Henriks Grigalinovičs bija unikāls cilvēks, ārsts no Dieva – tā apgāds "Madris" pamato grāmatas "Cik bieži tu dzīvo" klajā laišanu. Pats savulaik atveseļojies no ļoti smagas slimības, Henriks Grigalinovičs nosolījās savu mūžu veltīt veselības tēmai un solījumu turējis, "pa ceļam" pētot dažādus fenomenus, tajā skaitā – arī izcilā gaišreģa Eižena Finka smadzenes. Tagad, jau ļoti cienījamā vecumā, viņš vēlējies atstāt vērtīgākās atziņas nākamajām paaudzēm, un par grāmatas veidotāju pats nešaubīgi izvēlējies Liu Guļevsku.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Nav lielākas laimes kā tad, kad izglītojas kolektīvā apziņa! Kad cilvēki kolektīvi mācās to, kas sen ir pierādīts. Ne jau cīņa ar tumsu, bet tieši cerība, ka, pateicoties arī jums, Grigalinoviča kungs, mācās jaunā paaudze.

Virtuāli kolektīvi varbūt tas ir izdzīvots, šī informācija ir jau deformēta un nekas tāds nenotiks. Tas man liekas ļoti būtiski – globālās klimata izmaiņas notiek, bet lai tās notiek harmoniski vadāmās sāpēs. Vajag uzticēties, ka jūs kāds ļoti mīl. Varbūt mazāk uz Zemes, bet debesīs jūs noteikti ļoti mīl. Šī dotācija, šis avanss – es garantēju, ka tas tā ir! Lai jūs nešaubītos," – tā par šo grāmatu saka izcilais domātājs, reanimatologs Pēteris Kļava.

Piedāvājam fragmentu no Lias Guļevskas un Henrika Grigalinoviča grāmatas "Cik bieži tu dzīvo?", kas veidota kā Henrika un viņa laikabiedru sarunas par būtisko.

Sarunā piedalās: gleznotāja, grafiķe Māra Rikmane, medicīnas zinātņu doktors, akadēmiķis Henriks Grigalinovičs un fotovēsturnieks, viens no Latvijas Fotogrāfijas muzeja izveidotājiem Pēteris Korsaks.

Par to, ka līdzās redzamajai realitātei eksistē paralēlās pasaules, vairs nešaubās arī zinātnieki. Cits jautājums – vai tieši tādā izklāstā, kā tas tiek skaidrots? Eiropas kodolpētījumu centra (CERN) paziņojumā teikts: "Paralēli Visumi, nezināmas matērijas formas, papildu dimensijas – tās nav lētas zinātniskās fantastikas blēņas, bet gan konkrētas fizikas teorijas, kuras zinātnieki mēģina pierādīt ar lielā hadronu paātrinātāja un citu eksperimentu palīdzību."

Viens no secinājumiem, pie kura nonākuši gandrīz visi – ir jābūt ieejas durvīm, tunelim vai caurumam laiktelpā, kurš beidzas citā Visumā vai citā mūsu Visuma telpas punktā, vai laikā. Dieva mērķis ir, lai mēs atvērtu pareizās paralēlās pasaules durvis un spētu iepazīt Viņa garīgo pasauli. Savukārt Viņš tad varētu mūs aizsargāt, lai, klīstot savā nodabā un meklējot paralēlo pasauli, paši neiekļūstam lamatās un neatveram tās durvis, kas ved uz pazušanu.

– Vai maniem sarunas biedriem šajā sakarībā ir kāda pieredze?

Māra Rikmane: – Man vienmēr ir licies, ka blakuspasaule pastāv. Šīs izjūtas sevišķi pastiprinājās tāpēc, ka dzīvoju pie Rīgas Lielajiem kapiem. Jau četrdesmit gadu eju tiem garām vai cauri tiem. Tur pavisam ikdienišķi domājošs cilvēks kļūst filozofiski noskaņots. Man ir pilnīgi skaidrs, ka mirušie kapos neguļ – tā ir tikai piemiņas vieta. Smalkā pasaule atrodas aiz ārkārtīgi smalka aizkariņa. To vienmēr paturu sev priekšā, lai zeme ar debesīm saskanētu. Nevis atrauties no zemes un iejaukties citā pasaulē. Aizkars ir smalks, tam var ļoti labi redzēt cauri, aiz tā ir šie tēli, un es tos aicinu, ja gribu parunāties. Tā var darīt jebkurš. Tā kā šī otrā pasaule ir daudzdimensionāla, mēs no noosfēras, kas atrodas visapkārt, varam paaicināt jebkuru garu, komunicēt, noskaidrot jautājumus, kuros viņš ir bijis izcils vai talantīgs. Tomēr es nejaucu Šo pasauli ar To, bet vienmēr meklēju skaistu saskaņu.

– Es saprotu, ka tas nenotiek, "šķīvīti griežot", bet ārkārtīgi lielā dvēseles uzticībā un mīlestībā. Arī es esmu stāvējusi pie savu tuvāko kapiņiem, lūdzot palīdzību.

Māra Rikmane: – Tieši tā, tuvākie vispirms. Jo tuvākais, kas ir aizgājis Viņsaulē un pret kuru mums ir, var teikt, Absolūtā mīlestība, pa šīm mīlestības stīgām var visvairāk palīdzēt. Katra cilvēka sēklā ir Absolūtā mīlestība. Sarunājoties pa šīm stīgām, jūs esat ciešā kontaktā. Ar milzīgu cieņu un pateicību, ar visu to, ko cilvēka dvēsele jūt pret sirdi, ko tā savā dzīvē ir mīlējusi.

– Jūs teicāt – "kapā nekā vairs nav". Kāpēc tomēr, dzīvajam pie aizgājēja atdusas vietas stāvot, izjūtas ir visspēcīgākās?

Māra Rikmane: – Domāju, ka tas atkarīgs no paša cilvēka. Jo tieši tur, kapos, viņš palīdzību lūdz visaktīvāk. Un enerģija tur ir visspēcīgākā. Ja lūgtu neitrālā vietā – mežā, zem koka vai citur, tad emocijas nebūtu tik visaptverošas. Tas kapiņš palīdz lūgšanas darīt intensīvākas.

Henriks Grigalinovičs: – Par to, ka paralēlās pasaules eksistē, nav šaubu. Ja kāds to nevar pieņemt, man ļoti žēl. Gadījumi, ka lūdz savus tuviniekus palīdzēt, ir objektīva realitāte. Piemēram, tu nevari atrast kādu priekšmetu un lūdz mammai palīdzību. Pēc tam pagriezies un brīnies – tepat, acu priekšā, uz galda tas stāv!

Man ir bijuši daudzi gadījumi, kad, zinātniski runājot, pateicoties šai vibrāciju rezonansei, rodas tāds kontakts. Viss, kas ir harmonizējies, parādās reālajā pasaulē, materializējas. Garīgās saites ir ļoti spēcīgas. Arī zinātnieki ir pierādījuši, ka lūgšanām ir milzīgs spēks. Ar tām var izdziedināt pat ļoti smagas kaites. Pasakainas lietas var notikt!

– Liecinieki nav tālu jāmeklē – jūs pats. Par jūsu savienību ar Dievu jau esam runājuši.

Henriks Grigalinovičs: – Māras kundze ļoti labi pateica par to plāno aizkariņu. Mūsu – to, kas atrodamies šajā pusē – pamatuzdevums ir to nesabojāt, nemēģināt ielauzties, jo ne pie kā laba tas nenovedīs. Jābūt pilnīgai patstāvībai gan te, gan tur. Jā, mums ir iespējams kontaktēties – paldies Dievam, ka tā! Tikai jāprot koncentrēties un lūgt. Lūgt vai meditēt – veids, kā kontaktēties, katram ir savs. Piemēram, Eižens Finks spēlēja arfu. Vibrācijas, ko izraisa tās skaņas, ļāva viņam pieslēgties paralēlajām pasaulēm, kur viss redzams kā kinolentē – kas bijis, ir un būs. Šīs smalkās matērijas joprojām vēl nav līdz galam izpētītas, bet tas nenozīmē, ka to nav.

– Finks savu enerģiju devās uzlādēt pilnmēnesī?

Henriks Grigalinovičs: – Jā, un es varu pateikt, kāpēc. Mēness fāzes iedarbojas uz Zemi, Visumu, cilvēkiem. Visums ir mūsos. Cilvēks ir mikrokosms, kas atspoguļo šo mazo lielumu pasauli. Mēs sastāvam no ūdens: piedzimstot mūsos ir 92 procenti ūdens, pēc tam – 80 procentu, vēlāk – 76 procenti, jo palēnām izžūstam. Mēness fāzes uz mums iedarbojas tāpat kā jūrā – tur ir paisumi un bēgumi. Tas nozīmē, ka arī cilvēka smadzenes peld ūdenī – smadzeņu šķidrumā. Ja tā nebūtu, tad jau pie pirmā soļa mēs gūtu smadzeņu satricinājumu.

Ja Finks pilnmēness laikā gāja ārā, tas nozīmē, ka Mēness paisumi un bēgumi viņam palīdzēja ātrāk noskaņoties uz attiecīgajām vibrācijām, ātrāk nonākt rezonansē un ātrāk tikt pie paralēlajām pasaulēm.

– Vai tas, ka gašreģa smadzenes ļoti atšķīrās no parasta mirstīgā smadzenēm, par ko jūs pats pārliecinājāties, varēja būt iemesls tam, ka Finks vienlaikus parādījās trijās vietās – Rīgas dzīvoklī, pie vasarnīcas vārtiem Majoros un Valmieras vilcienā?

Henriks Grigalinovičs: – Esmu redzējis simtiem smadzeņu. Finkam tās patiešām bija unikālas. Bet apmēram tajā pašā laikā dzīvoja viņam līdzīgs fenomens – gaišreģis un telepāts, viens no visu laiku labākajiem medijiem pasaulē Volfs Mesings. Viņš savas smadzenes bija novēlējis Pēterburgas Smadzeņu institūtam. Toreiz, kad pētīju Finka smadzenes, man nebija nekādas aparatūras – ne elektronisko mikroskopu, ne magnētiskās rezonanses, vienīgi savas acis un mikroskops, bet Mesinga smadzenes tika izpētītas ar vismodernākajām metodēm, un secinājums bija – tās ne ar ko neatšķiras no parasta cilvēka smadzenēm.

Kāpēc Finkam apmēram tas pats izdevās ar unikālām smadzenēm, bet Mesingam – ar normālām? Atbilde ir vienkārša – tā ir cilvēka spēja pieslēgties smalkajām enerģijām. Vislabāk to var izdarīt tad, ja viņš ir pabijis otrpus plīvuram. Vai tas bija Volfs Mesings – kā zināms, viņam morgā pie kājas bija piesiets kartona gabaliņš ar uzrakstu Nezināms? Sekcijas laikā pataloganatoms atsprāga nost: "Ārprāts, viņš ir dzīvs!" Bet Mesings jau bija paspējis pabūt Tur.

Ar Finku bija klasiski – viņš Tur bija pat vairākas reizes. Tāpat arī Vanga un mūsu Zilākalna Marta.
Starp citu, ne visi zina, kāpēc viņu nosauca par Martu. Meitenīte piedzima 13. martā pirtiņā, kas atradās uz salas, apkārt bija dīķis. Bērns neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes, un vecāki, domādami, ka dzīvotājs tātad nebūs, viņu tur pameta. Pēc divām nedēļām tika nolemts bērnu apglabāt. Ieradās mācītājs un... Mazulis sāka kustēties! Bija marta pēdējā diena, tāpēc meitenīti nosauca par Martu.
Viņai bija pasakainas spējas. Patiešām, visi, kas ir gaišredzīgi, īsu brīdi ir pabijuši Tur. Bet mūsdienās visi tie ekstrasensi… Divi procenti no viņiem kaut ko var, bet pārējiem – lai man piedod – tas ir bizness.

Smadzenes ir augstākā mums zināmā matērija, ko Dieviņš radījis. Uz zemeslodes ir septiņi miljardi cilvēku, tātad pelēko šūniņu vien ir 28 miljardi. Katram! Bet no šiem 28–32 miljardiem cilvēks savas dzīves laikā izmanto 3 līdz 7 procentus. Kur pārējais? Dieviņa rezerves mehānisms! Ja kāda no mūsu dabīgajām maņām zūd, cita to kompensē, lai mēs vienu daļu varētu atbloķēt. Viens veids – uz kādu brīdi esot Viņsaulē. To ļoti labi zina reanimatologi. No turienes atgriežoties, vienalga, vai tas būtu Amerikā, Indijā vai Latvijā, visi stāsta vienu un to pašu. Otrs veids – saņemot triecienu pa galvu. Tādu piemēru ir ļoti daudz, arī jau minētais Finks.

– Pirms vairākiem gadiem Latvijas Fotogrāfijas muzejā Pēteris Korsaks rīkoja unikālu izstādi – Eižena Finka fotografētos portretus. Vai tas, ka Finks bija gaišreģis, palīdzēja viņam būt arī labam fotogrāfam?

Pēteris Korsaks: – Noteikti. Tikko cilvēks ienāca fotosalonā, Finks uzreiz novērtēja, kāds viņš ir, kāda ir viņa būtība, kāpēc ieradies un kāds būs portrets.

– Fotogrāfijas, līdzīgi spogulim, ir diezgan mīklaina lieta – tās uzņem enerģiju, izstaro, raida gan fotogrāfa, gan modeļa enerģiju. Jutīga fotokamera fiksē enerģiju, kas ar parastu aci nav saskatāma. Vai Finka uzņēmumi atšķiras no citu fotogrāfu bildēm?

Pēteris Korsaks: – Ir tautas, kas nevēlas, lai viņus fotografē. Fotogrāfija ir kaut kas paliekošs, no tevis kaut ko it kā noņem un uzliek uz papīra. Mūsdienās tas iespējams arī uz citiem materiāliem, bet kaut kāda enerģija tiešām tiek paņemta. No starojuma, kas plūst no fotogrāfijas, gaišreģi spēj noteikt cilvēka atrašanās vietu, raksturu utt.

Finks bija ne tikai gaišreģis, bet arī viens no labākajiem Rīgas fotogrāfiem – īsts profesionālis! Ar savu raksturīgo reljefo zīmogu, savdabīgo, kā tagad teiktu, dizainu, attēla noformējumu un pat – kas ir ļoti reti! – uzlīmi Eižens Finks. Es jau pa gabalu redzu, kura ir Finka bilde. Viņš prata cilvēkiem pasniegt paliekošu, elegantu vērtību.

– Ar Finka vārdu visādi brīnumi saistās vēl šobaltdien. Vai, iekārtojot viņa darbu izstādi, negadījās kaut kas neparasts?

Pēteris Korsaks: – Viena brīva vieta uz sola pārpildītā zālē…

– Tāpat kā Nacionālajā teātrī Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperas "Sfinksa", kas veltīta Finkam, pirmizrādē! Tādos notikumos viņš vienmēr ir klāt. Tā bija arī viņa Sapņu grāmatas atvēršanā 2002. gada 14. jūnijā – apmeklētāju bija tik daudz, ka visiem krēslu nepietika, bet vieta līdzās gaišreģa mazmeitai Larisai Upesjurei visu laiku bija brīva.

Māra Rikmane: – Arī man ir bijusi saskarsme ar Finku. Reiz dienu pirms svecīšu vakara nolēmu aiziet uz kapiem un nolikt gaišreģim svecīti. Zinu, ka viņš apbedīts trešajā rindā no Miera ielas. Staigāju, meklēju, bet nevarēju atrast. Sāka jau krēslot, sajūta – diezgan neomulīga. Notupusies čabinājos pa sniegu, meklēdama Finka kapa plāksni. Pēkšņi man blakus stāvēja liela auguma vīrs ar suni. Es viņu atpazinu – tas bija Verners, padomju laikā Kultūras ministrijas ierēdnis. Jautāju: "Ko tad jūs te? Es meklēju Finka kapu." Verners atbildēja: "Jūs jau pie tā stāvat." Sāku slaucīt no kapakmeņa sniegu – patiešām! Noliku svecīti, puķes un domāju – labi gan, ka satiku Verneru, nu kopā varēsim iet mājās, būs drošāk. Pagriezos – viņa nav! Nav ne uz ielas, ne dziļāk kapsētā! Ievēroju, ka pa taciņu kāds dodas uz Senču ielu, un steidzos pakaļ. Izrādījās – tā bija kāda salīkusi večiņa...

Pēc pāris nedēļām uz ielas satiku Verneru. Jautāju: "Kur tad jūs pazudāt pēc tam, kad bijāt parādījis man Finka kapu?" Viņš neizpratnē lūkojās uz mani un teica: "Nekādu kapu jums neesmu rādījis." Brīnījos: "Bet jūs taču tur bijāt ar savu sunīti..." Verners purināja galvu: "Nē, nebiju gan."

Var jau būt, ka viņš vienkārši neatzinās. Tie bija krievu laiki, un Verners varbūt negribēja, lai kāds uzzina, ka viņš pa kapiem staigā, zina Finka kapu...

– Iespējami abi varianti. Finkam jau tādi jociņi patika.

Tags

Ezotēriskā literatūra Fotogrāfijas Mēness fāzes
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form