"Pasaule ir šaura – un ne tikai telpā, bet arī laikā. Pirms divdesmit pieciem gadiem es, jaunais žurnālists, ļaujoties vasarnīcu bumam, arī uzsāku iznīcināt meža ogu klājumu Mācītāja kalnā netālu no Mukačevo," ukraiņu bestsellera "Ilgu mūžu. Laimīgu mūžu" ievadā raksta grāmatas autors Miroslavs Dočinecs.

"Kad pienāca augļu koku potēšanas laiks, man izpalīdzēja pazīstamais inženieris Toļa. Man palīgā viņš atveda savu vectēvu Andriju, kuram jau bija krietni pāri astoņdesmit. Bet, kad mežmalās mēs meklējām mežābeles un savvaļas ripari vīnogu stādus, es netiku viņam līdzi.

Vēl vairāk mani pārsteidza viņa daba. Neizprotams, dziļš miers staroja no viņa uzmanīgajām, bērnišķīgajām acīm. Viņš runāja maz, īsiem teikumiem, bet viņa greznajā, sirmajā bārdā vienmēr slēpās labestīgs smaidrs. Kādā karstā pusdienlaikā viņš pacēla galvu un pateica: "Pērkons tuvojas." "Kā jūs to zināt?" izbrīnījos es. "No Latoricas dveš zivju smarža." Es nekā nesajutu, kā tad – līdz Latoricai bija vismaz trīs kilometri. Bet pēc stundas Mukačevo pārsteidza maija mēneša lietus gāzes.

Vakaros, pārguruši no darba un karstuma, mēs sēdējām zem kuplā riekstkoka, un vecais man stāstīja dīvainas lietas par taigu, Usūrijas mežiem, par Kalmikijas stepēm, par Pečoras uzpi un Altaja kalniem, par nevaldāmiem un tveices pilniem Kolhīdas līčiem, par saulaino Grieķiju. Kur tikai viņš nav bijis...

Kas maz grib – daudz nedabūs. Vectēva Andrija sirdsgudrības graudiņi

No skopajiem vectēva vārdiem un Toļas komentāriem bija skaidrs, ka liktenis cilvēku nav žēlojis. Mācījies ģimnāzijā, cīnījies par Karpatu Ukrainu, gadiem slēpies Karpatu biezoknī, apguvis ārstniecības augu un zāļu terapiju Rumānijā, dzīvojis meža klosterī, izdzīvojis Kolimas katorgā. Mētādamies ap pasauli, piedalījies dažādās ekspedīcijās, visu ko iemācījies. Beidzot, atgriezies dzimtajos Aizkarpatos, apmetās uz dzīvi pie radiem vecā būdā. Dzīvoja no dārza labumiem, veica meistara pakalpojumus ciematos, ārstēja cilvēkus. (..)

Pret mani viņš izturējās īpaši labvēlīgi, mēs daudz klaiņojām Mukačevo apkaimē. Visu, ko viņš stāstīja, es pierakstīju biezā burtnīcā, bet pašam vēl nebija ne jausmas, ko es ar to visu darīšu," raksta Dočinecs, piebilstot, ka viņa draugs Toļa aizprecējies uz kādu kalnu ciematu Ļvivas apgabalā un paņēmis vectēvu līdzi, kontakti pārtrūkuši.

Daudzus gadus vēlāk Dočiņecs kādā tirgū sastapis seno draugu Toļu un uzzinājis, ka vectēvs Andrijs viņsaulē aizgājis 104 gadu vecumā. "Pēc plūdiem nostiprināja pagrabu un apaukstēja plaušas. Tas laupīja viņam spēkus. Palika pēc viņa koferītis aprakstītu papīrīšu. "Es tos atvedīšu tev. Tu cilvēks, kas saistīts ar grāmatām. Varbūt atradīsi kaut ko interesantu," apsolīja Toļa."

Tur, kur vienmēr uzdzīve, tur bads stāv aizmugurē. Vectēva Andrija sirdsgudrības graudiņi

Miroslavs Dočinecs tik tiešām saņēmis vectēva Andrija pierakstus un burtiski iegrimis ķīmiskā zīmuļa dīvainajās mežģīnēs, kurās aprakstīti dabas novērojumi, iespaidi no redzētā un dzirdētā, lūgšanas, dzejolīši un pats vērtīgākais – padomi, kā veselībā, priekā un sirdsgudrībā laimīgi dzīvot savu dzīvi šajā pasaulē. Ar laiku tika izdotas grāmatas "Mūžīgais. Gara pārejas grēksūdze", "Gaismas nesējs", "Zilā burtnīca", "Mierinājuma kalns". Vectēva Andrija "lūgšanas" un dzīves gudrības iekļautas arī grāmatā "Ilgu mūžu. Laimīgu mūžu", ko nupat klajā laidusi arī izdevniecība "Avots". Šī grāmata kļuvusi par bestselleru ne tikai ukraiņu tautai, jo tā tulkota vairākās valodās, tā ir vairāk nekā literatūra. Akadēmiķis V. Bilonogs par to saka: "Mums tiek piedāvāts unikāls, apzināts un ar garīgumu caurausts viena cilvēka dzīves veids. Vienkārša un tai pašā laikā nevienkārša cilvēka. Tās ir Karpatu sirdsgudrā sirmgalvja iemaņu, zināšanu dzirkstis, kurām nav iespējams noteikt vērtību, tā ir Sistēma. Izbūvēta uz smalkas intuīcijas pamata un pārbaudīta ar simtgadīgo pieredzi. Tā ir svaiga plūsma mūsdienu dietoloģijā, valeoloģijā, gerontoloģijā, sociālajā psiholoģijā un cilvēku zinātnē. Šo grāmatu ir jālasa un jāpārlasa tā, it kā tu ar maziem malkiem dzertu dzīvu ūdeni."

Piedāvājam iepazīties ar fragmentu no grāmatas – vectēva Andrija skaidrojumu par to, kādēļ nevajag "uzdzīvot".

Vēlreiz saku: ēd to, ko pienākas ēst cilvēkam, nevis cūkai. Cūka ēd visu pēc kārtas un bez mēra. Tāpēc viņai pat acis ar taukiem apaugušas. Bet mēs ēdam viņu. Un pēc tam gribam izskatīties citādāk?!

Bet paskaties uz jaunu teliņu, kas draiskojas zaļā pļavā. Vai nav labāka izvēle, ja runājam par gaļu?!

Vai paņemsim treknu pīli, kas knapi kājas velk. Un jaunu gailīti, kas laižas pāri sētai. Vai zivi, kas kā bulta šaudās pa dzestro ūdeni... Tad kādu izvēli tev piedāvā tavs prāts?!

Vēlreiz atkārtoju: cilvēks izskatās pēc tā, ko viņš ēd. Izvēlies.

Senajam grieķim pēc dienas darbiem vislielākais gardums bija maize, siers, vīns, uz pusi atšķaidīts ar ūdeni. Romiešu leģionārs kaujā gāja, paēdis sauju plaucētu graudu, sauju dateļu un izdzēris krūzi vīna. Kādreiz zemniekam visu dienu, pļaujot labību, pietika ar bļodiņu griķu, speķa gabaliņu un krūku piena... Bet ko un cik ēdam mēs tagad, un tas pārsvarā bez jebkādas fiziskās slodzes?!

Pēc četrdesmit pieciem gadiem (vēlams vēl agrāk) ir vērts uz visiem laikiem aizmirst par šādiem ēdieniem: saldie miltu izstrādājumi (izņemot auzu), sviests, cūku tauki, margarīns, desas, cīsiņi, pīle, trekna gaļa, aukstā gaļa, kakao, majonēze, mērces, šokolāde, konfektes, saldējums, krējums, saldais krējums, cepti kartupeļi, gaļas buljoni. Visas šīs dārgās kaprīzes un pārmērības izvilina no mums naudu, kairina mūsu apetīti un garšu, kuru sagrauj, priekšlaikus vecina organismu. Sirds no tādām pagurst, asinis sabiezē un ļoti gaisi strādā smadzenes.

Nekas tā nesasilda kā lāpsta. Vectēva Andrija sirdsgudrības graudiņi

Izvairieties no trekniem ēdieniem, jo tie ir ne tikai kaitīgi, bet arī viltīgi. Jo treknāks ēdiens, jo vairāk gribas to ēst. Šašlika gabals vai šokolāde izraisa mūsos īsu prieka mirkli. Lūk, kāpēc mūs vilina tādi ēdieni. Bet tāda "uzdzīve" ir bīstama, kā jau jebkāda viltus bauda. Izlejiet buljonu piltuvē, pēc tam vēlreiz un vēlreiz... Pēc dažām reizēm piltuve pieaugs ar trekniem nosēdumiem. Ko tad runāt par mūsu smalkajiem asinsvadiem, kurus mēs neapdomīgi piepildām ar treknajām asinīm...

Sviesta vietā aizdari putru ar papriku vai kaltētiem augļiem.

Zaļumus es negriežu. Ar sulu izgaro viss vērtīgais, kā arī aromāts. Zaļumus es ēdu veselus vai plēšu ar pirkstiem.

Pierodi visu cept krāsnī vai sautēt. Kā pēdējais variants – vārīt. Bet nekādā gadījumā nevajag cept uz pannas.

Negribi pārēsties – nekad nemeties ēdienam virsū uzreiz. Sākumā "pieēdies" ar ēdiena aromātu. Ēd lēnām, labi ēdienam pievienot kādu cietu svaigo dārzeni. Košļājot koncentrējies uz ēdienu, nedomā par citām lietām. Uzdzer ūdeni. Ja tā darīsi, apēdīsi divtik mazāk.

Ar saldo neiesaku aizrauties. (Tikai gadījumā, kad uzlēcis augsts asinsspiediens). No saldumu pārmērības vairāk slimību nekā no kaut kā cita. Kārumi uzjunda kaislības. Bietes, burkāni, svaigi un kaltēti augļi un ogas ļoti labi tos aizvieto.

Sālīts aiztur ūdeni organismā, miesa uzbriest, asinsspiediens ceļas.

Bet rūgtais palīdz nierēm, smadzenēm, attīra organismu no liekā.

Asais palīdz gremošanai, attīra asinis, sasilda aukstumā. Neatsakieties no garšvielām un zaļumu piedevām.

Neuzdzer ēdienam pienu, jo piens ir atsevišķs ēdiens. Neēd maizi ar gaļu un neēd augļus pusdienas laikā – kuņģī sāksies rūgšanas process.

Man bieži vien jautā: ko jūs ēdat, ka esat saglabājis tādu labu veselību, tādu ķermeņa lokanību un kustīgumu? Es atbildu – lai labāk man pajautā, ko es neēdu. Es neēdu cepumus, kūkas un saldumus, cūku taukus un citu dzīvnieku kausētos taukus, sviestu, krējumu, desas, treknu gaļu, neēdu neko ceptu un kūpinātu, konservētu un nedzeru gāzētus dzērienus, tikai reizēm tēju un vīnu.

Es nevienam nespiežu ievērot šo visu. Bet, ja tu pamēģināsi šos ierobežojumus ievērot, tad jau pēc trīs mēnešiem nebrīnīsies par manu atbildi. Bet vēlāk brīnīsies par to, kā dzīvoji līdz šim. Bet tas nebūs viegli, tam var aiziet gadi. Un tas nav nekas. Nekad nav par vēlu sākt. Slikti nesākt nekad. Cilvēkam vispirms ir jāzina ne tas, kas viņam ir vajadzīgs, bet tas, kas viņam nav vajadzīgs.

Iegaumē: viss, ko es iesaku, nav domāts, lai pagarinātu cilvēka vecumdienas. Tas viss ir, lai pagarinātu jaunības stāvokli. Vectēvs Andrijs

Mana māte nodzīvoja 98 gadus labā veselībā un ar skaidru prātu. Zemes dzīvi klusu atstāja miegā. Atminos, ka pēdējos dzīves gados viņa ēda vienu ēdienu – plaucētus kukurūzas putraimus, kuriem virsū uzdzēra rūgušpienu ar tomātu sulu. (Krūzē ielēja trešdaļu sulas). Kad tuvinieki raizējās, ka tā viņa pavisam zaudēs spēkus, māte smaidīja: "Taču nē, tieši šis ēdiens dod man spēkus, lai es ilgāk paliktu ar jums."

Nepagurstu atkārtoties par zivs veselīgumu. Bet ne visiem zivis ir pa kabatai, it īpaši labas zivis. Tad lietojiet zivju eļļu, vismaz divas karotes dienā. Tas tevi stiprinās, attīrīs un pagarinās mūžu. Jutīsies kā zivs ūdenī.

Neaizmirsti, ka vislabākais ēdiens – silts ēdiens. Šo vajag atcerēties īpaši tiem, kam vājš, kaprīzs kuņģis. Pievērs tam vairāk uzmanības. Pēc ēdienreizes viegli paglāsti to pulksteņa rādītāju virzienā.

Source

Orākuls.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form