2. Pie vācu pozīcijām

Foto: DELFI

Turpmāko pusotru, divas nedēļas latviešu strēlnieku daļas turpināja atvairīt vācu pretuzbrukumus, nostiprinājušies Ziemassvētku kauju laikā ieņemtajās pozīcijās Ložmetējkalnā, pie Mangaļu mājām un frontes rajonā blakus. Tiek lēsts, ka Ziemassvētku dienu ofensīvā vācieši bija atdevuši apmēram 35 kvadrātkilometrus Latvijas zemes.

Par strēlnieka ekipējumu un bruņojumu stāsta Ziemassvētku kauju muzeja vēsturnieks Roberts Līnis.

1. Ierocis: krievu 1891. gada parauga "Mosin-Nagant" šautene, saukta arī par trīslīniju šauteni. Tai vienmēr līdzi nāca durklis, ko kaujas laikā pielika šautenes galā.

2. Patronsomas: pie jostas divas ādas patronsomas, pār plecu vēl brezenta bandoljēras, kuras izsniedza pirms kaujas. Kaujā karavīram bija līdz 250 patronām. Vienās no jostas patronsomām bija tā saucamā “neaizskaramā rezerve”, kuru varēja iztērēt tikai galējas bezizejas brīdī.

3. Karavīra lāpsta: tiek izmantota, lai ieraktos kaujas laikā, kad ir jārada aizsegs. Kļūdaini saukta par sapiera lāpstu. Vēsturnieks uzsver, ka sapieri strādā ar normāla izmēra lāpstām.

4. Cepure: Krievijas impērijas armijas formas tērpa cepure ar kokardi. Ja vēl kara sākumā cepures kokardes tika izkrāsotas dažādās krāsās, kas norādīja uz piederību dažādām karaspēka vienībām, tad, karam ieilgstot, īpašam krāsojumam vairs netika pievērsta uzmanība.

5. Latviešu strēlnieku krūšu nozīme: īpaša atšķirības zīme, kas cara armijā bija tikai latviešu strēlnieku vienībās dienošajiem. Nozīmes autors ir mākslinieks Ansis Cīrulis.

6. Uzpleči: katram latviešu strēlnieku pulkam bija savi uzpleči, uz kuriem tika norādīts pulka kārtas numurs. Šajā gadījumā uzpleči rāda, ka karavīrs dien 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā.

7. Šinelis: izmantojams arī kā sega. Biezs un smags. Ziemassvētku kaujās daudziem strēlniekiem pamatīgais šinelis radīja problēmas, jo kaujas sākumā līņāja lietus, bet pēc tam pieņēmās pamatīgs sals. Slapjie šineļi sasala, un bieži bija gadījumi, kad strēlnieki burtiski piesala pie zemes.

8. Zābaki: tuvojoties Pirmā pasaules kara beigām, latviešu strēlniekiem lielākoties bija īsie zābaki, jo armijas apgādei sāka beigties āda garo zābaku stulmiem. Tie tika aizstāti ar auduma stilbtiņiem. Aukstajās Ziemassvētku kaujās strēlnieki bieži vien vilka divus pārus vilnas zeķu un zābakos sabāza vēl sūnas.

Citi piederumi: uzbrukumā strēlnieki ņēma līdzi tikai pašu nepieciešamāko. Papildus strēlniekam varēja būt arī blašķe ar ūdeni, gāzmaska un granātas. Visas personīgās mantas strēlnieki pirms kaujas atdeva pulka vezumniekiem, kabatās viņiem bija labi ja dažas monētas, kāds zīmulis un papīra gabaliņš.

Brīdis, kuru strēlnieki pavadīja vācu pozīcijās, ilga no 7. līdz 14. janvārim pēc jaunā stila, kad latviešu pulki tika nosūtīti rezervē. Krievu armijas pavēlniecības neizlēmība šo divu nedēļu laikā turpināja būt liktenīga tam, ka Ziemassvētku kaujas vēsturē iegāja savas bezjēdzības dēļ. Visticamāk, turpinot uzbrukumu, būtu bijusi iespēja izmantot vāciešu atkāpšanos un ieņemt Jelgavu.

"Aiz ierakumiem pa kreisi biezā mežā sākās vāciem atņemtās smagās blindāžas. Viņās atradās krievu kareivji. Sagājām ērtajās blindāžās kopā ar krieviem, kā siļķes mucā, bet daudz par to nebēdājām, kad tikai zem jumta un siltumā. Blindāžai logi bija izsisti, tādēļ aizklājām tos ar palatkām. Šeit dabūjām iepazīties ar vācu kareivju ērtībām: katrā blindāžā bija gultas sešiem kareivjiem. Gultas maisi bija pildīti ar koka skaidām, un telpās bija iekārtota elektriskā apgaismošana. Šis apgaismojums bija izpostīts un mēs iekārtojām telpās savu elektrisko gaismu, pie griestiem izstiepām vācu telefonu līniju kabeli un aizdedzinājām tās izolāciju. Tā, lēni degdama, deva mums vajadzīgo gaismu. Citu apgaismošanas līdzekļu mums šeit nebija. Virs durvīm katrai blindāžai bija glīti uzraksti ar sevišķi populāriem nosaukumiem un karaspēku daļu apzīmējumiem. Varēja domāt, ka viņi šeit bija iekārtojušies ilgākai dzīvei, un jutušies kā savās mājās, domādami, ka neviens viņus no šejienes neaizdzīs."
5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka apakšvirsnieks Rūdolfs Ivanovs. Krājums “Latviešu Strēlnieki”, 11. burtnīca, 1937. gads
Latviešu strēlnieki pie vācu blindāžas Ložmetējkalna rajonā.

Jukums Vācietis atmiņās stāvokli 7. janvāra (pēc vecā stila – 25. decembra) rītā raksturo kā īpaši labvēlīgu tālākajam uzbrukumam, jo vāciešu rezerves nebija paspējušas sasniegt frontes līniju. Strēlnieku pārziņā atradās pozīcijas 17 verstu garumā "no Krastiņu meža (..) pa Lielupes labo krastu līdz Pekām". Šāda frontes posma aizstāvēšanai pēc pulkveža aplēsēm vajadzēja "vismaz trīs reizes vairāk", nekā iepriekšējās sešas verstis garajās pozīcijās esošie divi pulki. Pavēlniecība papildspēkus neatsūtīja, melojot latviešu pulkiem, ka tie jau darbojas pie Lielupes krastiem…

Vēlāk, 25. decembra pēcpusdienā, tomēr 16. Sibīrijas pulks tika sūtīts ieņemt Kalnciema tiltu, lai tiktu Lielupes otrajā pusē (kas izglābtu latviešus no bojāejas Tīreļpurva "maisā"), taču uzbrukums bija izplānots bērnišķīgi un Vācijas armijā karojošie somu strēlnieki, kuri apsargāja tiltu pār Lielupi, sarīkoja īstu slaktiņu.

Latviešu strēlnieku dziesmu grāmata, izdota Rīgā, 1917. gada sākumā. Foto: DELFI

Strēlnieki nedēļu līdz Jaungadam atceras kā ļoti aukstu. Ugunskurus nav bijis iespējams sakurt, jo vācieši momentā virzījuši uz tiem lielgabalu apšaudes uguni. Daudz upuru prasījis sals, strēlnieki gan guvuši veselībai un dzīvībai bīstamus apsaldējumus, gan gluži vienkārši nosaluši. Dienas un naktis pagāja apšaudēs un vācu mēģinājumos atgūt ierakumus. Strēlniekiem, noturot pozīcijas, vācieši cieta lielus dzīvā spēka zaudējumus.

Tikai pēc trim dienām – 28. un 29. decembrī (10. un 11. janvārī pēc jaunā stila) Krievijas armija bija gatava tālākai ofensīvai, taču pa šo laiku vāciešu rezerves bija ieradušās viscaur frontes līnijai un izrādīja niknu pretestību, kā rezultātā fronti pavirzīt neizdevās. Ap šo laiku pie Mangaļu mājām esošās vācu tranšejas jau bija jāšturmē no jauna, jo, kā atceras Vācietis, tās "23. decembrī latvieši bija pārrāvuši, bet tad tās nebija atzītas par vajadzīgu ieņemt un iznīcināt". 30. decembrī virspavēlniecībā tika nolemts, ka operācijas Rīgas frontē ir jābeidz.

Vācu pozīcijās latviešu strēlnieki uzturējās līdz 14. janvārim (Jaungada dienai pēc vecā stila), bet atsevišķi pulki palika frontes tuvumā līdz 19. janvārim. Strēlnieki šajās dienās devās atpūtā. Nomaiņai pozīcijās vietā stājās Ziemeļkaukāza pulki. Atmiņu grāmatās tiek uzsvērts, ka tieši tajā brīdī Kurzemes un Zemgales strēlniekiem "izmisums sāka saldēt sirdis", jo kļuva skaidrs: ar šo kauju dzimtene netiks atkarota.

"No vācu puses dzirdami arī it kā svilpieni un putnu skaņas: tie vācu rīkojumi. Soli pa solim tuvojamies vāciešiem. No ierindas izstājās vairāki ložu ķerti karavīri, pat neredzējuši sava ienaidnieka. Beidzot starp kritušajiem mēs saskatām arī mūsu ložu mērķus: vācu karavīrus. Viņu skaits aug. Vācietis padzīts. Pēc asiņainās nakts aust spožs, saulains Ziemassvētku rīts. Ap pusdienas laiku ierakumos mūs apciemo kāds pareizticīgo mācītājs un iedrošina mūs cīnīties arī uz priekšu. Starp citu viņš saka, ka mūsu zēni dažās vietās esot vairs tikai 3 kilometrus no Jelgavas. Mēs priecīgi saskatāmies un spēcīgi nopurinām no sevis nogurumu un pagājušās nakts asiņainos murgus."
6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka 6. rotas strēlnieks Leonards Celms. Krājums “Latviešu Strēlnieki”, 28. burtnīca, 1939. gads
Latviešu strēlnieki gāzmaskās Tīreļpurva ierakumos

© DELFI, 2016. "Ziemassvētku kaujām – 100" veidotāji: Viesturs Radovics, Ingus Bērziņš, Kārlis Dambrāns, Maija Kuzņecova, Ilze Vanovska, Karīna Sabecka. Paldies Ziemassvētku kauju muzejam un vēsturniekam Dagnim Dedumietim, Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam – Annai Balandinai un Ivetai Derkusovai, Latvijas Nacionālajam arhīvam un karšu izdevniecībai “Jāņa sēta”.

ziemassvētku kaujām 100
SĀKUMS 1. Uzbrukums 2. Pie vācu pozīcijām 3. Strupceļš 1. Uzbrukums 2. Pie vācu pozīcijām 3. Strupceļš