Izzinot Rasas, mēs iegūstam spēju objektīvi paraudzīties uz savām emocijām un attīstīt savu emocionālo inteliģenci. Tie, kas praktizē Rasa Sadhanu, iemācās pārvarēt negatīvas emocijas, lai nodrošinātu sev labāku veselību, pilnvērtīgu garīgo izaugsmi un nepārejošu laimi. Tas viss detalizēti un viegli uztveramā formā aplūkots Pētera Maršāna (Peter Marchand) grāmatu "Deviņu emociju joga" (The Yoga of Nine Emotions), ko atkārtoti izdevis apgāds "Lietusdārzs".

Autors iepazīstina ar "tehnoloģiju" mūsu emocionālo modeļu izmainīšanai, kuras pamatā ir praktiski izmantojamas fizioloģijas un filozofijas zināšanas, kas aizgūtas no tantriskās tradīcijas un Ājurvēdas. Viņš arī sniedz ajūrvēdiskas ēdiena gatavošanas vadlīnijas un apraksta ikdienas paradumus sensorās informācijas līdzsvarošanai un emocionālās veselības nostiprināšanai.

Jāpiebilst, ka Maršāns sarakstījis arī grāmatas "Chakras" ("Čakras), "Tools for Tantra" ("Tantras palīglīdzekļi") un "Ayurvedic Healing Cuisine" ("Ājurvēdas dziedinošā virtuve").

Piedāvājam ieskatu Rasu darbībā.

Deviņas Rasas

Sanskrita vārds Rasa nozīmē "emocijas esence", taču tam ir arī burtiskākas nozīmes, piemēram, "garša", "ūdens", "sula", "esence" un galu galā "svētlaime". Rasa ir sava veida enerģija, kas ir daļēji fiziska un daļēji mentāla. Tā ir svarīga saikne starp ķermeni un prātu, kas ietekmē mūsu domas un emocijas. Kā visā izplatījumā klātesoša enerģija, Rasa ietekmē mūs tāpat kā pievilkšanās spēks ietekmē mūsu ķermeni. Rasa ir visa iekšpusē un ārpusē eksistējošā esence, patības un izplatījuma jūtošā daba.

Indiešu tradīcija pazīst deviņas pamata Rasas, kas ir saistītas ar visnotaļ skaidri definētiem noskaņojumiem un emocijām.

Sanskrita termins | Pamatnozīme | Papildu nozīmes un saistītās emocijas

  • Shringara | Mīlestība | Skaistums, Estētiskās Jūtas, Pielūgsme
  • Hasya | Prieks | Humors, Smiekli, Sarkasms
  • Adbhuta | Izbrīns | Zinātkāre, Pārsteigums, Noslēpums
  • Shanta | Miers | Klusums, Relaksācija, Atslābums
  • Raudra | Dusmas | Vardarbība, Aizkaitinājums, Stress
  • Veerya | Drosme | Varonība, Apņēmība, Paļāvība
  • Karuna | Skumjas | Līdzjūtība, Žēlums, Līdzcietība
  • Bhayanaka | Bailes | Šausmas, Nemiers, Nervozitāte, Bažas
  • Vibhatsa | Riebums | Depresija, Neapmierinātība, Sevis žēlošana

Rasa ir vienai "ģimenei" piederošu emociju un noskaņojumu kopas būtiskākā iezīme. Kad Rasa kādu laiku ir klātesoša, tās enerģija ietekmē ķermeni un prātu tā, ka izpaužas viens no tās emociju ģimenes locekļiem. Adbhuta jeb Izbrīna Rasa, piemēram, var izpausties kā zinātkāre, pārsteigums vai noslēpums. Bhayanaka jeb Bailes var izpausties kā šausmas, nemiers, nervozitāte vai bažas.
Trīs Rasu gadījumā divas nozīmes ir tik svarīgas, ka tās bieži tiek izmantotas gandrīz kā sinonīmi: Shringara kā Mīlestība un Skaistums; Hasya kā Prieks un Humors; Karuna kā Skumjas un Līdzjūtība. Tomēr katrā no šiem gadījumiem viena nozīme ir ietverošāka: Prieks ir iespējams bez Humora, toties Humors nav iespējams bez Prieka; Līdzjūtībā vienmēr ir Skumju elements (vai ideālā pasaulē svētais, kurš izjūt Līdzjūtību, labāk nevēlētos, lai viņam tā nebūtu jājūt?), bet Skumjās ne vienmēr ir daļa Līdzjūtības; Mīlestība var pastāvēt bez visniecīgākā Skaistuma elementa (ir iespējams mīlēt gan fiziski, gan garīgi patiešām neglītu un pat pretīgu cilvēku), toties, apbrīnojot kāda vai kaut kā Skaistumu, pret to vienmēr izjūtam Mīlestību. Tātad Mīlestība, Skumjas un Prieks ir patiesās Rasas jeb esences.

Pašas Rasas ir skaidri definētas enerģijas, savukārt to izraisītās emocijas (Bhavas) izpaužas daudzējādi un to izpratni ietekmē individuālā un kulturālā pieredze. Piemēram, Dusmu Rasa izraisa tādas Bhavas kā aizkaitinājums, dusmas un niknums. Šajā grāmatā mēs pārāk neuzsveram atšķirību starp Rasu un Bhavu, jo abas parādības būtībā izpaužas kopā. Tomēr ieskatu atšķirībās starp Rasu un Bhavu varat gūt mākslai veltītajā 23. nodaļā.

Vēlamas un mazāk vēlamas Rasas

Tas, vai Rasa ir vēlama vai nav, atkarīgs no situācijas. Var sacīt, ka dažas Rasas ir patīkamas (Mīlestība, Prieks, Drosme, Miers, Izbrīns), savukārt citas tādas nav (Dusmas, Bailes, Skumjas, Riebums). Tomēr pat Dusmas var būt pieņemamas, ja tās šķiet patiešām pamatotas, bet Prieks ne vienmēr ir situācijai atbilstošs, piemēram, bērēs. Tomēr, visumā ņemot, Dusmas, Bailes, Skumjas un Riebums nav ne vēlamas, ne patīkamas, savukārt pārējās Rasas ir gan patīkamas, gan vēlamas.

Dažreiz mums nav ne jausmas, kādēļ mūs piemeklē konkrēta Rasa, bet citreiz tās izcelsme ir skaidrāka par skaidru. Rasu var ierosināt gan mums apkārt notiekošais, gan mūsu iekšējās domas un neapzinātas asociācijas.

Rasas ir cieši saistītas ar mūsu attiecībām; jo svarīgākas šīs attiecības, jo spēcīgākas var kļūt mūsu emocijas. Patiešām ienīst mēs varam tikai kādu, ko mīlam.

Rasas var pārņemt visu mūsu personību, sekundes laikā aizslaukot prom beidzamās saprāta paliekas. Bieži vēlamies izrauties no konkrēta noskaņojuma, bet izrādāmies nespējīgi izmainīt savu emocionālo stāvokli.

Indiešu mākslā glezna vai luga ir pilnīga tikai tad, kad tajā pareizās proporcijās apvienotas visas Rasas. Tas pats attiecas uz dzīvi. Bez Rasām dzīve ir ni-rasa ("ne-Rasa"), tai trūkst spirgtuma un valgmes, kas piešķir dzīvei garšu, tā ir bezsaturīga, sausa, blāva, garlaicīga un mirusi. Rasas ienes dzīves teātrī dažādību. Ja tajā nav Riebuma, tajā nevar būt Skaistuma. Ja nav Prieka, nav iespējams pazīt Skumjas. Tā kā indiešu mākslas galvenais mērķis ir radīt skatītājos Rasu, indiešu māksliniekiem ir bijusi svarīga loma Rasu zinātnes attīstībā.

Rasa Sadhana

Mēs varam būt savu Rasu vergi, bet varam tie arī nebūt. Visām emocijām ir jēga dažreiz, bet ne katrreiz. Patīkamas Rasas parasti rada pozitīvas vēlmes, kas paceļ mūsu apziņu un savukārt izraisa patīkamas Rasas. Mazāk patīkamas Rasas nereti rada negatīvas vēlmes, kas degradē mūsu apziņu un izraisa mazāk tīkamas Rasas.

Vēlmes pēc īpašuma, drošības, prieka, atzinības, mīlestības, zināšanām, apgaismības un tā tālāk ir vēlmes pēc laimes, ko ceram izjust, tās piepildot. Piemēram, kad kāds iegādājas lielu automašīnu, lai iespaidotu savus kaimiņus, mērķis nav pati iespaida radīšana, bet gan emocijas, ko tā var sniegt. Lai kādu formu arī vēlme nepieņemtu, viss, ko mēs patiesībā vēlamies, ir justies laimīgiem. Vai tādā gadījumā nevajadzētu laimei tuvoties pa īsāku ceļu un padarīt to paliekošāku? Tāds ir Rasa Sadhanas, kas burtiski nozīmē "emocionālā disciplīna", galvenais mērķis.

Rasas ir mūsu eksistences galvenais dzinulis, tomēr par tām mēs tik maz zinām un pār tām vairumam no mums, šķiet, ir gluži maza kontrole. Rasa Sadhana ļauj iegūt lielāku kontroli pār Rasām, jo:

  • Tā palīdz izprast attiecības starp dažādām Rasām, kā arī starp Rasām un ķermeni un dažādiem dzīves aspektiem.
  • Tā ietver vingrinājumus, kas māca Rasu kontroli un vairo patiesu izpratni par katru Rasu caur sava veida emociju gavēni.

Rasa Sadhana ir "Rasu gavēnis" tādā nozīmē, ka tā ietver vai nu atturēšanos, vai pārtikšanu no specifiskām emocijām. Piemēra pēc vispirms mēs apsolām sev, ka dienu, nedēļu vai ilgāk neļausimies kādai no mazāk vēlamajām Rasām, piemēram, Dusmām, Bailēm, Skumjām vai Riebumam. Kad šī emocija parādās, tā nav jāapspiež, bet pienācīgi jāanalizē; tas vien padara to gandrīz bezspēcīgu. Ņemot talkā dažus specifiskus paņēmienus, kas nereti prasa ķermeņa iesaistīšanu, Rasas enerģiju iespējams izgaisināt pilnībā. Sadhanā dotais solījums apvelta mūs ar gribasspēku tā rīkoties jebkuros apstākļos, jo ciest neveiksmi nozīmē ievainot ego, bet, kad tiek iesaistīts ego, Rasai nav ne vismazāko izredžu. Šādi regulāri vingrinoties, mēs ātri vien uzzinām, ka patiešām spējam šīs emocijas pārvaldīt, īpaši nepiepūloties.

Kad pār mazāk vēlamajām Rasām šādējādi ir iegūta kontrole, varam sākt pārtikt no kādas no vēlamajām Rasām, piemēram, no Miera, Mīlestības, Prieka, Izbrīna vai Drosmes. Tas izpaužas tā, ka zināmu, paša noteiktu laika posmu liekam lietā gribasspēku, lai noturētos izvēlētājā Rasā, lai kas arī notiktu. Jebkurā situācijā vienmēr ir klātesoša katra Rasa, tātad varam iemācīties to iegūt no jebkā, kas notiek. Veicot šādu Rasa Sadhanu, ikviens var kļūt par īstu Rasu meistaru. Lai arī varētu šķist, ka maz spējam ietekmēt visu, kas ar mums notiek, mēs vienmēr esam pilnībā atbildīgi par savu emocionālo reakciju uz to. Mums ir tiesības būt laimīgiem vai nelaimīgiem, un mēs varam attīstīt sevī spēju šīs tiesības izmantot. Tāpat kā neviens nevar mūs atturēt no jušanās nelaimīgiem, ja vien mēs to neļaujam, neviens nevar liegt mums justies laimīgiem, ja esam kārtīgi attīstījuši savu spēju to darīt.

Nopietnu praktizētāju Rasa Sadhana apvelta arī ar īpašām spējām, sauktām par siddhi. To raksturs un nozīmīgums ir aprakstīts grāmatas otrajā daļā saistībā ar katru no Rasām.

Rasa Sadhana ir sava veida joga, kas tiek praktizēta dzīvojot, nevis noslēdzoties no dzīves. Šie garīgie vingrinājumi ir īpaši piemēroti ģimenes cilvēkam, kurš no dzīves nav noslēdzies, bet to dzīvo un arī vēlas dzīvot. Kaut gan Rasa Sadhanas prakse ir ļoti sena, tā tik pilnīgi saplūdusi ar citiem jogas atzariem, ka kļuvusi gandrīz nemanāma. Tā aizsākās laikā, pirms hindu jogi sāka veidot formālāka rakstura akaras (skolas) un ašramus (kopienas). Šī nozīmīgā pārmaiņa hinduismā norisinājās kā reakcija uz budistu klosteru popularitātes pieaugumu ceturtajā un trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Pirms tam garīgā apmācība notika gurukulā, skolotāja ģimenes mājā. Šie skolotāji parasti bija precēti, un viņiem bija bērni, tātad mācības tieši saistījās ar ikdienas dzīvi.

Kaut arī pilnīga noslēgšanās no šīs pasaules, iespējams, ir dzīves spēles (leelas) grand finale un kaut arī īslaicīga noslēgšanās ir nepieciešama garīgai izaugsmei, Dievs neradīja šo pasauli, lai visi no tās nekavējoties aizmuktu. Lai saprastu dzīves patieso jēgu, tā ir jābauda un jāpiedzīvo. Daudzi cilvēki Indijā uzskata, ka sadhana pasaulē ir patiesāka par sadhanu, kas tiek veikta, noslēdzoties no pasaules. Nošķirties no kaut kā, kas nav klātesošs, šķiet esam vieglāk nekā nošķirties, vilinājumam klātesot. Bet īstenībā sadhanas patiesums ir pilnībā atkarīgs no cilvēka, kas to izpilda, nav svarīgi – pasaulē vai prom no tās. Nav jēgas no noslēgšanās alā, turpinot domāt par plašo pasauli ārpusē, tāpat kā nav jēgas no dzīvošanas pasaulē, sapņojot par noslēgtu alu.

Īsts svētais pārvalda visas Rasas, pat ja priekšroka tiek dota Miera Rasai. Viņš ne tikai ir allaž mierīgs, bet arī Mīlestības un Prieka pilns, vienmēr pazemīgs dievišķā Brīnuma priekšā un drosmīgs savu disciplīnu ievērošanā. Svētais nereaģē ar Dusmām, Bailēm vai Riebumu, taču Līdzjūtība (Karuna) gan viņam var piemist (skat. 11. nodaļu). Iespējams, ka viņš šo kontroli pār Rasām ieguvis nevis caur Rasa Sadhanu, bet dabiskā kārtā caur kādu no daudzajiem garīgajiem ceļiem.

Ja svētie kļūst par tēviem vai mātēm pēc ļoti dziļu meditācijas stāvokļu sasniegšanas, viņi var būt spējīgi noturēt savu iekšējo mieru viegli aizsniedzamā attālumā. Taču bez šādas dziļas pieredzes pat ļoti garīgiem ģimenes cilvēkiem un vecākiem gandrīz nekad neizdodas uzturēt Miera Rasu ilgstoši. Viņu pienākumi to vienkārši neļauj. Ja viņi vēlas, viņi spēj piedzīvot dziļa miera mirkļus katru dienu, taču ikdienas dzīve neļauj šādu mieru baudīt pastāvīgi.

Rasa Sadhana piedāvā alternatīvu garīgo ceļu, kurš ietver Miera Rasu, taču māca rast laimi un garīgo izaugsmi arī citās Rasās. Tā māca mūs pārvaldīt visas Rasas, lai mēs vismaz varētu izvēlēties to Rasu, ko vēlamies, parasti vienu no visumā patīkamajām Rasām. Mīlestības, Izbrīna un Prieka trio iespējams baudīt kopā ar tuvajiem un mīļajiem, kā arī attiecībā uz visumu un Dievišķo. Bezbailīgums un vērīgums, kas piemīt Drosmes Rasai, mūs uzmundrina un palīdz audzināt pašdisciplīnu. Līdzjūtība var pavērt ceļu nesavtīgai kalpošanai, un vienmēr ir iespējams atrast laiku un īsto prāta stāvokli dziļam Mieram. Caur Rasa Sadhanu ģimenes cilvēki spēj vieglāk pieņemt ierobežojumus, ko tiem uzliek karma (liktenis) un dharma (pienākums). Kad viņu bērni ir kļuvuši patstāvīgi, viņi vēl aizvien var pamest pasauli un izvēlēties atsacīšanās ceļu, kā to dara daudzi vecāka gadagājuma cilvēki Indijā. Tur nav nekas neparasts, ka padzīvojis cilvēks atstāj savu ģimeni, mājas un nodarbošanos, lai meklētu garīgāku dzīvi, dodoties garā svētceļojumā vai dzīvojot ašramā.

Rasa Sadhana ir īpaši interesanta garīgā disciplīna mūsdienu sabiedrībā dzīvojošajiem. Tā neprasa atteikšanos no sabiedriskās dzīves vai papildu laika ieguldījumu. Nebūt dusmīgam, skumjam, riebuma pārņemtam vai bažīgam – tas neprasa papildu laiku, tādēļ šāda veida joga ir ļoti piemērota ģimenes cilvēkam, kurš meditācijas praktizēšanai var atlicināt labi ja stundu dienā. Ja dienas laikā spējam palikt brīvi no traucējošām emocijām, tad meditācija, kurai nododamies, ir daudz iedarbīgāka.

Rasa Sadhana apvieno dažādu Indijas seno zinātņu gudrības. Pēc izcelsmes tā ir galvenokārt tantriska, pieņemot, ka Tantra ir holistiska pieeja vispārējā izpētei no individuālā skatupunkta un ir specializējusies mūsu pārprogrammēšanas mākslā. Rasa Sadhana ir daudz ko aizguvusi arī no Ajūrvēdas, dzīves zinātnes, kas sniedz praktiskas un medicīniskas zināšanas. Tā balstās arī uz jogas filozofiju un seno Vēdu gudrību, kā arī uz ne tik seniem hindu svētajiem rakstiem.

Rasas ķermenī

Rasas nav ne tīri fiziskas, ne tīri mentālas. Tantrā katrai ķermeņa šūnai ir pašai savs "prāts". Ķermenis un prāts būtībā ir viens veselums.

Neveselīga ķermeņa ķīmija rada nepatīkamas Rasas, savukārt vesels ķermenis rada pamatu laimīgākām Rasām. Kad konkrēta Rasa tiek barota ar to stiprinošām domām un idejām, ķermenī tiek radīta vai nostiprināta stabila bioķīmiskā vide. Šāda ķermeņa ķīmija ļauj šai Rasai saglabāties ilgāku laiku. Pat ja cilvēka uzmanība uz brīdi tiek novērsta no šīs Rasas, tiklīdz šis brīdis ir pagājis, Rasa atgriežas. Tas attiecas gan uz patīkamajām, gan nepatīkamajām Rasām.

Kad mūs savā varā ilgstoši tur nepatīkama Rasa, no bioķīmiskās vides, ko tā rada mūsu ķermenī, ir grūti atbrīvoties, un tā var novest līdz slimībai. Turpretim ilglaicīga patīkamas Rasas uzturēšana stabilizē mūsu ķermeni, saglabājot to veselu un dziedinot.

Saskaņā ar Ājurvēdas zinātni, Rasas ir saistītas ar: pieciem elementiem; trim došām (šķidrumiem jeb temperamentiem); trim gunām (dabas enerģētiskajām īpašībām); septiņiem dhatu (cilvēka ķermeņa sastāvdaļām); piecām maņām; uzturu; prānu (vitālo dzīvības enerģiju) un septiņām čakrām (enerģijas centriem).