Brauktuves nav izveidotas pārāk šauras, tās atbilst visiem standartiem. Ir tieši tādas, kā Eiropā. Ir vietas Eiropā, kur ielas ir pat vēl šaurākas, nekā Liepājā. Domāju, ielas rekonstruējot, ņemta vērā to intensitāte un atbilstoši tai ieguldīti līdzekļi. Tāpat man nešķiet, ka Liepājā būtu par daudz luksoforu. Iespējams, vietējiem braucējiem, kuriem stipri jāsteidzas, šķiet, ka kaut kur luksofori lieki, bet man šķiet, ka noteikti ir padomāts, kādēļ tie nepieciešami.

Iznācis pastaigāt arī kājām. Jā, ir dažviet vietas, kur vēl ietvēs bedres un līdz ar to kājāmgājējiem pārvietošanās apgrūtināta. Dzīvojamajos rajonos izmaiņas jūtamas maz - šķiet: kā bija pirms gadiem divdesmit, tā ir arī pašlaik. Bet domāju, ka viss notiek pamazām. Vienkārši cilvēkiem šķiet, ka gadi skrien vēja spārniem un visi sakārtošanas procesi varētu notikt raitāk. Taču pilsētas sakārtošana iet kopsolī ar finansējumu, un veicamie darbi jāsakārto pēc to prioritātes.

Arī pludmale kļuvusi sakārtotāka – tā ar katru gadu kļūst aizvien labāka. Taču nevar jau gribēt visu uzreiz. Toties priecē, ka Liepājā sakārtots ievērojams skaits daudzdzīvokļu māju. Skaisti, kā Eiropā. Iebraucot savā pagalmā, biju patīkami pārsteigts, cik skaista ir renovētā kaimiņu māja. Diemžēl ne visu māju iedzīvotāji var vienoties par savas mājas renovāciju.

Uz Latviju atbraucu ar auto, un jāatzīst, ka šosejas posms no Lietuvas robežas līdz Liepājai gan ir valsts kauna traips. Šķērsojot Latvijas robežu, uzreiz sapratu, ka esmu atgriezies dzimtenē. Jā, Latvija diemžēl izceļas ar bedrainiem ceļiem. Pie robežas ir zīme, ka Latvijā darbojas fotoradari, bet nav jau nemaz iespējams ātri pabraukt. To, protams, nevar attiecināt uz visiem Latvijas ceļiem, bet posms no Lietuvas robežas līdz Liepājai ir bīstams – jābrauc ļoti piesardzīgi, lai nenolauztu mašīnai riteņus.

Šis posms ir visīstākais kauna traips. Kopā ar mani uz Latviju atbrauca draugi no Dānijas, kuriem iepatikusies Latvija. Viņi vienkārši ir šokā. Viņi nesaprot: "Kā tas var būt, ka Latvijā ir lepnas un dārgas automašīnas, bet tajā pašā laikā ceļi nav sakārtoti? Kur paliek nodokļu nauda? Kā tas var būt, ka iekasē ceļa nodokli, bet ceļi netiek remontēti?"

Pieļauju, ka līdzekļi novirzīti citu Latvijas ceļu sakārtošanai. Nevar jau gribēt visu uzreiz, bet šo ceļa posmu es atceros – tas nekad nav bijis sakārtots. Ar lāpīšanu šajā gadījumā nepietiek. Ir nopietni jābūvē, lai šajā vietā nav jāatgriežas desmitiem gadu. Tas, ka ar ielāpiņu likšanu tiek gādāts darbs nākamajiem remontētājiem, nozīmē, ka firmām būs darbs. Bet tā ir darba imitācija.

Protams, sekoju notikumiem Latvijā. Nupat apstiprinātais reemigrācijas plāns gan sajūsmu nevieš. Ar skaļiem vārdiem nepietiks, lai latvieši atgrieztos. Ja vien kādam ir konkrēta niša, kur atgriezties. Esmu runājis ar cilvēkiem, ir iespējas arī šeit strādāt un pelnīt, bet tāda iespēja no milzīgā skaita – simtiem tūkstošu aizbraukušo, ir tikai dažiem simtiem.

Cilvēki, kas iedzīvojušies ārzemēs, grib drošību, to sociālo mieru, kāds ir tur. Diemžēl Latvijā tas ir pabojāts. Cilvēkiem nav ticības nākotnei, nav stabilitātes, nav arī skaidrības, kur aiziet nodokļi. Tiek glābtas bankas un uzņēmumi, var redzēt shēmas, bet tajā pašā laikā cilvēki nevar būt droši par savām sociālajām garantijām. Tas "piegriežas". Arī tiem, kas dzīvo Latvijā. Arī viņi meklē iespējas uzlabot dzīves apstākļus. Kāpēc gan tad cilvēki savu atvaļinājumu laikā nevis dotos atpūsties, bet gan brauktu kaut kur uz ārvalstīm strādāt?

Lai aizbraukušie atgrieztos Latvijā, viņiem te jājūt sociālais miers. Kad ar savu darbu var nopelnīt tik daudz, lai ne tikai samaksātu maksājumus, bet arī normāli dzīvotu. To nevar novērtēt konkrētās naudas summās, jo katram indivīdam vajadzības var būt atšķirīgas. Bet Latvijā ir izteikta noslāņošanās. Eiropā tā nav tik izteikta, kaut arī daudzās valstīs, piemēram, Itālijā, Spānijā, ir krīzes.

Piemēram, Dānijā, kur dzīvoju, nav tik izteiktas noslāņošanās – bagātie un nabagie. Ir normāls vidusslānis. Globālā mērogā visiem ir sociālās garantijas, darbs, nodokļu naudas tiek izmantotas lietderīgi. Ja kādam iet grūti, viņš tiek atbalstīts, jo iepriekš darba gaitās ir maksājis nodokļus. Nodokļu nauda Dānijā nekur nav pazudusi atšķirībā no Latvijas, kur tā mūžīgi tiek izsaimniekota. Tas ir būtiskākais.

Cilvēkus ārvalstīs notur drošības sajūta – darbs, par kuru tiek saņemta normāla atlīdzība un sociālās garantijas. Protams, nekad nedrīkst snaust, jo arī tur vienmēr pastāv iespēja, ka kaut kas var pajukt. Pašam jārūpējas, lai neizkristu no aprites. Taču ir iespējas.

Vēl viens būtisks iemesls tautiešu palikšanai ārzemēs ir rūpes par bērniem. Ja bērni sākuši iet skolā, būtu neprāts viņus no turienes izraut. Ja nu vienīgi kaut kas mainās radikāli – ir iespēja atgriezties dzimtenē, neizjūtot nedrošības sajūtu par savu un bērnu nākotni. Pamatā aizbraukušie paliks tik ilgi, līdz viņu bērni pabeigs skolas. Iespējams, tad atgriezīsies.

Jāatzīst, esmu to vidū, kas šobrīd nevar atgriezties Latvijā, jo bērni iet skolā Dānijā. Fantazēt par nākotni šobrīd, manuprāt, būtu muļķīgi. Jāseko notikumiem un jāanalizē situācija. Katrs pats savas laimes kalējs. Jo patiesībā atplestām rokām jau arī ārzemēs mūs neviens negaida. Un uz paplātes arī neko nepasniedz.