M.Laubergs juridiski zemnieku saimniecību dibinājis pirms pāris gadiem, taču Dzērbenes pusē sācis iesaistīties lauksaimniecībā jau labu laiku iepriekš. Māris nāk no Saldus. "Apgūstu mantoto zemi, ko ieguvu īpašumā pirms gadiem divpadsmit. Sapratu, ja zeme ir, tad jāstrādā. Jābūt gatavam izaicinājumiem," pastāsta M. Laubergs. Viņš, jau sākot saimniekot, bija pārliecināts, ka nodarbosies ar bioloģisko lauksaimniecību. Viņaprāt, Latvijā ir visi priekšnosacījumi, lai to darītu. Māris uzskata, ka dabu nedrīkst piesārņot. "Šeit jābūt dzīvībai un dabiskai videi. Bioloģiskās metodes var izmantot ne tikai aitkopībā, arī piena lopkopībā. Tie ir aizspriedumi, ka tad izslaukumi govīm būs mazāki. Ir pierādīts, ka, saimniekojot bioloģiski, var dabūt tādu pašu ražīgumu, kā saimniekojot ar konvencionālām metodēm," viņš saka.
Pagaidām Māris mēģina saimniekošanu laukos apvienot ar algotu darbu Rīgā, taču sliecas uz to, ka varētu stādāt tikai laukos. "Esmu sadalījis laiku. Pusi nedēļas pavadu Rīgā, otru - laukos. Ienākumi no saimniecības vēl nav tik stabili, lai pamestu algotu darbu."
Māris saka, ja vēlreiz viss būtu jāsāk no sākuma, tad diez vai viņš to darītu. Sākts tiešām no nulles - ar divām aitām, ko saņēmis dāvanā. "Sākumā nebiju domājis, ka audzēšu aitas. Ar laiku sapratu, ka aitkopība man der. Nav visu laiku jābūt uz vietas saimniecībā," saka Māris.
Pamazām "Senkrustiņu" ganāmpulks tiek paplašināts. "Protams, apzinos, lai runātu par biznesu šajā nozarē, ir jābūt vismaz simts aitu mātēm. Šajā ziņā esmu ceļa sākumā," saka Māris, kura saimniecībā patlaban ir vidēji 70 aitas, no tām ap 30 aitu mātes.
"Senkrustiņu" saimniekam jāapstrādā ap 40 hektāriem zemes, audzē arī labību. To galvenokārt izmanto savā saimniecībā. Nu jau nokultas auzas. Viņš vērtē, ka raža padevusies. "Kūlums ir necerēti labs. Tādu negaidīju," saka Māris, piebilstot, ka vēl nevar zināt, kā būs ar kviešiem un miežiem. To kulšanu paredzēts sākt tuvākajā laikā. "Lai gan veģetācijas periods auzām ir garāks, šovasar tās gatavas pirmās. Iepriekšējos gados mežacūkas auzas stipri izpostīja, tāpēc steidzos nokult pēc iespējas ātrāk, lai nav jādalās ar dzīvniekiem," nosmej M.Laubergs, piebilstot, ka līgums ar vietējiem medniekiem ir noslēgts, taču tas laukus neglābjot no savvaļas dzīvnieku postījumiem. Māris turpina: "Pie mums interesanti likumi. Zemniekam jādara viss, lai mežacūkas netiktu viņa tīrumos, pašam jāstiepj drāts, jātaisa žogs. Tie ir lieli izdevumi. Ārzemēs šis jautājums tiek atrisināts citādi. Piemēram, Polijā ir tā, ja mednieki noslēdz līgumu, tad arī viņi ir tie, kas atbild par nodarītajiem postījumiem. Pie mums viss ir otrādi. Nemedītu tik daudz lūšu un vilku, cūku būtu mazāk. Šie zvēri ir dabiskie mežacūku ienaidnieki."
M.Laubergs ir dzirdējis stāstus par savvaļas dzīvnieku nodarītajiem postījumiem, arīdzan aitu ganāmpulkiem, tomēr šajā ziņā viņš situāciju vērtē no divām pusēm. "Pavasarī man pazuda divi auni, bet es jau nezinu, ko vainot - kādu meža zvēru vai tomēr cilvēku. Ar suņiem pārmeklējām teritoriju. Ja būtu vainīgs zvērs, tad suns kaut ko uzostu," domā M.Laubergs, piebilstot, ka aitas tobrīd bijušas tramīgas, baidījušās no cilvēkiem. "Parasti tās ir mierīgas, no cilvēkiem nebaidās," saimnieks skaidro.
M.Laubergs atzīst, ka, sākot saimniekot, lai savilktu kopā galus, ņemts arī aizdevums. "Tā nopietni varēju sākt strādāt tikai pirms pieciem gadiem. Līdz tam pirku tehniku, maksāju bankai kredītu," stāsta Māris. Viņš teic, ka zemniekiem pie kredīta ir grūti tikt, jāpierāda, ka ir pietiekama ķīla. Zemnieks stāsta, ka pirms dažiem gadiem gribējis īstenot kādu projektu, piesaistot sabiedrisko finansējumu, taču atbalstu nav guvis, jo banka atteica kredītu.
Tagad Māris rēķina un seko līdzi, ko var un vajag ieguldīt saimniecībā, un kas var pagaidīt. "Vispirms jau vajag jaunu kūti aitām, tad jāgādā viss pārējais," tā M.Laubergs. Viņš arī priecājas, ka šogad pirmo reizi saimniecībā gūtie ienākumi seguši izdevumus par barības sagādāšanu aitām ziemai. "Pārdodu tikai aunus. Gaļu realizēju tiešajā tirdzniecībā. Ar starpniekiem sadarboties nav rentabli, tad neatmaksājas strādāt. Esmu novērojis, ka pircēji tomēr novērtē bioloģisko produkciju, zina tās vērtību," viņš paskaidro.
