'Orākuls' eksperimentē: vai kristāli spēj atmodināt dvēseles atmiņu?
Foto: Shutterstock

Sagadījās, ka nepieciešamība noformulēt dzīves mērķi un ziņa par Latvijā jaunienākušu Teta viļņu dziedniecības metodi – kristālu izkārtojumu – atnāca vienlaikus. Varbūt otrais var palīdzēt pirmajam, nodomāju. Un devos pārbaudīt uz savas ādas! Lūk, kas no šā eksperimenta iznāca.

Pirms tam esmu salasījusies, ka kristālu izkārtojumi darbojas ar veselu virkni tēmu: palīdz atklāt paša cilvēka slēptos resursus, pieņemt labus lēmumus, apzināt savu misiju, ieskatīties nākotnē un ko tik vēl ne... Tad jau varu cerēt, ka arī uz manu jautājumu par dzīves mērķi kristāliem atbilde varētu atrasties.

Ceļojums laikā

Manā iztēlē šim procesam bija jānorit aptuveni tā: klients (pacients?) no liela dabīgo akmeņu groza izvēlas to, kas viņu uzrunā, un sadala pa "lomām" – drusku līdzīgi kā Helingera sistēmizvietojumos, savukārt Teta praktiķis interpretē to, kas tur izveidojies.

Patiesībā bija pilnīgi citādi!

Vispirms mana konsultante Jekaterina Ciribko uzklausa, kādā jautājumā esmu nākusi. Saku, kā ir, – vēlos noformulēt savas dzīves lielo mērķi. Labi, kristāli man palīdzēšot apjaust, kādi resursi ir manā rīcībā, un tad jau ar formulējumu iešot vieglāk. Tas man der!

Jekaterina nogulda mani uz ērtas kušetes, uzliek man "miega brilles" un pati intuitīvi izvēlas, ar kādiem kristāliem strādāt. Tos viņa izvieto uz maniem enerģētiskajiem centriem (tikai pēc tam uzzinu, ka strādājusi ar kalnu kristāliem, ametistu, rozā kvarcu un vēl citiem, kurus nepazīstu pēc vārda). Viens stipri brangs kristāls galvgalī, otrs – pie pēdām, katrā rokā pa vienam. Uz trešās acs čakras vispirms tiek uzziesta eļļa un tad uzlikts rozā kvarcs, bet, aizsteidzoties priekšā notikumiem, pačukstēšu, ka dedzinās tik un tā, pat sārts laukumiņš paliks! Kristālu uzdevums ir izveidot režģi un pieslēgties manai dvēseles atmiņai, palīdzot man "paceļot laikā". Akmeņi plaukstās it kā pulsē (bet varbūt tā ir tikai mana iztēle).

Tālāk seko tāda kā meditācija, kuras laikā man jādodas ceļojumā kopā ar Jekaterinu. Neesmu gluži iesācēja vizualizēšanas jomā, un man visai brīvi un nepiespiesti izdodas šī "ceļošana".

Pirmajā iepriekšējā dzīvē, kurā "nonāku", Jekaterina vispirms liek man palūkoties uz manām pēdām (ar iekšējo redzi, protams, jo taču miega brilles uz acīm). Pēc kājām spriežot, esmu sieviete, šķiet, vēlīnos viduslaikos un nodarbojos ar tādu kā kurjerpasta pakalpojumu sniegšanu, sevī nēsājot sapni par pašai savu zirgu pastu, tavernu, kur viesotos ļaudis no malu malām, visi tādi draudzīgi... Teta praktiķe man liek padomāt, kādas atziņas un resursus es varētu paņemt līdzi no šīs dzīves, un es godprātīgi cenšos tikt pie secinājumiem. Kad secinājumi izdarīti, atgriežamies "rindkopu augstāk". Pēc sajūtām šī vizīte nav gara, un man arī nešķiet, ka es būtu vieglā transā vai tamlīdzīgi, taču vēlāk, salīdzinot pulksteņlaikus, taps skaidrs, ka katrā no "dzīvēm" (pavisam to būs trīs) esmu pabijusi minūtes 15.

Otrais ceļojums mani aizved uz nesenāku pagātni, un zābaki liecina, ka esmu ārsts mazpilsētiņā (aizdomīgi līdzīgā Kuldīgai), vīrietis jau pāri pusmūžam, dodos pie pacienta – rudmataina puisēna, kuram ir drudzis. Kā resurss no šā ceļojuma man līdzi nāk apziņa, ka ir iespējams sadraudzēties ar dabas spēkiem, un nāve nav ienaidnieks, bet gudrs pretinieks lielā spēlē. Dažkārt to var uzvarēt, citreiz ne. Jebkurā gadījumā – vīrieša ādā es jūtos pārsteidzoši labi un nenobīstos arī tad, kad Jekaterina liek man skatīt manu pēdējo dienu tajā dzīvē. Tā es tur aizmiegu – puķainā atzveltnes krēslā pie loga, saulainā pēcpusdienā, rāmi, bez baiļu un nožēlas...

Trešais un pēdējais ceļojums ved nākotnē, un pēdiņas, ko ieraugu, ir pavisam mazas. Es esmu parāpojusi (vai parāpojis? Šajā laikā tas itin nemaz nešķiet svarīgi) zem galda un ierušinos blakus milzīgam sunim, droši divreiz lielākam par mani. Suns pacietīgi ļauj, lai iegrābjos viņa biezajā kažokā ar visu savu siekalaino mīļumu. Priekšā – bezgalīgi, tiešām neizmērojami gara dzīve, kurā var notikt jebkas – nav nekā neiespējama! Šis ir resurss, ko paņemu līdzi no trešā ceļojuma.

Kas tas īstenībā bija?

Tagad, kad šo rakstu, pagājusi jau nedēļa, bet es ļoti skaidri atceros visas trīs epizodes, arī sajūtas. Tā pagalde no trešā ceļojuma gluži kā dzīva nostājas acu priekšā, kolīdz atsaucu atmiņu. Vai tās bija vai nebija iepriekšējās dzīves? Kas to lai zina... Mana pavadone Jekaterina saka – zemapziņa jau nemaz nespēj piedāvāt kaut ko tādu, ko nepazīst.

Ja tā padomā – nemaz nav tik svarīgi, vai tās bija vai nebija manas autentiskās iepriekšējās dzīves. Svarīgi ir tas, ka prasmīgi vadītā ceļojumā es sastapos ar savu zemapziņu, atklāju tieši šajā dzīves posmā nepieciešamos resursus (un tie man tiešām palīdzēja mērķa apzināšanā).

Paliek jautājums – kādu lomu šajā ceļojumā īsti spēlē kristāli?

"Kopš senseniem laikiem cilvēki apzinājušies kristālu brīnumaino spēku," stāsta Teta praktiķe Jekaterina. "Tāpēc no tiem tiek gatavoti gan amuleti un talismani, gan dziedniecības līdzekļi.

Mūsdienās pētnieki atklāj arvien jaunus faktus, kas liecina par akmeņu ietekmes spēku uz cilvēku. Piemēram, akmenī ir enerģija, ko mēs atpazīstam un kas glabājas mūsu DNS kopš laika gala. Ir atklāts, ka cilvēka hormoniem ir līdzīga struktūra kā kristāliem. Turot rokā dārgakmeni vai pusdārgakmeni, ir vērts aizdomāties, ka tam ir vairāk nekā 200 miljoni gadu un ka tas veidojies laikā, kad uz mūsu planētas vēl tikai radās dzīvība. Akmeņiem piemīt noteikta enerģija, kas, saskaroties ar cilvēka biolauku, var radīt vibrācijas, rezultātā veicot gan fizisku, gan garīgu dziedināšanu. Kristālus var iemācīties sadzirdēt, mijiedarboties ar tiem un gūt atbildes."

Vai tas nozīmē, ka bez kristālu līdzdalības es nebūtu aizceļojusi? Tā nu gan Jekaterina neapgalvo, taču paskaidro, ka kristālu izkārtojumu metodes priekšrocība ir tā, ka šī metode neilgā laika posmā ļauj atklāt un apzināt negatīvu situāciju pirmiemeslus un arī likvidēt tos. Jāteic, manos ceļojumos nekā negatīva nebija, arī jautājums, ar kuru ierados, neietvēra neko īpaši netīkamu vai sāpīgu, tāpēc, iespējams, nevaru novērtēt Teta kristālu metodes galveno plusu. Tomēr bija ir bagātinoša un tiešām interesanta pieredze.

Mana konsultante atzīst, ka ar mani ceļot ir bijis viegli, ainas atvērušās ātri un bijušas gana spilgtas. Mēdzot būt arī tā, ka cilvēks nespēj neko saskatīt (īpaši gadījumā, ja cilvēkam šķiet, ka viņš kaut kādu bildi ieraudzīs savu acu priekšā). Un ko tad dara? "Tad es saku – bet, ja jūs redzētu, kas tas, jūsuprāt, būtu?" stāsta Jekaterina. "Un cilvēks atveras. Tik un tā jau tēli nāk no klienta paša zemapziņas, un tiem pilnīgi noteikti ir kāda nozīme priekš viņa. Arī atbildi uz jautājumu tie ietver. Jāprot tikai interpretēt."

Vēl varētu piebilst, ka kristālu izkārtojumu tehnika, kaut gan diezgan jaudīga, ir pilnīgi droša un pat patīkama. Lai būtu vieglāk noskaņoties uz kristālu vibrācijām, cilvēkam jājūtas ērti, ķermenim jābūt atslābinātam. Šo stāvokli palīdz radīt arī atbilstoša mūzika, min Katrīna (es gan, godīgi, neatceros, ka būtu dzirdējusi arī mūziku) un aromāti.

Savelkot kopā visu augstāk minēto, šo savu eksperimentu nodēvēju par gana interesantu un veiksmīgu. Jo – paskatīsimies patiesībai acīs – cik tad bieži mēs veltām mierīgu stundu sev un sarunai ar savu zemapziņu? Gandrīz droši, ka tādā vai citādā veidā to vajadzētu darīt biežāk.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form