Tieši pirms 25 gadiem krita Berlīnes mūris – siena, kas gandrīz 30 gadus sadalīja Vācijas pilsētu un simbolizēja ar Dzels priekškaru sadalīto pasauli. 1989. gada 9. novembri uzskata arī par Aukstā kara beigām.
Padomju Savienībai atbrīvojot savu dzelžaino tvērienu, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Austrumeiropas satelītvalstīs bija sākušās demokrātiskas pārmaiņas. Komunistu režīmi krita Polijā, Ungārijā un Čehoslovākijā.
Tikmēr Demokrātiskās Vācijas Republikas (Austrumvācijas) valdība uzstāja, ka nepieciešamas vien mērenas reformas. Iedzīvotāji tam nepiekrita. Berlīnē 1989. gada novembrī notika plašas demonstrācijas ar 500 000 cilvēku piedalīšanos.
Valdība atvēra papildu robežšķērsošanas punktus tiem, kas vēlējās doties uz Rietumiem, tomēr paša mūra krišana bija nejaušība. Brūkošā Austrumvācijas režīma runasvīrs Gunters Šabovskis preses konferencē 1989. gada 9. novembra vakarā paziņoja, ka tiek vienkāršoti izceļošanas noteikumi. Uz jautājumu, kad pārmaiņas stāsies spēkā, viņš atbildēja - "nekavējoties".
Īsā mirklī Berlīnes mūra abās pusēs pulcējās cilvēku pūļi. Valdība mēģināja labot situāciju, aicinot cilvēkus nākamajā rītā stāties rindās pie imigrācijas birojiem, bet bija jau par vēlu. Cilvēki sāka rāpties pāri mūrim un dauzīt to ar cirtņiem un āmuriem. Pie mūra notika masu svinības.
Lai izvairītos no spiešanās, amatpersonas sāka pakāpeniski laist cilvēkus cauri, līdz kontrole tika zaudēta un vārti pavisam atvērti. Austrumvācijas karavīri atradās paaugstinātas gatavības režīmā, bet pavēle atklāt uguni nesekoja.
Jāpiebilst, ka PSRS līderis Mihails Gorbačovs vizītes laikā Rietumvācijā iepriekš bija paziņojis, ka katrai tautai ir tiesības "brīvi izvēlēties politisko un sociālo sistēmu" un ka Maskava respektēs cilvēku pašnoteikšanās tiesības. Gorbačovs bija runājis arī ar ASV prezidentu Ronaldu Reiganu, kurš solīja ekonomisko atbalstu Maskavai, ja tā neiejauksies un nemēģinās apturēt komunistu režīmu gāšanu Austrumeiropas satelītvalstīs.
Oficiāli abas Vācijas vienā valstī tika apvienotas 1990. gada 3. oktobrī.
Šodien ir saglabājušies vien daži īsi posmi no vairāk nekā 100 kilometru garā mūra, ko, cenšoties ierobežot iedzīvotāju bēgšanu uz Rietumiem, komunisti sāka celt 1961. gadā. Mūra fragmenti ir atjaunoti un iekļauti vēstures un kultūras pieminekļu sarakstā, kā arī kļuvuši par iecienītu tūristu apskates objektu. Tomēr daudziem berlīniešiem tie saistās ar gadiem ilgām ciešanām un apspiestību.
Par spīti mūrim un tā dēvētajai "nāves joslai" pirms tā, tūkstošiem Austrumvācijas iedzīvotāju tā pastāvēšanas laikā mēģināja bēgt uz Rietumiem, šķērsojot to. Aptuveni 5000 tas arī izdevās. Tikmēr aptuveni 100 - 200 cilvēki, mēģinot pārvarēt mūri, gājuši bojā. Austrumvācijas karavīriem bija tiesības šaut uz ikvienu, kurš pietuvojas mūra austrumu pusei.
Atzīmējot mūra krišanas 25. gadadienu, vācu mākslinieki kādreizējā mūra līniju iezīmējuši ar 8000 izgaismotu balonu. 9. novembra naktī šie baloni tiks palaisti gaisā par godu Austrumvācijas atbrīvošanai.
