Pastāstiet par sevi!

Dzīslās man rit dažādas asinis, taču pamatā esmu latvietis. Vecāki Agnese un Jānis nāk no Liepājas puses, bet es esmu dzimis Jelgavā. Tur nodzīvoju tikai gadu, līdz viens no pirmajiem iz- cilajiem latviešu basketbolistiem Alfrēds Krauklis uzaicināja manu tēvu spēlēt "VEF". Tas noteikti bija svarīgs pagrieziens manā dzīvē, jo mums nācās pārbraukt uz Rīgu. Varētu teikt, ka esmu rīdzinieks, jo šajā pilsētā pavadīta visa bērnība.

Viens no spilgtākajiem posmiem, kas palicis atmiņā, ir skolas laiks. Mācījos Rīgas 64. vidusskolā. Sāku sportot, vēl būdams pavisam mazs. Ļoti lielu ietekme bija tam, ka tēvs bija basketbolists un bieži ņēma līdzi uz spēlēm. Mājās mētāju bumbiņas, pat izdomāju un piestiķēju pie sienas krēslu ar caurumu – ideāla alternatīva basketbola grozam. (Smejas.)

Tēvam bija daudz jāstrādā, bet tik un tā viņš man iemācīja visu – gan slēpot un slidot, gan spēlēt galda tenisu, novusu, futbolu, volejbolu, badmintonu, basketbolu un vēl vairāk... Ja tajos laikos būtu bijusi daudzcīņa, es noteikti sasniegtu labus rezultātus.

Es nebiju apveltīts ar brīnumainām spējām, izteiktu fizisku sagatavotību, visu sasniedzu ar darbu, treniņiem. Tas noteikti ir arī mana tēva nopelns, kurš mani šajā ceļā ievirzīja. Tajos laikos bija vieglāk kaut kam pilnībā nodoties, jo nekas tā nenovērsa uzmanību kā tagad internets, televīzija, milzīgais izklaižu piedāvājums. Bērniem un jauniešiem ir pārāk daudz impulsu, negatīvas atkarības. Mana gada gājuma cilvēki bieži apgalvo, ka paši kādreiz rīkojāmies pareizāk, darījām labāk... Un taisnība jau vien ir! Mēs bijām veselīgāki, daudz vairāk laika pavadījām svaigā gaisā. Vairāk runājāmies, uzturējām personīgo kontaktu. Bet toreiz jau tie apstākļi bija pavisam citādāki, likās, ka esam zem tādas kā dzelzs rokas. Atceros, ka mēs, latvieši, bijām atsevišķās grupās, krievi – atsevišķās. Sētā vēl nevarējām sarunāties krieviski, vēlāk, tikai skolas laikā, mācīja piespiedu kārtā. Beigās krievu valoda bija vairāk nekā jebkura cita skolas programmā. Esmu izdzīvojis padomju laikus. Tagad vairs daudz ko nevarētu atkārtot – kontrasts starp Padomju Savienību un brīvību ir pārāk liels.

Tajā laikā, kad lēnām sāku iegūt atpazīstamību, redzēju, kā cilvēki mainījās. Daudzi latvieši, tik pār- liecināti komunisti, izmantoja situāciju, bet tāda jau bija tā sistēma. Bija gatavi darīt visu, lai tikai labi dzīvotu. Būdams sportists, zināju daudzus – gan tos, kas bija KGB, gan tos, kas stājās komjaunatnē, kompartijās karjeras dēļ. Es noturējos, nepiedaloties tajā visā, jo varēju atrunāties ar basketbolu.

Kad nāca pārmaiņu laiks, visi tie cilvēki bija par Latviju, "īsti latvieši". Lielākā daļa meklēja vieglu dzīvi uz citu rēķina. Jā, tā bija tāda interesanta dzīves skola. Pats esmu daudz kļūdījies, bet lieku roku uz sirds, ka tās kļūdas esmu izdarījis tikai kā kļūdas, neapzināti. Protams, bieži nācies tās labot, ciest to dēļ, bet tas ir pavisam normāli, tāpēc saprotu citus un cenšos piedot. To jau var just – kurš ko dara savtīgos nolūkos, kurš vienkārši ir ļoti atraktīvs un visu laiku ir citu redzeslokā.

Es nebaidos darīt. Esmu pieradis, ka ne par ko un par kaut ko esmu pelts un aprunāts, tāpēc esmu norūdījies. Katrs pats veido savu dzīvi, un, jo atraktīvāks viņš būs, jo vairāk būs to, kas gribēs iedzelt aiz savas skaudības, nevarības vai slinkuma.

Šī visa pieredze un iemaņas ir jāņem līdzi, lai varētu radīt kaut ko jaunu, piemēram, kā šī sporta skola.

Un dzīves līkloči atveda uz Ikšķili?

Dzīvē pat vismazākajam notikumam var būt liela nozīme. Pat nejauši satikts cilvēks uz ielas var izmainīt visu par simt astoņdesmit grādiem. Tas nozīmē, ka man te jābūt, un ir arī tā sajūta, ka šī ir mana vieta. Varbūt, ja būtu bijis jaunāks, liktos, ka Ikšķiles vērieni ir par šauru, meklētu plašākas iespējas. Tagad esmu sapratis, ka tas vēriens ir sevī. Eksploziju var radīt jebkurā vietā, arī Latgalē, kur šobrīd klājas visgrūtāk. Tur vienkārši jāiegulda daudz lielāka enerģija. Rīgā pievienojies klāt kaut kam gatavam un jau liekas, ka kaut ko esi sasniedzis. Lai veiktu pārmaiņas galvaspilsētā, jāiet iekšā politikā, bet ne jau ar labo vārdu, pretējā gadījumā nenoturēsies līdzi. Šī sistēma ir pārāk spēcīga. Ikšķilē ir sajūta, ka šeit cilvēkiem ir iespēja radīt sev un apkārtējiem patīkamu vidi dzīvošanai, ir vieglāk mainīt un veidot kaut ko jaunu.

Jauniešiem, protams, Rīga ir nepieciešama, pilsētas ātrums, kustība. Bet svarīga ir arī vieta, kur no tās steigas var atpūsties. Ikšķile ir īstā vieta – svaigs gaiss, miers, pavisam citas emocijas. Mūsu spēkos ir veidot tādu vidi jauniešiem, lai būtu interesanti arī šeit. Tāpēc es vēlos savu sporta skolu.

Būšana kopā ar saviem vienaudžiem, kopīgo interešu dalīšana, pārgājieni, braucieni, tikšanās, dzimšanas dienas, dažādas sporta spēles... Un tas, manuprāt, ir labākais veids, kā vairot jauniešos pozitīvo, veselīgo.

Sports – tā ir veselība? Dzīvesveids, karjera? Kāda ir jūsu sporta filozofija?

Tajos laikos vienmēr apgalvoju, ka svarīgākā ir kultūra – dziedāt, dejot, izprast savas tautas vēsturi, jo sports vienmēr gāja paralēli. Visi kopā, gan meitenes, gan zēni, skrējām ārā, bija mums sacensības un apbalvojumi, bija obligātās normas, kas jāizpilda.

Šodien mans viedoklis ir mainījies. Viennozīmīgi uzskatu, ka sports ir pirmais. Jaunieši un bērni ir aizmirsuši kustēties, viņus ir sagrābusi elektronika, internets, kas visu dara viņu vietā. Tā pazūd veselība, kas ir pats dārgākais, un tad jau vairs nekas cits nestrādā. Protams, ir labi, ka jaunieši dzied koros, ansambļos, glezno, bet tas ir jāapvieno ar fiziskām aktivitātēm. Kā mēs visi jau zinām – veselā miesā, vesels gars. Sportisks cilvēks ir pašpārliecinā tāks, mērķtiecīgāks. Mūsu laikā nebija tik daudz nevarīgu cilvēku, tik daudz veselības problēmu. Nemaz neatceros, ka skolēniem būtu bijis sportā atbrīvojums. 

Sports viennozīmīgi saistās arī ar karjeru. Lielākais apbalvojums, kas man dots par to, ka tiešām daudz esmu trenējies, strādājis un atteicies no daudz kā, – tā ir Olimpiskā zelta medaļa. Jo tālāk aiziet laiks, jo mazāk spēju noticēt un vairāk sāku saprast, cik tas būtībā ir neiespējami.

Mans mērķis nekad konkrēti nav bijis būt par olimpisko čempionu. Es biju iegājis azartā, vēlējos kļūt par vislabāko spēlētāju, vēlējos pēc iespējas lielāku izaugsmi. Un jebkurā brīdī tas viss tomēr bija veselīgi. Vēl tagad atceros savas sajūtas – uzvarēt jebkuras sacensības ir vienkārši saprotami. Ja tagad man prasītu, tas viss neliktos loģiski – izplānot visu un izdarīt. Bet, lai izdarītu, noteikti tai pārliecībai bija jābūt. Protams, daudz ko varēju izdarīt citādāk, labāk. Bet tā jau ir tā gudrā runāšana, kurai nav jēgas. Jāizbauda tagadne un jādomā par nākotni, nedrīkst kavēties pārmetumos par izdarītajām kļūdām.

Arī tagad sportistiem cenšos mainīt sporta filozofiju. Sports ir aplipis ar komerciāliem cilvēkiem, kas vēlas uz tā rēķina nopelnīt. Arī sportisti uz to sāk skatīties komeciāli un aizmirst par savu izaugsmi, izvirzot nepareizus mērķus. Komercija sabojā daudz spēlētāju viņu veidošanās sākuma stadijā. Viņi nesasniedz vairs to līmeni, ejot nepareizā virzienā. Jā, noteikti kopējais "šova" līmenis ir daudz augstāks, sporta pasākumi ir krāšņi, bet pirmie finansiālie kontrakti tā vilina jaunos talantus, ka viņi skatās tikai uz cipariem, nevis savām sportiskajām iespējām jaunajā vietā. Un tā ātri pazaudē visu.

Tāda ir tā sporta filozofija. Sākumā jādomā par sevi, profesionalitāte atnāks vēlāk, atnāks arī finanses. Ir jāmīl tas, ar ko nodarbojas, un tad viss notiks pats no sevis.

Ko man nozīmē sports? Šobrīd tā ir sāpoša mugura, ceļi, nedaudz pārslogota sirds. Taču mūsdienās var sportot tā, lai nerastos veselības problēmas – labāks sporta inventārs, attīstītāka medicīna.

Uzskatu, ka dejošana arī ir sports. 9–13 gadu vecumā biju Latvijas čempions gan modernajās dejās, gan basketbolā. Vēlāk nācās izvēlēties, tāpēc paliku pie basketbola.

Sports vienmēr man asociējies ar darbu, vienmēr profesionāli, viss pārējais ir tikai fizkultūra. Un tā ir tā atšķirība no tiem, kas nedaudz paskrien, nedaudz pavingro un apstājas tiklīdz kļūst grūtāk. Sportā tomēr sevi jāpiespiež. Brīdī, kad jūti nogurumu, vienmēr var izdarīt vēl. Tā cilvēks sevi norūda. Ir jāiegulda darbs. Vēlos, lai mani dēli sporto, arī Patrīcija. Viennozīmīgi patīk, ka meitenes sporto. Ļoti nesimpatizē tās filozofētājas ar cigareti zobos. Varbūt pēc dabas skaista un slaida, bet, tiklīdz dzīvē gadās situācija, kad jāparāda sava fiziskā puse, neprot savākt un valdīt pār savu ķermeni.

Basketbols attīsta visu – ir gan jāskrien, gan jālec, ir kontakts, reakcija, izjūta, domāšana. Taču tā pārsvarā ir aeorobā slodze, tādēļ sporta veids būtu jāapvieno ar spēka vingrojumiem.

Cik ilgi jau esat basketbolā? Kāpēc tieši basketbols?

Ja ieskaita pirmos soļus sportā, no trīs gadu vecuma, tad iznāk jau 45 gadi. Piecpadsmit gadu vecumā skaitījos vīriešu basketbolā, tad jau zināju, ka dzīvi saistīšu ar šo sporta veidu, – tātad 33 gadus. Iznāk, ka visa dzīve pavadīta basketbolā. Kāpēc tieši basketbols? Tāpēc, ka tēvs ievirzīja. Sākumā vecāki ievirza kādā nozarē, bērns vai nu pieņem un paliek, vai nepieņem, un tad kaut kas ir jāmaina.

Gandrīz visiem vienmēr pienāk brīdis, kad kļūst grūtāk progresēt, un tad bērns vairs nevēlas doties tālāk. Šajā brīdī liela nozīme ir vecākiem, kas dod stimulu pārvarēt sevi. Noteikti svarīga ir arī komanda, treneri. Ja izdodas, tas noteikti ir vērtīgāk nekā padoties.

IM "Sports" pastāv jau pusotru gadu. Kā vērtējat padarīto, gūto pieredzi? Kādi ir jūsu ieguvumi, atziņas, plusi un mīnusi?

Nevaru aprakstīt, cik priecīgs esmu par savas sporta skolas izveidi. Manuprāt, pareizi darīju, ka nogaidīju un nesāku to darīt jau Rīgā. Rīga ir par lielu, lai es varētu efektīvi realizēt savas idejas. Sporta skola ir tikai pašā sākumposmā. Ir vēl ļoti daudz darbu saistībā ar sporta skolu, lai tā varētu noturēties un funkcionētu visiem, bet šāds līmenis vēl nav sasniegts.

Šeit ir ļoti laba vide, ir tā ģimeniskā sajūta. Manuprāt, sporta skola izveidojusies īstajā laikā un īstajā vietā, tagad ir arī pareizā pieredze. Visi bērni ir tepat blakus, tādēļ varu tiem veltīt lielāku uzmanību, mācīt ne tikai basketbolu. Vēlos, lai bērniem patiktu apmeklēt treniņus un viņi to darītu labprātīgi, ar prieku. Lai bērns nāktu pie saviem draugiem, treneriem, spēlētu savu spēli, mācītos dzīvot, iegūtu raksturu un vienotības izjūtu.

Daudzi skeptiski prasīs: "Ko tad viens cilvēks var mainīt?" Es nejūtos bezspēcīgs. It sevišķi, ja ru- nājam par savu ģimeni. Es varu bērniem dot gaišumu, mīlestību, sapratni. Un tagad vairs nav tikai savi bērni, tagad esam daudz, un es cenšos to pašu ielikt arī viņos.

Man ir lielisks kolektīvs, bez kura sporta skola nebūtu iespējama. Ir jāapzinās, ka kopā esam liels spēks un ikkatrs no mums ir svarīgs. Pateicoties sporta skolas direktorei Renātei, vecākiem un pašiem audzēkņiem, esam izdarījuši daudz vairāk, nekā bija plānots. Protams, vienmēr jau var vēl labāk, tāpēc mēs ieklausāmies un mēģinām labot kļūdas.

Par sporta skolas izaugsmi visu laiku ir jādomā. Emocijas, kuras esmu piedzīvojis šajā pusotrā gadā, ir neaprakstāmas! Esmu pieradis pie tā, ka bērni skrien IM "Sports" formās, bet pirmo reizi, kad ieraudzīju viņus ar oranžajām bumbām, acīs saskrēja asaras.

Kāda ir IM "Sports" nākotne? 

Es viennozīmīgi ticu, ka nākotnē IM "Sports" jābūt arī lielajai komandai. Ikšķilē būs sava basketbola komanda Latvijas līmenī. Latvijas čempionātā ir divas līgas, otrajā līgā mēs spēlētu noteikti, bet, ja būtu arī sava sporta halle, varētu spēlēt arī augstākajā līgā. Tas nozīmētu, ka Ikšķilei būtu arī savas dejotājas, savs DJ, kas spēlēs liktu mūziku, un vēl daudz kas cits, kas ap to "apaugtu". Manuprāt, tieši tas Ikšķiles jauniešiem ir vajadzīgs. Vēlētos, lai tie puiši, kas tagad spēlē, mācoties vidusskolā, jau varētu pieteikt dalību lielajā komandā.

Noteikti to visu veidotu tā, lai, pabeidzot sporta skolu, būtu iespēja palikt basketbolā un turpināt mācības. Pie mums būtu iespēja to visu apvienot. Pats galvenais, ka Ikšķile būtu nepārtrauktā kustībā, kas jaunatnei ir nepieciešams. Sports nestu Ikšķiles vārdu ārpus tās robežām, tas pilsētas attīstībai ir ļoti svarīgi.

Kā vērtējat Maskavas braucienu?

Nekur nav bijis tāds līmenis kā Maskavā... dzīvošana, ēšana, pārvietošanās, aktivitātes. Vienmēr jau galvenā problēma ir finansiālais atbalsts. Puikas gan jau vēl nesaprot un domā, ka tā būs vienmēr  – divstāvīgs numuriņš diviem, lejasstāvā pilns ledusskapis, televizors, dīvāns, ēdināšana trīsreiz dienā, noīrēts kalns tikai mums, brauciens uz Sarkano laukumu, mākslinieku uzstāšanās. Turnīrs bija pret 1–2 gadus vecākiem spēlētājiem, bet mūsējie labi cīnījās un izpelnījās daudz simpātiju.

Treneri no Krievijas apgalvoja, ka imieši jau pēc gada viņus apspēlēs. Man ļoti patika, ka starp komandām bija ļoti labas, pozitīvas attiecības. Tas nebija turnīrs, kur komandas nospēlē un brauc mājās. Spēlētāji dzīvoja kopā, kopā devās gan uz kalnu, gan spēlēja boulingu. Mēs vēlamies, lai visi draudzētos savā starpā kā mēs ar Miškinu, Saboni... Bērniem jāiemācās, ka draugus var atrast arī ārpus komandas.

Ja izdosies, tad mēs aicināsim visus arī uz Latviju, bet skaidrs, ka tam nepieciešams finansējums, ko varētu iegūt tikai no Krievijas. Tādā līmenī noturēt turnīru ar Latvijas finansējumu būtu neiespējami. Manuprāt, puikas ļoti novērtē šo braucienu, un tas viņiem paliks atmiņā uz visu mūžu.

Cilvēks, kurš iedvesmo... 

Iedvesmošana ir gandrīz tas pats, kas atbalsts. Noteikti sieva Diāna. Tas cilvēks, kas tajā brīdī ir vistuvāk, protams, arī vecāki, brālis un bērni. Bet bērni iedvesmo neapzinoties.

Vislielākais gandarījums ir par...

Laikam jau par bērniem. Bet uzskatu, ka vislielākais gandarījums vēl nāks, kad bērni paaugsies un visa enerģija un mīlestība, ko būsi ieguldījis viņos, nāks atpakaļ ar divtik lielu spēku. Varbūt par to, ka būsi viņiem parādījies pareizo ceļu, par to, ka viņi izaugs par labiem, gudriem un spējīgiem cilvēkiem. Manuprāt, gandarījums vēl ir pusceļā. 

Protams, vēl ir arī gandarījums par neskaitāmajām kultūrām, kuras esmu iepazinis savas dzīves lai- kā. Olimpisko zelta medaļu nepieskaitu pie gandarījumiem tik ļoti, kā visu to, ko esmu ieguvis ceļojot: daudz labu paziņu visās pasaules malās. Šī pieredze, zināšanas ļoti palīdz dzīvot. Man patīk izzināt citu valstu kultūru. Bet ir liela atšķirība starp palikšanu uz dažām dienām vai dzīvošanu uz vairākiem gadiem. Esmu kārtīgi izzinājis Krievijas, Ukrainas, Kipras, Lietuvas, Amerikas, Vācijas, Polijas, Maķedonijas, Šveices, Ķīnas, Bulgārijas un, iespējams, vēl kādas valsts kultūru.

Vienmēr esmu teicis, ka jāpiedomā pie tā, kā mēs pārstāvam savu tautu ārzemēs. Viņi caur jums redz visu Latviju, latviešu tautu. Katra mūsu sīkākā rīcība rada iespaidu. Arī no zemes pacelts papīrs var likt padomāt par to, ka latvieši ir kārtīgi. Tā mēs veidojam mūsu valsts tēlu. Dzīvojot ārzemēs, vienmēr stāstu par mūsu valsti ar lepnumu – gan par "Laimas" šokolādi, gan "Latvijas balzamu", Jūrmalu. Protams, nedrīkst aizmirst arī par visskaistākajām sievietēm  – tā tas viennozīmīgi ir. Tie vīrieši, kas nav braukājuši apkārt, neapjēdz, cik skaistu sieviešu ielenkumā mēs dzīvojam. Mēs, latvieši, noteikti esam īpaši. Lai arī Padomju Savienība vēlējās nonicināt, vēlējās pārkrievot un padarīt vienādus, mēs parādījām savu spēku. Mums ir fantastiska ģeogrāfiskā vide. Neviens no maniem ciemiņiem nav vīlies, tieši otrādi – bijuši ļoti priecīgi par iespēju apskatīt Latviju.

Ar ko, jūsuprāt, īpaša ir Ikšķile?

Ikšķile tagad ir arī mana pilsēta. Šobrīd ir sajūta, ka šeit pavadīšu turpmāko dzīvi. Arī sporta skolas dēļ, kuru nevaru pamest. Bet nekas no tā nav piespiedu kārtā. Man ļoti patīk Ikšķilē, šajā mazajā pleķītī mums ir viss, bērni ir priecīgi. Pilsētā ir fantastiski jaunieši, bet galvenais – sakārtota sociālā vide, kura, es redzu, vēl tikai attīstīsies uz augšu. Manuprāt, pie tagadējiem dzīves ātrumiem Rīga ir tepat, lai varētu palikt šeit un baudīt visas priekšrocības, ko dod šī pilsēta.

Ikšķiles nākotnes vīzija...

Noteikti sporta un kultūras centri. Manuprāt, perspektīvas ir ļoti lielas. No savas puses centīšos ieguldīt enerģiju, lai mums būtu plašākas iespējas, lai pilsēta strāvotu no enerģijas! Mums ir jāsaprot, ka paši veidojam vidi, kurā dzīvojam. Jācenšas darīt viss iespējamais, lai pilsētā būtu patīkami dzīvot, lai jaunie cilvēki nevēlētos doties prom.

Bieži vien jau ir tā, ka vēlies darīt labu, bet tev pārmet un noliek gar zemi, bet nedrīkst padoties! Jāsaka liels paldies Ikšķiles novada pašvaldībai par izrādīto atbalstu skolas izveidē. Es šeit redzu tādu kā mazu republiku, kurai ticu. Es patiešām Ikšķilē esmu ieniris kā savā valstī, norobežojies no ārpuses, protams, abstrakti runājot. Mums ir sava vide, ko sakārtot, savi bērni, kam jāsniedz vislabākais, kas ir mūsu spēkos. Sporta, mūzikas un mākslas skolas...

Esmu par to, lai mums būtu tā kopības izjūta. Es ticu Ikšķilei un, lai arī šeit esmu vēl "jauniņais", uzskatu sevi par ikšķilieti, pilsētas patriotu. Tāpēc vēlreiz paldies tiem, kas šo pilsētu ir sakārtojuši un ir gatavi darīt vēl vairāk, jo darīt kaut ko labu var vienmēr. Mēs, IM "Sports" kolektīvs, būsim ar jums!

Tavs novads vēl nav "Delfi" Novadu sarakstā? Sūti foto, raksti un informē par sava novada, pagasta jaunumiem - novados@delfi.lv! Apzināsim mūsu Latvijas novadu dzīvi kopā!