Gadagrāmatā lasi par garīgumu ikdienā un to, kā ieklausīties sevī, prieka spēku un harmoniju, attiecībām ģimenē un dzimtas saknēm, eņģeļiem mums līdzās, latviešu sakrālajiem skaitļiem un spēka vārdiem, veselīgu dzīvesveidu un mūsdienu maģiju.

"[..] Bet jums, gadagrāmatas lasītāji, es vēlu citu laimi. Tādu, kādu sagādā Dabas godāšana un tās dāvātā skaistuma novērtēšana, sarunas ar kokiem un ziediem, pašu rokām izlolots dārzs vai labības lauks. Laimi, ko jūtat, ja esat paglābuši no bada nāves klaiņojošu suni vai kaķi. Laimi, ko jūtat, ziedojot dzīves pabērniem, bāreņiem, smagu slimību piemeklētajiem. Laimi, ko jūtat, pavadot laiku kopā ar domubiedriem un saviem mīļajiem tuviniekiem. Laimi, ko jūtat, ja esat iepazinuši un spējuši mainīt paši sevi. Laimi, ko dāvā sastapšanās ar garīgumu, labestību, nesavtīgumu un mīlestību. Laime, ko sniedz sazināšanās ar savu dvēseli un spēja sadzirdēt Augstākās pasaules būtņu vēstījumus.
Esiet laimīgi visās fiziskajās un garīgajās izpausmēs! Esiet laimīgi tieši šobrīd, jo tā ir jūsu nākotne," gadagrāmatas ievadā saka sastādītāja.

Grāmatā ietverts Ināras Kupicas ezoteriskais horoskops 2019. gadam, kā arī vērtīgi padomi, pamācoši dzīvesstāsti un intervijas. Ieskatam grāmatā – fragments no Līgas Zītaras intervijas ar garīgo prakšu un filozofijas vēstures pasniedzēju Valdi Svirski.

[..] Tagad nolaidīsimies līdz konkrētam cilvēkam. Kas jādara, lai viņš varētu sevi attīstīt par garīgu personību? Vai vispirms jāatrod harmonija sevī?

– Viss, kā arvien, sākas ar vienkāršām lietām. Ar to, ka cilvēks cenšas būt apzināts, nekaitēt sev un citiem, respektē elementārās pieklājības normas, piekopj veselīgu dzīvesveidu, ir laipns, labestīgs un godīgs. Bet, ja mēs vēlamies iet soli tālāk, ko tad? Praktiski mēs varam sākt ar jautājumu sev: "Kas ir tas, ko es jūtu kā īstu un patiesu sevī, kas ir labākais manī? Vai es vēlos, lai tas manī pieaug?" Ja atbilde ir pozitīva, tikai tad seko nākamais jautājums: "Ko es varu darīt, lai tas pieaug?" Garīguma augsmei un apzinātai kopšanai ir svarīga iedvesma un iekšēja vēlēšanās augt un mainīties.

Mēs varam sākt ar kādu garīgi iedvesmojošu grāmatu, ar svētrakstu daļām vai izcilu garīgu personību dzīvestāstiem un darbiem. Tāpat tas var būt kāds patiess patiesības meklētājs, kura dzīvesveids ļauj viņā samanīt tās īpašības, kas mūs iedvesmo būt labākiem. Ja mēs personiski pazīstam cilvēkus, kas ikdienā lūdzas vai meditē, kuros samanām tīrību, mieru un līdzcietību, tad laika pavadīšana ar viņiem mūs iekšēji iedvesmos.

Vēsturiskās reliģijas un valsts institūti arvien centās ietekmēt cilvēkus kopt sevī tikumus un bieži vien teju piespiedu kārtā. Protams, arī tas noder, jo ir cilvēki, kas neizjūt nekādas robežas un atbildību, tāpēc sodi vai atgādinājumi par sodiem un balvām zināmā mērā strādā. Taču, ja ir runa par īstu garīgumu, tad to var sākt kopt vien no brīvas gribas. Patiess garīgums – sirds garīgums piespiedu kārtā (piedraudot ar elli vai piesolot paradīzi) ir absurds un neiespējams.

Daudzi cilvēki pasaulē ievēro reliģiskos rituālus un paražas, taču mēs nevaram apgalvot, ka tādēļ vien viņi ir garīgi. Ja cilvēks piekopj kaut ko bez sirds līdzdalības, mehāniski vai fanātiski, tas nesagādās prieku nedz viņam, nedz citiem. Bet, ja šajā cilvēkā dzimst atskārsme, ka viņš vēlas vairot sevī labo vien tādēļ, ka tas ir labs, ¬ tas ir sākums kaut kam īstam. Tad nākamais solis – iekšējās gaismas vairošana un kopšana. Iespēju ir bezgala daudz – gan reliģiskas un psiholoģiskas prakses, gan sekošana citu personību piemēram.

Patiess garīgums rezonē atvērtos, iekšēji nobriedušos cilvēkos, kad tie saskaras ar cēliem piemēriem no garīgo vērtību nesēju dzīvēm un dabas vērienīgo skaistumu. Kultūrā visbiežāk tas notiek ar mākslas, literatūras, folkloras starpniecību, bet liela loma ir arī tiešai pieredzei saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Kad tāds cilvēks saskaras ar garīgumu, tieši viņa sirds gan izpauž un apliecina, gan arī izjūt, uztver un glabā garīguma vēstījumu – tikumisko īpašību, savukārt prāts tehniski asistē, reģistrējot un sekmējot apzināšanos. Vēsturiskās reliģijās, jo sevišķi Tuvo Austrumu, bieži tika izmantots gan iedvesmas, gan vardarbības draudu un sodu motīvs, lai uzrunātu cilvēkus. Reizē jāsaka, ka patiess sirds garīgums nevar izpausties vardarbīgi un biedējoši, tas var pastāvēt vienīgi kā iedvesma, pamudinājums un stiprinājums. Kļūda ir tajā, ka nemeklējam iekšējo un ārējo vienojošo sakni, bet lūkojamies uz to, kas ir apkārt, virspusē. Ņemot vērā iekšējo izjūtu, vērtību apzināšanos, nonākam līdz mūsdienīgam garīguma redzējumam. Ja cilvēkam ir elastīgs skatījums uz dzīvi, citiem cilvēkiem un dažādām situācijām, ja viņš ir saprotošs un iejūtīgs, labestīgs, mierīgs, tīrs un pateicīgs, tad šīs īpašības skaidri iezīmē garīgumu.

Visas šīs īpašības apliecina, ka cilvēks vadās nevis pēc materiāliem kritērijiem, bet pēc kaut kā netverama, pēc tā, kas sajūtams aiz tiem vaibstiem un skicēm, kuras atrodas mūsu acu priekšā. Garīgums kļūst par dzīvu, skaidru un mutuļojošu avotu tajā brīdī, kad cilvēks iekšēji pieņem lēmumu kaut ko darīt katru dienu, apņemas ieviest savā ikdienas dzīvē konkrētus garīgus vingrinājumus (līdzīgi higiēnas ieradumiem), kas tiecas uz viņa iekšējo dimensiju, lai izceltu un vairotu skaidrāko tajā. Katram var būt sava mīļākā īpašība un veids, kā sākt praktizēt. Kam – miers, kam – mīlestība, kam – sirsnīgs smaids un pateicības spēks, labestība – tas viss, ar ko piepildīts ik mirklis šajā Visumā, var būt mūsu starta punkts.

Paši galvenie iekšējā darba rīki ir un mūždien paliks koncentrēšanās un meditācijas prakse. Mēs jau labi zinām, ka ikdienā tie palīdz cilvēkam nomierināties, iedziļināties, atpazīt un noskaņoties uz īstāko sevī, savā sirdī un reizē darot to ar labvēlību, ar smaidu. Piemēram, ja cilvēks izjūt kādu labo īpašību un cenšas izjust pateicību par to; ja mēģina biežāk atcerēties šo īpašību, noskaņojoties uz sirds izjūtas vietu sevī ar pateicību, tas ir auglīgs garīgas prakses veids. Ikreiz šādi koncentrējoties, mēs pakāpeniski mācāmies ar uzmanības spēku piešķirt šai izjūtai lielāku spēku un apzinātību; tā var augt kā mazs stādiņš pēc aprasināšanas. Protams, process ir lēns. Jāsaprot, ka "vieglais un ātrais garīgums" ir blēņas.

Paturpinot par prakses paņēmieniem, jāsaka, ka lūgšana ir viens no koncentrēšanās paņēmieniem, kas savāc un virza uzmanību uz kaut ko vienu – motīvu vai vērtību, iekšēju mērķi. Tādējādi lūgšana kā koncentrēšanās mums palīdz pakāpties līdz meditācijas klusumam (stāvoklim, ko jogā sauc par meditāciju, bet kristīgās meditācijas tradīcijā dēvē par kontemplāciju). Ir cilvēki, kuri gatavi visu darīt citiem, aizmirstot par sevi, un ir tādi, kas dara tikai priekš sevis un kam nerūp apkārtējie. Sirds kopšana un patiess garīgums sasniegts tad, ja laika pietiek gan sev, gan apkārtējiem, gan dvēselei, gan pasaulei, jo caur vienu nāk otrs. Visam savs laiks, vienkārši garīgs cilvēks vienmēr sāks ar dvēseli. Kad patiešām vēlamies vairot labo sevī, kad nobriestam līdz apziņai, ka darām to ne tikai sevis dēļ, bet gribam to novēlēt visiem apkārtējiem – tas ir labi. Labo kopt ar pašatdeves, nesavtības un laba vēlējuma jūtām – brīvi, spontāni, radoši, tad garīgums pakāpeniski sāk plūst un starot visapkārt gluži kā cilvēka aura, dvaša un, kā senāk bija pieņemts teikt, viņa gars.