"Esmu izveidojis osteopātijas izglītības sistēmu, tāpēc mans brīvais laiks paiet, mācot citus. Darbs un hobijs ir apvienojies," atklāj A. Zemītis un atceras, ka par ārstu vēlējies kļūt jau agrā bērnībā un līdz šim savu izvēli nenožēlo.

Osteopātija ārstē radikulītu, miega traucējumus, plakano pēdu un pat uzvedības traucējumus bērniem. Uz ko tā balstās?
Muguras sāpes var piemeklēt gan desmit gadus vecu bērnu, kas visu dienu sēž pie datora, gan pieaugušo, kas strādā fizisku darbu. Iemesli ir dažādi, diagnoze viena – radikulīts. Osteopātijā to ārstē ar daudz plašāku sapratni, katra pacienta veselības stāvokli izvērtējot individuāli.

Osteopātijā galvenais instruments ir rokas. Nepieskaroties cilvēkam, sataustu cilvēka siltuma zonas. Tas daudz norāda par veselību. Tālāk taustu ādu, zemādu, tauku slāni, muskuļus, kaulus, iekšējos orgānus, tā katrā slānī meklējot problēmu. Izejot no tā, audus bīdu, pieturu, pamasēju, paspaidu un ārstēju. Medikamentus osteopātijā izraksta reti.

Kāpēc izvēlējāties ārsta profesiju?
Vairs neatceros. Jau sešu gadu vecumā zināju, ka būšu dakteris, un citas domas man nav bijušas. Ģimenē esmu vienīgais ārsts.

Esat arī ķirurgs. Vai atceraties pirmo operāciju?
Atceros gan pirmo operāciju, ko veicu savu skolotāju pavadībā Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīcā, gan savu pirmo patstāvīgo operāciju, ko veicu tepat Saulkrastu slimnīcā. Tā bija pati vienkāršākā – aklās zarnas operācija. Mugura bija slapja un rokas trīcēja. Ir viegli, kad aiz muguras stāv desmit pieredzējuši profesori, bet, ja esi jauns un "zaļš", ir pavisam citas izjūtas.

Vai esat sastapies ar pacientiem, kas ārstējas pie dziedniekiem? Vai ticat netradicionālajai medicīnai?
Esmu sastapies, un cilvēku atsauksmes bijušas ļoti dažādas. Ne velti dziednieki pasaulē eksistē, un kaut ko viņi spēj izdarīt. Vienu laiku bija noteikums, ka dziedniekam ir jāapgūst medicīnas specialitāte medicīnas māsu līmenī. Tas bija ļoti cienījami. Dziednieki sāka saprast, kas ir cilvēks no medicīniskā viedokļa. Labi, ja dziednieks spēj palīdzēt cilvēkam, galvenais, lai izprot diagnozi un nesāk darīt muļķības.

Savulaik ārsti deva Hipokrāta zvērestu, kādi ir mūsdienu ārstu nerakstītie likumi?
Kad es mācījos, 80. gados, bija jādod padomju Latvijas ārstu zvērests, kas no Hipokrāta zvēresta atšķiras ar vienu teikumu un paredz pacienta un ārsta abpusēju sadarbību. Tādu nerakstītu likumu nav. Visu, ko daru, daru pēc labākās sirdsapziņas. Tomēr cilvēki ir kļuvuši viedāki, arī prasīgāki juridiskajos likumos. Ja kaut kas neizdodas, ir kāda neveiksme, pat ja neesmu vainīgs, pacients ir klāt ar juristu.

Dziedātāja instruments ir balss, tāpēc viņš neēd aukstu saldējumu. Kā ķirurgs ikdienā saudzē un rūpējas par saviem instrumentiem – rokām?
Kad biju jauns, tikko pabeidzis institūtu, pats pārbūvēju savu privātmāju. Daudz esmu mūrējis, apmetis, nesis ķieģeļus. No šodienas skatupunkta tas šķiet neprāts. Bet toreiz likās, ka "jūra ir līdz ceļiem", biju liels un varonīgs. Ar rokām, par laimi, nekas nenotika. Pazīstu ķirurgus, kas ar rokām strādā smagus darbus, bet zinu arī tādus, kas to nedara. Arī es pēdējā laikā padomāju, ko būtu labāk darīt pašam un ko uzticēt prasmīgam meistaram.

Gan jaunie, gan pieredzējuši ārsti pamet Latviju. Vai neesat apdomājis iespēju doties strādāt ārzemēs?
Man ir bijuši vairāki piedāvājumi. Lasu lekcijas Parīzē, arī Krievijā, bet nebūt netaisos tur strādāt. Pirmkārt, šeit ir mana dzimtene. Būtu vajadzīga liela enerģija, lai pašlaik sasniegto līmeni šeit, Latvijā, tikpat augstu spētu noturēt arī ārzemēs. Tas būtu vēl piecu, sešu gadu ilgs darbs pa naktīm. Man šeit darba pietiek.

Var jau būt, ka ir ārsti, kas savā specialitātē šeit nespēj atrast darbu, taču esmu dzirdējis, ka ārsti Īrijā lasa zemenes. Situācijas ir dažādas. Ir ārsti, kas strādā piecos darbos, lai spētu izdzīvot. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Taču, ja ārsta darbalaiks ir tikai puse no dienas, tad arī nepienākas liels atalgojums. Kā jebkurā darbavietā.

Vai bērnībā jūs baidīja ar Dakteri Bērziņu?
Jā! Kuram tad tie biedi nav bijuši? (Smejas.) Blēņas ir bijušas. Kā jau visiem cilvēkiem.

Vai divi gadi cietumā ir adekvāts sods pacientiem, kas dod pateicības ārstiem?
Gribētu izdalīt pateicību, lielu pateicību un kukuli. Spriest, kas ir pateicība un kas – liela pateicība, neuzdrošinos. Tas ir pacienta novērtējums. Ja ārsts izvirza pacientam noteikumus, tas jau ir nesmuki. Juridiskās nianses nav mana kompetence, bet uzskatu, ka pacientam ir tiesības pateikties. Tas ir dziļi filozofisks jautājums.

Pastāstiet kādu smieklīgu atgadījumu no savām mediķa gaitām.
Pacienti parasti nāk ar skumjām vajadzībām, raudoši, tāpēc lielas jautrības mums te nav. Tomēr viss nenotiek vienā raudāšanā – kad pacients ir izveseļojies un iegriežas ar lielu rožu pušķi vai konfektēm, esam priecīgi.