Saulstāvji bez svecēm nav iedomājami – tas ir laiks, kad mājās sarodas visdažādākās sveces un svecītes: no baznīcas atnestās, iedāvinātās un pašu lietās, ar nolūku pirktās un nejauši loterijā laimētās, ķīniešu gada dzīvnieku, rūķīšus, eņģelīšus atveidojošās. Pēdējā laikā aizvien biežāk – arī ar baltu spēka zīmēm, rūnām vai taro simboliem rotātas. Īpašas un maģiskas. Kā ar tām apieties?
Uz sarunu aicinu sveču meistares, kas ar īpašu sveču darināšanu nodarbojas jau sen.
Nodedzināsim sunītim galvu...
Lai kā mēs raudzītos uz svecēm kā uz vienkārši dekoriem, tās nes savu simboliku. Brīdī, kad sunim vai eņģelītim nodeg galva, ir kaut kā gotiski un baisi. Bet varbūt tās ir tikai manas izjūtas?
Enerģētisko sveču veidotāja Baiba Arāja domā, ka sveču formai ir nozīme, un viņai tiešām nepatīkot, ka sveces ir sunīšu, kaķīšu un zaķīšu formā. "Manuprāt, svecēm ir daudz piemērotākas formas, un tās lielākā mērā ir ģeometriskas figūras. Visspēcīgākās sveces ir trijstūru piramīdas un piramīdas. Tālāk nāk lodveida, tad – cilindriskās un visbeidzot – kvadrātveida."
Sertificēta astroloģe Guna Kārkliņa, kuras aizraušanās ir taro sveču veidošana, apgalvo, ka nekad citiem nedāvina sveces dzīvnieku, dzīvu būtņu (arī pat nedzīvu, bet ar simbolisku nozīmi, piemēram, sniegavīra vai eglītes) veidolā. "Patiešām ir žēl, ja kādam nodeg galva vai skaista eglīte pārvēršas zaļa parafīna čupiņā. Vai, piemēram, kāds varētu iedomāties, ka Brīvības piemineklim nodeg zelta zvaigznes un tad vispār viss izkūst?... Par laimi, šādas sveces gan laikam neviens nav iedomājies ražot. Manu attieksmi pret dažādu tēlu un simbolu (jā – sunītis taču būs nākamā gada simbols!) dedzināšanu ietekmē cilvēciski ētiskais moments, iekšējās sajūtas. Ir taču gana daudz skaistu sveču citās formās, ko dedzināt."
Savukārt taro meistares Hilarionas viedoklis ir pielaidīgāks: "Manuprāt, te svarīgi saprast, ka svece ir primāri svece. Tās forma ir sekundāra. Sveces uzdevums ir degt, ienest telpā (un ne tikai) gaismu, siltumu un mājīgumu. Tāpēc sveces degšanā aicinu vairāk vērot tās liesmas deju, nevis koncentrēties uz formas izmaiņām un jo īpaši uz atsevišķu detaļu izzušanu.
Tas, kā uztveram sveces sunīša degšanu, ir zināmā mērā salīdzināms ar mūsu pasaules uztveri kopumā – vai katrā procesā fokusējam uz pozitīvo vai tomēr visupirms akcentējam negatīvo. Te vietā ir daudziem zināmais jautājums: vai 50 % aizpildīta glāze ir pustukša vai pa pusei pilna?..."
