Laiks no Mārtiņiem līdz Gaismas dienai, kas citviet, jo īpaši tālākās ziemeļu zemēs, tiek dēvēta par Lūcijas dienu, ir pats tumšākais gada ritā. Diena ir sarukusi īsumā, arī sniega daudzviet tai laikā vēl nav... Visbiežāk valda piemākušās un pat miglainas dienas. Dienas gaisma nodziest, pat īsti neatplaukusi. Taču, sākot no Lūcijām, kā ticējums vēsta, diena paliek par vistas naga tiesu garāka. Skatoties kalendāros, kur norādīti saules lēkta un rieta laiki, mēs varam pamanīt vienu jauku īpatnību: ap 13. vai 14. decembri, kad vārda dienas svin Lūcijas, Ausekļi un Gaismas, diena no vakara puses vairs nerūk. Saule savā debesu ritējumā ir sasniegusi tālāko rieta punktu Dienvidu puslodē, tālāk tā vairs nevirzīsies. Diena sarausies vēl mazliet tikai no lēkta puses. Tas ir nozīmīgs laiks, patiesībā jau īstenais Ziemas saulgriežu cikla sākums.

Tāpēc arī Latvijas Dievturu sadraudze un domubiedri šai reizē tiekas tieši Ausekļu un Gaismu dienā Gaismas daudzinājumā – izdziedāt skaistās ziemas vidus laika dziesmas par Sauli, Mēnesi, zvaigznēm un Visumu brīnišķo. Dziesmas, kuras rosina iegrimt savās dzīlēs, atmodināt savu iekšējo Gaismu – savu iekšējo Sauli un atplaukt mums pašiem. Dziesmas, kuras modina prieku, ja tas kādam iemidzis.

Ziemas laiks tuvojas savam vidiņam. Svinēsim to un sāksim gaidīt un piesaukt gaismas atgriešanos!