Jānis Žeiers dzimis 1933. gada 25. februāri Meirānu pagasta "Krūmiņos". Ģimenē bez Jāņa vēl auga vecākais brālis Ēvalds, māsas Velta un Ausma. Tā kā tēva saimniecība nav liela, bērniem jau agrā bērnībā jāsāk darba gaitas.

Kad Jānis var noturēt rokās gana stibu, jāsāk iet ganos, sākumā tēva saimniecībā, bet, kad puika paaudzies, viņu sūta par ganiņu pie mātes māsas Barkavas pusē. Tā ātri paiet bērnu dienas un pienāk skolas laiks.

1941. gadā Jānis uzsāk skolas gaitas Meirānu Oskara Kalpaka vārdā nosauktajā pamatskolā. Arī skolas brīvlaikā jāpalīdz lauku darbos tēva saimniecībā.

Pēc pamatskolas beigšanas Jānis dodas mācīties uz Madonas vidusskolu. Kad Jānis mācās vecākajās klasēs, pa brīvdienām un skolas brīvlaikos viņš strādā pie vagonu iekraušanas Visagala un Meirānu stacijās. Jānis atceras, cik tas bijis smags darbs, kad pa slīpi noliktiem kokiem pa divi vai trīs vīriem galos baļķi ar striķiem jāvelk uz augšu, lai iekrautu dzelzceļa vagonos. Vieglāk nav bijis kraut metru garo malku slēgtajos vagonos. Smagais darbs Jāni norūdīja gan fiziski, gan ieaudzināja atbildību pret darāmo darbu, kas daudz palīdzēja turpmākajās gaitās.

Pēc Madonas vidusskolas beigšanas 1952. gadā kopā ar draugu Vitoldu Siliņu Jānis iestājas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē. Jānis atceras, ka uz Rīgu braucis ne paša svaiguma treniņtērpā, jo uzvalka nav bijis. Jāmaksā mācību maksa un jādomā par uzturu. Svētdienās un mācību brīvlaikos turpina piestrādāt par vagonu krāvēju pie brāļa Ēvalda, kas bijis krāvēju brigadieris iepriekšminētajās dzelzceļa stacijās. Rīgā bieži vien studentu kopmītnēs Ausekļa ielā ieradušies krāvēju brigadieri, lai aicinātu studentus izkraut akmeņogļu vagonus. Sevišķi grūts darbs bijis ziemā, kad vagonā akmeņogļu virskārta bijusi sasalusi.

1957. gadā, pēc LLA Mežsaimniecības fakultātes beigšanas, Jāni Žeieru nosūta darbā uz Ludzas mežrūpniecības saimniecību. Jāni pieņem darbā mežrūpniecības saimniecības centrā par inženieri. Par mežrūpniecības saimniecības direktoru strādājis Orlovs – pēc tautības krievs. Darba diena centrā sākusies, kad direktors, vārdus neizvēloties, skaļā balsī kādu lamājis. Bieži direktora lāsti bijuši jāuzklausa galvenajam inženierim Zaķim, jo ražošanas plāni pildījušies ar grūtībām. Jānis visādi domājis, kā atgriezties dzimtajā pusē.

1959. gadā Jānis Žeiers sāk strādāt Lubānas mežrūpniecības saimniecības Klānu mežniecībā par mežzini. Darbs nav bijis no vieglajiem. Stingri prasīta ražošanas plāna izpilde, kad bijis "jādzen katrs kubikmetrs". Darbu sarežģījis tas, ka mežniecības mežos bijuši plaši izvērsti mežu meliorācijas darbi. Bijis jācērt un jāatbrīvo grāvju trases. Viegli nebijis arī melioratoriem, kas degvielu ekskavatoriem kilometriem tālu nesuši rokām. 

Sirmais vīrs ar rūgtumu balsī saka, ka mūsdienu mitraines dēļ šis darbs tiek sapostīts. Patiess prieks bijis, ka no sirds varējuši kopā ar mežsargiem un draugiem medīt. Mežniecībā medījuši galvenokārt Rīgas kolektīvi, kas nevarējuši medījamo pārnadžu limitu izpildīt un licenzes atstājuši mežzinim. Jānis Žeiers kritiski izsakās par vilku medīšanas ierobežošanu. Tajos laikos Klānu mežniecībā sezonā nomedījuši pāri par desmit vilkiem, bet tie bijuši vienmēr. 

1975. gadā Jāni pārceļ darbā uz Lubānas mežrūpniecības centru par galveno inženieri. Viņš atzīst, ka galvenā inženiera darbs nav paticis, jo bijis jāmaina darba stils. Mežniecībā varējis visu kārtot, sarunājot bez "asumiem", bez kuriem nevarēja iztikt galvenā inženiera darbā. Lubānas mežrūpniecības saimniecība atradās labāko uzņēmumu skaitā nozarē, kas bija arī galvenā inženiera Jāņa Žeiera nopelns.

Lubānas mežrūpniecības saimniecībā vienā no pirmajām nozarē ieviesa dispečera dienestu. Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija uzticēja pārbaudīt dabā Čehoslovākijā ražotos treilēšanas riteņtraktorus LKT, tāpat arī Somijā ražoto tehniku. Somijas firmas pārstāvis Erkki Enkola Lubānā viesojās vairākas reizes un kļuva par Jāņa draugu. 

Pienāca 1990. gadu sākums un lielā Mežu nozares reorganizācija un tai sekojošā Mežrūpniecību saimniecību privatizācija. Bija jāpārvar visādas grūtības, jo process bija nezināms. Tomēr tika atrasts optimālais variants un ar Vācijas paliktņu ražošanas firmu nodibināts kopuzņēmums "Holzwerke Lubāna" SIA. Kopuzņēmums privatizēja Lubānas mežrūpniecības saimniecību. Paju biedri Jānim Žeieram uzticēja uzņēmuma vadību. Par uzņēmuma "Holzwerke Lubāna" SIA vadītāju viņš nostrādā līdz 2007. gadam, paliekot valdes sastāvā. 

Jānis Žeiers meža nozarē nostrādājis 50 gadus. Jānis Žeiers ar dzīvesbiedri Anitu izaudzinājuši četrus dēlus: Arni, Egilu, Gati un Jāni. Arnis strādā AS "Latvijas Valsts meži". Egils un Gatis strādā "Holzwerke Lubāna" SIA. Jaunākais dēls Jānis ir ģimenes mežistrādes firmas SIA "Tūjas-4" vadītājs.

Jānis var lepoties ar 8 mazbērniem. Mazmeita Baiba ieguvusi divas augstākās izglītības un strādā "Holzwerke Lubāna" SIA, mazdēls Uldis strādā AS "Latvijas Valsts meži". Mazbērni Anrijs, Anete, Ģirts, Lāsma, Jorencs mācās, bet mazmeitiņai Elīnai ir tikai 2 gadiņi. 

Jānis Žeiers ir cietis arī no padomju laika režīma. Tā kā vecākais brālis Ēvalds bija latviešu leģionārs, KGB Madonas nodaļa nepieļāva viņa apstiprināšanu par Lubānas mežrūpniecības saimniecības direktoru. Jāņa Žeiera darbs ir ticis arī novērtēts. Viņš ir apbalvots ar medaļu "Par priekšzīmīgu darbu", kā arī piešķirts "Darba veterāna" Goda nosaukums.

Jānis vairākkārt ir saņēmis LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas, Nozares arodbiedrības padomes Goda rakstus. "Nepareizā" biogrāfija neļāva saņemt nopietnākus apbalvojumus, ko jubilārs tiešām bija pelnījis.