Dziednieks Ābele: būsim godīgi – mēs zinām, kāpēc slimojam!
Foto: Laura Grīnvalde

Ar dziednieku Māri Ābeli tiekamies pavasarī, kad visus nodarbina jautājums, kā būt tonusā. Nekā sarežģīta tur nav, saka dziednieks, – alkohola vietā jādzer tīrs vai caur kokiem izfiltrēts ūdens, jāēd vairāk zaļumu... Un svarīgākais – neturēt uz citiem ļaudīm ļaunu prātu, nedusmoties, neapvainoties, nenīst, nebūt greizsirdīgiem un mīlēt sevi un savus mīļos! Kā viņam pašam tas izdodas?

– Bieži sastopams viedoklis, ka dziedināt nevar iemācīties, ka šī dāvana iedzimst no priekštečiem (nu, sliktākajā gadījumā rodas no zibens spēriena vai viesuļa kā Vangai). Kā tu domā?

Manuprāt, visu nosaka gēni. Salīdzinājumam varam paņemt kāršu spēli. Būtībā – kādas "kārtis" cilvēkam piedzimstot vecāki iedala, ar tādām ir jāspēlē. Turpmāk jau apstākļi nosaka, kā cilvēks konkrēto kāršu kombināciju spēs izmantot. Reizēm šķiet, ka ar vājām kārtīm uzvarēt nav iespējams, taču, pareizi kombinējot un izmantojot dzīves laikā iegūtās zināšanas, var veiksmīgi ierakstīties un sasniegt nospraustos mērķus.

Es uzskatu, ka jau šūpulī man ir ielikta spēja dziedināt. To darīt vai nē – tas jau atkarīgs ir tikai no manis. Protams, ka tas ir liels darbs ar sevi – savu spēju izzināšanas un attīstīšanas virzienā.

Ticu tam, ka katrs agrāk vai vēlāk nonāks pie secinājuma par to, kāda ir viņa dzīves jēga un kam īsti viņš ir domāts.

– Tu ar dziļu cieņu un pietāti runā par saviem vecākiem...

Vislielāko paldies vēlos teikt savam tēvam par gādību un mammai par to, ka viņa bija un ir tik ļoti mīloša. Kas attiecas uz to, ko viņi man ir devuši, tad uzskatu, ka tie ir gēni – kā jau iepriekš minēju.

Vecāki ļāvuši man brīvi realizēties dzīvē. Viņi nekad nav mēģinājuši uzspiest savu viedokli – kā man būtu vai nebūtu jādara un par ko man vajadzētu kļūt. Vienmēr esmu zinājis, ka izvēles brīvībai seko atbildība. dziednieks Māris Ābele

Mani vecāki ir dzimuši ar septiņu dienu starpību, mamma Gunta ir septiņas dienas vecāka par tēti Edvīnu. Šogad martā atzīmēsim viņu 80 gadu jubileju. Pirms pāris gadiem nosvinētas zelta kāzas. Tieši stiprā ģimene ir veidojusi mani kā personību un dziednieku.

– Vai tas kaut kā izpaudās jau bērnībā?

Atceros, ka bērnudārzā nevarēju saprast, kādēļ rotaļājoties kaut kas ir jāplēš, jājauc. Es gribēju spēlēties mierīgi un kārtīgi. Man bija žēl, ja kāds darīja pāri dzīvniekiem. Bērnībā es vēl nesapratu, kādēļ citi bērni tā uzvedas un rīkojas. Tagad daudzas lietas ir skaidras un izbrīnu neizraisa.

Jaunībā man bija vēlme visu izzināt. Vēlējos, kaut spētu pieslēgties kopējam informācijas avotam, jebkurā brīdī uzzināt visu un par visu.

– Kā (un vai) cilvēka veselību ietekmē attiecības ar vecākiem ?

Protams, ka ietekmē. Uzskatu, ka no mātes esmu mantojis mīlestību pret dabu, cilvēkiem. Manī mīt vēlme rūpēties par cilvēkiem, censties no sirds tiem palīdzēt uzlabot viņu veselību. Lūk, tas gan ir kopīgs darba process! Ja viņi paši to nevēlas, es nemaz nestrādāju ar tādiem cilvēkiem.

Bieži zvana sieva un vaicā: "Vai jūs varat palīdzēt manam vīram sakārtot veselību?" Savukārt es atbildu: "Ja vīrs grib, lai pats zvana." Uzskatu, ka tikai tad, kad cilvēks pats grib izārstēties, tam būs rezultāts. Ja negrib, tad nav, par ko runāt. Tur nebūs rezultāta, lai kā sieva vēlētos palīdzēt. dziednieks Māris Ābele

Atgriežoties pie jautājuma, kā attiecības ietekmē mūsu veselību, pareizāk būtu runāt nevis par fizisko veselību, bet par psihiski emocionālo veselību, kuru tieši ietekmē mūsu attiecības ar vecākiem un ne tikai. Ja mēs strīdamies ar vecākiem, sirdī turam kādu aizvainojumu uz viņiem vai jūtam jel kāda cita veida spriedzi, tas viss ātrāk vai vēlāk atspēlēsies un transformēsies fiziskās slimībās.

Dziednieks Ābele: būsim godīgi – mēs zinām, kāpēc slimojam!
Foto: Dziednieks Māris Ābele uzskata, ka par savām spējām un likteni ir lielu pateicību parādā saviem vecākiem Guntai un Edvīnam. Foto no personīgā arhīva

Jāsaprot, ka cilvēkam ir trīs veselības līmeņi, kuri veido vienu veselu: garīgā veselība, enerģētiskā veselība un fiziskā veselība. Ja kādā no šiem līmeņiem rodas problēmas, tas sāk bojāt pārējos.
Mēdz būt tā, ka cilvēks fiziski ir vesels, taču garīgi un enerģētiski – iztukšots, tiek zaudēta enerģija, sākas depresija un tā tālāk, kas savukārt vēlāk noved pie fiziskām slimībām. Taču, ārstējot tikai fiziskās kaites, nenovēršot to rašanās cēloņus (proti, problēmas garīgajā vai enerģētiskajā līmenī), fiziskā slimība var tikt izārstēta, taču tā atkal un atkal atgriezīsies.

Ar to es vēlējos pateikt, ka svarīgi ir dziedināt un ārstēt cilvēku visos līmeņos uzreiz. Es dziedinu cilvēku un strādāju ar visiem līmeņiem vienlaikus. Un cilvēka kopējais veselības stāvoklis uzlabojas. Ja vajag, strādāju arī no attāluma – kopš izdomāts "Skype", attālums vairs nav šķērslis, lai saņemtu dziednieka atbalstu.

– Ko tu domā par mantotām slimībām? Kāpēc tā notiek? Varbūt tam ir kāda dziļāka – karmiska jēga?

Uz šo jautājumu es standartā neatbildēšu. Pats esmu maldījies, meklējis, lai rastu atbildi. Patiesība ir tikai viena, un tā eksistē neatkarīgi no tā, ko mēs par to vai šo domājam. Ikviena lieta izskatās atbilstoši tam, no kādas pozīcijas vai skatpunkta mēs izvēlamies uz to raudzīties.

Proti, ja mēs uzskatām, ka esam slimi ar vēzi tādēļ, ka tā ir pārmantota karma par tēva, vectēva vai mūsu pašu iepriekšējās dzīvēs izdarītiem grēkiem, tad es uzskatu, ka tā ir sava veida attaisnojuma meklēšana. Un šis attaisnojums noņem zināmu atbildības nastu par mūsu pašu rīcību.

Proti, ja es desmit gadus lietoju alkoholu un pēc tam dakteri saka, ka man ir aknu ciroze, tad – esmu pārliecināts – tā nav nekāda karma, bet manis paša bezatbildības auglis.

Taču, ja vecākiem ir, piemēram, problēmas ar redzi, tad iespējams, ka arī mazajam caur gēniem šī informācija tiks nodota un mantota, tomēr tas nav obligāti, mazulis var piedzimt pilnīgi vesels.
Tātad, rezumējot iepriekš minēto, es karmu saprotu kā likteni. Es pat droši saku, ka karma ir liktenis.
Ja mēs vārda "karma" vietā liekam vārdu "liktenis", kas latvietim ir daudz saprotamāks, tad daudzas lietas iegūst pavisam citu nokrāsu un kļūst skaidrākas. Es uzskatu, ka no vecākiem un vecvecākiem mēs iegūstam visu nepieciešamo informāciju, tai skaitā – caur valodu. Un mums ir atkal jāmācās lietot savas valodas vārdus, jo citu kultūru vārdi ir mums nesaprotamāki, neatbilstošāki un vājina mūs kā tautu, kā cilvēkus.

Laiki iet un mainās, taču patiesie dziednieki paliek. Var dzīties pēc dažādu uzspiestu kultūru vērtībām un medicīnas piedāvātajiem risinājumiem, taču dažkārt mūsu tautas dziednieki, mūsu senču tūkstošiem gadu krātās zināšanas var sniegt mums vislabāko palīdzību un atbalstu.

– Kā tas ir no dziednieka viedokļa – vai mantotas kaites ir grūtāk izārstēt? Varbūt ar tām ir jādarbojas kaut kā citādi nekā ar paša dzīves laikā iegūtajām?

Jā! Viennozīmīgi – jā! Iedzimtas un mantotas kaites ir daudz grūtāk ārstēt. Un iemesls tam ir gaužām vienkāršs. Slimības pirmsākums meklējams citā cilvēkā. Tas cits cilvēks var nebūt vairs zem šīs saules, taču informācija saglabājas, un ir ļoti grūti to mainīt.

Vieglāk ir ārstēt dzīves laikā iegūtas kaites, jo pats slimnieks palīdz atrast slimības sakni.

Būsim godīgi, mēs taču paši zinām visu savu kaišu un slimību iemeslus! Protams, ne vienmēr gribam to atzīt. dziednieks Māris Ābele

Paraugoties uz sevi kritiski, tad paši jau vien esam vainīgi. Ja mēs to atzīstam un pieņemam, tad ļoti ātri var izārstēties, taču, ja vēlamies vainot citus – ir tā, kā ir.

Vispareizāk un tajā pašā laikā visgrūtāk ir izprast, saprast, pieņemt un – vissvarīgākais – piedot! Esiet veseli!

Tags

Dziedniecība

Comment Form