1. Uzbrukums

Pirmā pasaules kara fronte Latvijas teritorijā bija iestrēgusi kopš 1915. gada jūlija. Vairāk nekā gada laikā tā praktiski nekustēja no vietas, kas ļāva vācu spēkiem pamatīgi nostiprināt savas pozīcijas. 1916. gada nogalē Krievijas impērijas 12. armijas plānoja vērienīgu uzbrukuma operāciju, lai pārrautu fronti rajonā no Lielā Tīreļa purva Lielupes kreisajā krastā līdz Olainei un piespiestu Vācijas karaspēku atkāpties aiz Lielupes. Kaujas smagumu, kā tobrīd spējīgākajām krievu armijas vienībām, uzticēja latviešu strēlniekiem, kurus armijas vadība motivēja, ka veiksmīgas operācijas gadījumā izdosies atbrīvot Jelgavu un, iespējams, arī visu Kurzemi un Zemgali.

Patiesībā Ziemassvētku kauju operācijai bija pavisam lokāls raksturs, to galvenais mērķis bija piesaistīt Vācijas karaspēka rezerves un palīdzēt sabiedrotās Francijas karaspēkam izturēt Verdenas kaujas. Tāpat krievu armijas vadība vēlējās iegūt Ložmetējkalnu un tā apkārtni kā vietējas nozīmes stratēģisku punktu.

Uzbrukumam bija jānotiek astoņās vietās, no kurām divus pārrāvumus vajadzēja īstenot latviešu strēlnieku pulkiem, kas pirmo reizi bija apvienoti divīzijas sastāvā un sadalīti divās brigādēs: 1. brigādei vajadzēja uzbrukt Mangaļu nocietinājumu dienvidaustrumu pusei, bet 2. brigādei vajadzēja uzbrukt Tīreļpurva rajonā starp Ložmetējkalnu un Mangaļu mājām. Pārējos uzbrukumus bija paredzēts veikt Sibīrijas strēlnieku pulkiem. Pirms kaujas frontes iecirknī krievu armija bija nodrošinājusi seškārtīgu pārsvaru pār pretinieku – 48 krievu armijas bataljoni pret 8 vācu bataljoniem.

Uzbrukums sākās 5. janvāra (23. decembra pēc vecā stila) naktī, un vāciešiem bija daļēji negaidīts. Bez artilērijas sagatavošanās, kas Pirmā pasaules kara laikā bija ļoti neraksturīgi, nakts aizsegā, maskējušies baltos sniega tērpos, latvieši nepamanīti nokļuva līdz vācu dzeloņstiepļu aizsprostiem un izgrieza tajos ejas, pa kurām uzbrukumā devās galvenie spēki.

Fronti izdevās pārraut trīs vietās. Savus kaujas uzdevumus izpildīja abas latviešu brigādes, kā arī 14. Sibīrijas strēlnieku divīzijas divi pulki. Veiksmīgā pretuzbrukumā vācu spēki atsvieda atpakaļ sibīriešus un 1. latviešu brigādi, kurai operācijas sākumā izdevās ielauzties aptuveni trīs kilometru dziļumā pretinieka kontrolētajā teritorijā, kā arī tai palīgā atsūtītos sibīriešus, likvidējot pārrāvumu un atjaunojot agrāko situāciju. 

Uzbrūkošajām strēlnieku vienībām lielas grūtības radīja vāciešu nocietinātās blindāžas un blokhauzi – betona aizsargbūves. Bez artilērijas atbalsta šīs aizsardzības celtnes bija praktiski neieņemamas, un tajās esošie vācu karavīri ļoti veiksmīgi aizstāvējās. Piemēram, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku praktiski apturēja divas vācu blindāžas, kuru aizstāvju krustugunīs strēlnieki cieta lielus zaudējumus, un viņiem nācās atkāpties. 1. latviešu brigādes zaudējumi 5. janvāra vakarā bija ap 480 kritušo, 350 bez vēsts pazudušo un gandrīz 2000 ievainoto.

2. latviešu strēlnieku brigāde bija veiksmīgi pārrāvusi vācu nocietinājumu pirmo līniju starp Ložmetējkalnu un Mangaļiem, ieņemot Tīreļpurva dienvidu daļu. Divas dienas lielā salā strēlnieki noturēja ieņemto teritoriju, bet 7. janvārī uzbrukumu pavērsa uz ziemeļiem, uz vācu nocietināto Ložmetējkalnu, kuru ieņēma šajā pašā dienā. Lai arī grūtībām, vairākās vietās fronte bija pārrauta un bija iespēja iesaistīt papildspēkus, ar kuriem varētu attīstīt uzbrukumu Jelgavas virzienā. Diemžēl gaidītie krievu armijas papildspēki atnāca ar nokavēšanos un nepietiekamā skaitā, kā dēļ plāni par tālāku uzbrukumu bija jāatmet.