeNews" un "Rossija 24".
Vajadzēja paiet tikai dažām dienām, lai dzīve pilsētā pārvērstos par elli. Ar autobusiem tika ievesti ar stekiem un armatūras stieņiem bruņoti "tituškas"**, kas tēloja agresīvos "banderoviešus" un ultralabējos; lielā skaitā pilsētā ieveda ogļračus, kuri aizstāvētu mieru Doņeckā; piepeši aktivizējās komunisti, kuru sapulces kļuva daudzskaitlīgas un agresīvas; parādījās dīvaina "Krievu pareizticīgā armija" un vispār uzradās daudz cilvēku ar ne vietējo, bet Krievijas izrunu, īpaši dažādo mītiņu un sapulču norises vietās.
Un jau 2014. gada 1.martā (!) no Doņeckas apgabala administrācijas ēkas tika norauts Ukrainas un izkārts Krievijas karogs, bet 3. un 5. martā notika ielaušanās ēkā un šīs valsts iestādes ieņemšana. Milicija un iekšlietu karaspēks to nekādi necentās aizkavēt. Tas bija šokējošs skats – tie, kuru izdevums ir kārtības ieviešana, noziedzīgas darbības apturēšana, it kā no malas noskatījās uz notiekošo. Tad doņeckieši paši cēlās savas pilsētas un valsts aizstāvībai – 4. martā notika pirmais mītiņš, kurā izgāja vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku, bet 5. martā uz mītiņu pret separātismu un par vienotu Ukrainu devās jau aptuveni 5 tūkstoši.
Šajā demonstrācijā tika atritināts milzīgs Ukrainas karogs, kas apklāja gandrīz visu Ļeņina laukumu. Šis patiešām tautas protests tā saniknoja "krievu pasaules" atbalstītājus, ka vakars beidzās ar asiņainu kautiņu. Palīdzības no milicijas puses, kas "apsargāja" mītiņu, tā arī nebija. Nākošais mītiņš pret separātismu un karu 2014. gada 13. martā beidzās traģiski – tika nogalināts ukraiņu aktīvists, students Dima Čerņavskis (pēc neoficiālām ziņām bojā gāja trīs cilvēki). No 4. marta sākās Starpkonfesiju lūgšanu maratons par vienotību, mieru un saskaņu Ukrainā "Lūdzies par Ukrainu", ko iniciēja Doņeckas un Doņeckas apgabala Kristīgo baznīcu padome. Pilsēta sacēlās miermīlīgā protestā, taču vara un spēka struktūras, šķiet, to labprātīgi atdeva saplosīšanai...
Es eju pa tukšo Ļeņina laukumu klusā jūnija rītā, dzirdu putnu dziesmas un ūdens urdzēšanu strūklakā, taču elle, ka šeit sākās pirms vairāk kā gada, arvien nav beigusies, lai arī šobrīd izskatās citādāk. Šeit ejot es tagad vienmēr atceros, ka šis laukums ir slacīts ar miermīlīgu cilvēku asinīm, kuri atteicās spēlēt pēc Krievijas noziedzīgā Ukrainas sagraušanas scenārija.
Veronika
*Ukrainas nacionālistu organizācija (dib.1929. g.) un tai pakļautā Ukrainas sacelšanās armija (dib.1942. g.) – pagrīdes organizācijas, kas veica bruņotu cīņu kā pret vācu, tā padomju okupantiem, kā arī pret poļiem un Čehoslovakiju ar mērķi par neatkarīgu, etniski monolītu Ukrainas valsti.
**Sportiski ģērbti jauni vīrieši, kas provocē kautiņus vai izrēķinās ar aktīvistiem sabiedriski politiskos masu pasākumos.
Šis ir otrais apraksts sērijā "Vēstules no Doņeckas", kuras ietvaros kāda Doņeckas pilsētas iedzīvotāja, (īsto vārdu drošības apsvērumu dēļ neatklājam) no notikumu vietas dalās ar saviem novērojumiem par Ukrainā notiekošo militāro konfliktu.
Foto: 2014. gada pavasara nemieri Austrumukrainā
