1. Uzbrukums

Domīgs jāj uz sava lielā meļņa
Pulkvedis. Viņš zin, kas gaidāms rītu –
Tikai nāve. Žņaudzas sirds un pieši.
Melnais, juzdams jājējā ko tumšu,
Sprauslo kaisls, slienas augšup tramīgs.
Tikai nāve.

Aleksandrs Čaks. "Pēdējais svētvakars", no cikla "Mūžības skartie"

Foto: DELFI

Pirmā pasaules kara fronte Latvijas teritorijā bija iestrēgusi kopš 1915. gada jūlija. Vairāk nekā gada laikā tā praktiski nekustēja no vietas, kas ļāva vācu spēkiem pamatīgi nostiprināt savas pozīcijas. 1916. gada nogalē Krievijas impērijas 12. armijas plānoja vērienīgu uzbrukuma operāciju, lai pārrautu fronti rajonā no Lielā Tīreļa purva Lielupes kreisajā krastā līdz Olainei un piespiestu Vācijas karaspēku atkāpties aiz Lielupes. Kaujas smagumu, kā tobrīd spējīgākajām krievu armijas vienībām, uzticēja latviešu strēlniekiem, kurus armijas vadība motivēja, ka veiksmīgas operācijas gadījumā izdosies atbrīvot Jelgavu un, iespējams, arī visu Kurzemi un Zemgali.

Karte no "Karšu izdevniecības Jāņa sēta" Latvijas vēstures atlanta

Patiesībā Ziemassvētku kauju operācijai bija pavisam lokāls raksturs, to galvenais mērķis bija piesaistīt Vācijas karaspēka rezerves un palīdzēt sabiedrotās Francijas karaspēkam izturēt Verdenas kaujas. Tāpat krievu armijas vadība vēlējās iegūt Ložmetējkalnu un tā apkārtni kā vietējas nozīmes stratēģisku punktu.

“Drīz pienāca pavēle iet kaujā arī manam bataljonam. Uzbrukuma virzienu mums noteica kritušie. Blakus kritušiem vāciem redzami arī mūsējie. Savāds miers jau sastindzinājis nesenā cīņas nemierā satrauktās sejas. Rokas vēl sažņaugušas tikko atdzisušos ieročus, bet stiklainās acis jau vēro lielā mierā zemi."
Ziemassvētku kauju dalībnieks, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka virsnieks Edvīns Mednis. No grāmatas "Pulkvedis Briedis", 1934. gads
1917. gada janvāra kaujās kritušie strēlnieki

Uzbrukumam bija jānotiek astoņās vietās, no kurām divus pārrāvumus vajadzēja īstenot latviešu strēlnieku pulkiem, kas pirmo reizi bija apvienoti divīzijas sastāvā un sadalīti divās brigādēs: 1. brigādei vajadzēja uzbrukt Mangaļu nocietinājumu dienvidaustrumu pusei, bet 2. brigādei vajadzēja uzbrukt Tīreļpurva rajonā starp Ložmetējkalnu un Mangaļu mājām. Pārējos uzbrukumus bija paredzēts veikt Sibīrijas strēlnieku pulkiem. Pirms kaujas frontes iecirknī krievu armija bija nodrošinājusi seškārtīgu pārsvaru pār pretinieku – 48 krievu armijas bataljoni pret 8 vācu bataljoniem.

Uzbrukums sākās 5. janvāra (23. decembra pēc vecā stila) naktī, un vāciešiem bija daļēji negaidīts. Bez artilērijas sagatavošanās, kas Pirmā pasaules kara laikā bija ļoti neraksturīgi, nakts aizsegā, maskējušies baltos sniega tērpos, latvieši nepamanīti nokļuva līdz vācu dzeloņstiepļu aizsprostiem un izgrieza tajos ejas, pa kurām uzbrukumā devās galvenie spēki.

Fronti izdevās pārraut trīs vietās. Savus kaujas uzdevumus izpildīja abas latviešu brigādes, kā arī 14. Sibīrijas strēlnieku divīzijas divi pulki. Veiksmīgā pretuzbrukumā vācu spēki atsvieda atpakaļ sibīriešus un 1. latviešu brigādi, kurai operācijas sākumā izdevās ielauzties aptuveni trīs kilometru dziļumā pretinieka kontrolētajā teritorijā, kā arī tai palīgā atsūtītos sibīriešus, likvidējot pārrāvumu un atjaunojot agrāko situāciju. 

Uzbrūkošajām strēlnieku vienībām lielas grūtības radīja vāciešu nocietinātās blindāžas un blokhauzi – betona aizsargbūves. Bez artilērijas atbalsta šīs aizsardzības celtnes bija praktiski neieņemamas, un tajās esošie vācu karavīri ļoti veiksmīgi aizstāvējās. Piemēram, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku praktiski apturēja divas vācu blindāžas, kuru aizstāvju krustugunīs strēlnieki cieta lielus zaudējumus, un viņiem nācās atkāpties. 1. latviešu brigādes zaudējumi 5. janvāra vakarā bija ap 480 kritušo, 350 bez vēsts pazudušo un gandrīz 2000 ievainoto.

2. latviešu strēlnieku brigāde bija veiksmīgi pārrāvusi vācu nocietinājumu pirmo līniju starp Ložmetējkalnu un Mangaļiem, ieņemot Tīreļpurva dienvidu daļu. Divas dienas lielā salā strēlnieki noturēja ieņemto teritoriju, bet 7. janvārī uzbrukumu pavērsa uz ziemeļiem, uz vācu nocietināto Ložmetējkalnu, kuru ieņēma šajā pašā dienā. Lai arī grūtībām, vairākās vietās fronte bija pārrauta un bija iespēja iesaistīt papildspēkus, ar kuriem varētu attīstīt uzbrukumu Jelgavas virzienā. Diemžēl gaidītie krievu armijas papildspēki atnāca ar nokavēšanos un nepietiekamā skaitā, kā dēļ plāni par tālāku uzbrukumu bija jāatmet.

“Pirmā rota bija priekšgalā. Visi šīs rotas strēlnieki bija kurzemnieki. Sajūsma bija liela. Gāja dziedādami: “Uz priekšu, latvieši, lai kaujas dodamies, lai asins plūst, mēs kausimies, līdz vācu vara lūzt”. Pirmā rota izārdīja vācu aizžogojumus un ar vienu lēcienu bija pirmajai tranšeju līnijai cauri."
5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka komandieris, pulkvedis Jukums Vācietis. "Pa aizputinātām pēdām", apgāds "Daugava" Stokholmā, 1956. gads 
Vācu nocietinājumu pirmā līnija - “vācu valnis” Tīreļpurvā

© DELFI, 2016. "Ziemassvētku kaujām – 100" veidotāji: Viesturs Radovics, Ingus Bērziņš, Kārlis Dambrāns, Maija Kuzņecova, Ilze Vanovska, Karīna Sabecka. Paldies Ziemassvētku kauju muzejam un vēsturniekam Dagnim Dedumietim, Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam – Annai Balandinai un Ivetai Derkusovai, Latvijas Nacionālajam arhīvam un karšu izdevniecībai “Jāņa sēta”.