Joga – lai sagatavotos dažādiem dzīves pārsteigumiem
Foto: Publicitātes foto

Baltijas senākajā garīgajā festivālā (kas nu nes sakrālā ceļojuma nosaukumu) "Gara vasara" jau vairākus gadus vispārēju mīlestību izpelnās smalkais un harizmātiskais jogas pasniedzējs Mihails Ogorodņikovs (Yoga Hose Arambol/India). Piedāvājam tavai uzmanībai ļoti personisku sarunu ar Mišu, kura viņš vienkārši un saprotami, caur savu pieredzi nodod dziļu redzējumu par jogu un tās nozīmi cilvēku dzīvē. Ar Mišu Ogorodņikovu sarunājās Marija Samoilova.

Lūdzu, nedaudz pastāstiet par sevi. Ar ko nodarbojaties? Kā nonācāt līdz praksei?

Es nodarbojos ar hatha jogu. Kā jau droši vien vairums no mums, arī es līdz praksei nonācu secīgi un pakāpeniski. To veicināja divi faktori: pirmkārt, kādā brīdī es sapratu, ka mani priekšstati par dzīvi un, pats galvenais, pašam par sevi, ne vienmēr atbilst tai realitātei, kurā citi mani redz; un, otrkārt, man periodiski uznāca spontānas apziņas paplašināšanās, kuras man ļāva uz kādu laiku ieraudzīt pasauli visā tās daudzveidībā, bet vienlaikus arī tādā veselumā, kurā izšķīda visi nosacījumi, ar kuriem saskāros savā dzīvē. Parādījās tāda būšanas aina, kurā visi sīkumi ir savstarpēji saistīti. Bet, izkrītot no šā stāvokļa un izpratnes, es katru reizi atkal atrados samudžinātās cēloņseku peripetijās, kuras arī sauc par likteni. Emocijās, sevis paša tēlos. Daži tēli tev patīk, un tu tos attīsti, bet citus centies noslēpt. Šo visu es saucu par dualitāti.

Un kad šie uzliesmojumi sāka notikt arvien biežāk, radās dabiska vēlme tikt skaidrībā – ko tad es saprotu ar vārdu "es".

Un jums izdevās saprast, kas tad jūs esat?

Dažādas prakses sākumā secīgi noved pie izpratnes, kas ir šie sevis paša tēli, un, pamatojoties uz šo tēlu atrašanu, es pakāpeniski sapratu, ka tā arī nevaru atrast to punktu, par kuru varētu teikt, ka tajā ir sākotnējais tēls, bet viss pārējais tiek pielikts klāt. Šī meklēšana aizņēma lauvas tiesu manas dzīves, bet tā arī nedeva rezultātu.

Bet kaut kāds rezultāts taču bija? Jūs atradāt to līdzsvaru, kas jums sāka palīdzēt saskatīt pasauli un sevi realitātei maksimāli pietuvinātā veidā?

Dažos stāvokļos tu pat vari redzēt sevi no kinoteātrī sēdoša skatītāja puses. Tad ieraugi visas nianses un sīkumus. Bet, kad sākas reaģēšana, kad ieslēdzas personība, tad tas, ko cilvēks redz savā priekšā, tiek izkropļots. Smadzenes brīnumainā kārtā paķer to, kas patīkams, bet, kas nē – atmet. Pasaule sāk dalīties savējos un svešajos. Bet, sēžot kinotetātrī, it kā sevi vērojot no malas, atrodoties, tā teikt, neitrālā stāvoklī, viss sakārtojas, rodas veselums.

Un ko darījāt tālāk?

Nonācu pie dabiska secinājuma, ka šajos stāvokļos vajag iedziļināties, jācenšas saprast likumsakarības, un tādā veidā piekoriģēt savu atrašanos parastajā ikdienas pasaulē. Un izrādījās, ka eksistē sistēmas, kas palīdz atrast risinājumus dažādiem jautājumiem. Šīs sistēmas caur uzmanību uz sajūtu novirzēm paša ķermenī palīdz nonākt līdz apziņas "atkoncentrēšanās" procesam ikdienas dzīvē. Bet, jo dziļāk ar to strādājam, jo skaidrāk kļūst redzams galvenais ienaidnieks. Un izrādījās, ka manas patiesās, pareizās izpratnes par pasauli galvenais ienaidnieks esmu es pats. Ego, kurš uzrodas no nekurienes un stipri nosaka to, kā es redzu un sajūtu konkrēto ainu.

Ar ko tad būtu jāsāk cilvēkam, kurš vēlas iedziļināties izpratnē par šīs pasaules veselumu un savu vietu tajā?

Paša sevis izpratne sākas ar noviržu meklēšanu ķermenī. Tāpēc organisma pārkārtošanas prakse sākas ar garas un secīgas detoksikācijas programmas palaišanu. Mēs sākam to jogas daļu, kuru sauc Šatkarma. Un, ja šeit saliekam visas tehnikas, ar kuram ietekmējam iekšējos šķidrumus, tad šo jogas aspektu var nosaukt par Viscerālo jogu.

Mēs strādājam ar dzīvībai svarīgiem iekšējiem orgāniem, nododoties īpašām pozām, šos orgānus stiepjot vai, tieši otrādi, saspiežot, uz dažādiem vēdera apgabaliem veicot spiedienu, tādā veidā palaižot šķidruma aprites mehānismu organismā. Kad šķidrumi sāk brīvi pārvietoties pa ķermeni, sākas dabiska vielmaiņas programmas palaišana. Organisms paspēj ne tikai uzsūkt un pārstrādāt, bet, galvenais, arī izvadīt no sevis vielmaiņas galaproduktus, kad viss labais, ko saņemam kopā ar ēdienu, jau ir sadalījies.

Pēc tam, kad dienas gaitā strādājošie orgāni sāk pamazām izdalīt šķidrumus, ir lietderīgi nodoties sarežģītākām un mērķtiecīgākām ķermeņa pozām, turpinot noturēt uzmanību uz iekšējiem orgāniem, un tādējādi pastiprināt detoksikācijas procesu. Un tikai tad, kad ir palaists viss šis mehānisms, var pāriet uz sarežģītākām un detalizētākām āsanām, kuras attīrītam ķermenim var piegādāt jaunus enerģijas veidus..

Te mēs runājam par fizisko ķermeni…

Ja mēs runājam par fizisko ķermeni, tad ar to saprotam visa bioloģiskā mehānisma normālu darbību. Bet, no mūsu prāta un psihes skatpunkta, tā ir iespēja uztvert apkārtējās pasaules mainību, pieskaņojoties situācijām, kurās nepieciešama atšķirīga organisma un prāta piepūle, un viegli un brīvi tiktu ar tām galā.

Kad uzrodas kāds strupceļš, pēkšņi izrādās, ka sevis paša uzvedības nesaprašana neizpaužas visās jomās, – dažās jomās man ir viegli, un es zinu, kas jādara, bet, lūk, citās ir grūti – tie arī ir bloki. Bloki, kuri attiecas uz prātu, tas ir, tā reakciju uz to, ar ko sastopas ķermenis. Tieši tā, vērojot sevi dažādās pozās, mēs sākumā konstatējam blokus fiziskā ķermeņa līmenī, bet pēc tam, apskatot tos dažādos leņķos, pakāpeniski uzpeld daudz dziļāki šā saspringuma iemesli. Psihiskās un mentālās neatbilstības. Prāts, saskaroties ar noteiktām situācijām, tās analizē, bet psihe reaģē neadekvāti.

Un tieši tajā slēpjas hatha jogas pētnieciskais mērķis – atklāt, ka mums ir jāatdala fiziskais, psihiskais un mentālais. Un, atsevišķi pavērojot šos vai citus blokus un saspringumus, mēs rezultātā varam atrast to savstarpējo saistību. Izrādās, jebkurām sāpēm, saspringumam, savilkumam ir iemesli: nepieņemšanā, spēcīgā emocionālajā reakcijā uz konkrētām situācijām.

Un tā, ja rezumējam, no kā tad sastāv prakse?

Tā ir:
• noviržu atklāšana ķermenī un detoksikācija;
• ilgāka sevis noturēšana dažādās pozās, lai koriģētu balsta-kustību sistēmu. Bet, no otras puses, pamanām savas apziņas modeļus. Tieši tās programmas, kas uzpeld virspusē.
• modeļu vai programmu pārstrādāšana. Meditācija.

Tā koriģē programmas, kuras pastāvīgi riņķo, atrodas rotācijā. Kad mēs izejam no rotācijas, ieejam meditācijā. Tas ir sava veida neitrālais ātrums. Nulles punkts. Atrodoties meditācijā, mēs redzam, no kā sastāv mūsu prāts, emocijas. Kā var strādāt tieši ar tām. Tāpēc pamatjoga ir saistīta ar meditācijām, bet jogas tantriskā daļa, tas, ko mēs šodien saucam par hatha jogu, – ir liels skaits dažādu paņēmienu, ar kuriem, no vienas puses, varam uzlabot savu veselību, bet otrs un pats galvenais – aizvest sevi līdz meditācijas brīdim...

Un kā joga ir saistīta ar jūsu ikdienas dzīvi?

Sevis simetriska nostādīšana pozās dod iespēju atrast novirzes. Un šie atradumi tad arī izveido paradumu ikdienas dzīvē sajust to, kad mēs novirzāmies no pareizi uzstādītā modeļa. Un, ja jau uzmanību pievēršam ne tikai skaņām, smaržām un citiem ārējiem aspektiem, bet arī iekšējām sajūtām, tad, caur šīm sajūtām apzinoties iekšējās telpas ģeometriju, varam izlīdzināt šīs novirzes, kā rezultātā sāk pazust arī iekšējās novirzes. Runa ir par to, lai notiktu ne tikai ķermeņa mainīšana, locīšana, iztaisnošana ar tehniskiem paņēmieniem, bet pats svarīgākais ir atrast savas uzmanības punktus tā, lai tas notiktu dabiski. Atrodot kādu nepatīkamu sajūtu, uzreiz skatāmies, ar ko tā ir saistīta. Ahā, ar nepareizu ķermeņa stāvokli, ar nepareizu attieksmi pret situāciju, ar pārāk lielu reakciju pret to.

Ir tāda smalka lieta. Ikdienas dzīvē mums ir milzīgs skaits dažādu peripetiju. Un mūsu liktenis sastāv no to pastāvīgas mainīšanās, rotācijas. Jogā tik liels skaits pozu ir vajadzīgs tieši tādēļ, lai kaut vai metaforiski atkārtotu šo neskaitāmo situāciju skaitu, kuras notiek jūsu dzīvē.

Tātad joga sagatavo cilvēku reaģēšanai uz noteiktām situācijām?

Joga hathas jogas līmenī izmanto dažādas pozas, lai uzsvērtu, ka nav iespējams jau iepriekš sagatavoties visām tām dzīves peripetijām, kuras var ar mums notikt, bet var darīt galveno, atrast pašu principu, kurš mums palīdzēs notiekošajā justies labi. Joga saka priekšā, ka izeja ir viena. Nonākot jaunā vai vienā no vecajām situācijām, kuras regulāri un cikliski atkārtojas, pirmais, ko vajag darīt – atslābināties. Tiklīdz mēs atslābināmies, pat ne tik daudz, kā fiziski, kaut arī caur fizisko mēs mācām sevi atslābt arī psihiski, kā arī mācām garīgi koncentrēties uz notiekošo, tā mūsu reakcija kļūst dabiskāka. Un, ja jau tā, tad mēs uzreiz varam saprast, kas mums konkrēti nepieciešams tajā vai citā situācijā, un kā izdarīt tā, kā mēs to saprotam. Un šī iemaņa nostiprinās tieši jogas pozu līmenī.

Dažādas pozas, dažas no tām jaunas, bet princips ir zināms – atslābināties, saprast, kas nepieciešams katrā no pozām, un to izdarīt ar minimālu fizisko un psihisko spēku patēriņu. Un tas izdodas dabiski tad, kad cilvēka uzmanība tiek novirzīta nevis uz milzīgu mentāli psihisko darbu, bet kad tā vēro, kas pozai nepieciešams ārēji, un mācās to sajust no iekšpuses.

Sanāk, ka vienkārši vajag atslābināties.

Ir nepieciešams ne tikai atslābināties, bet arī sakoncentrēties. Ne tikai uz to, kas notiek ārpusē, bet arī uz to, kā tas atspoguļojas iekšpusē. Ir nepieciešams, lūkojoties no iekšpuses, nepazaudēt saiti starp ķermeni, psihi un prātu – kas ir viens vesels. Pretējā gadījumā notiek ļoti vētraina piedalīšanās ārpusē, un tad cilvēkam nav enerģijas laikus uztvert tos signālus, kurus viņam raida ķermenis, un laikus iziet no situācijas, tās nokaitētības. Tiklīdz jogā nostiprinās šī prasme, pāriešana no pozas uz pozu, tad tas analoģiski arvien biežāk izdodas arī ikdienas dzīvē, tik ilgi, līdz tas nekļūst par dabisku stāvokli.

Pēc kādiem parametriem var spriest, ka cilvēks savā praksē ir sasniedzis kādus rezultātus?

Vairums cilvēku nonāk līdz garīgajai praksei, lai cik tas arī būtu dīvaini, ne jau aiz vēlmes iepazīt savu garu, bet tādēļ, ka ir kādas nopietnas ķermeņa novirzes, kuras traucē normāli dzīvot. Viņi izmēģina dažādas metodes, un joga ir viena no tām. Bet atšķirīgā jogas iezīme no citām uz ķermeni orientētām praksēm ir – tad, kad cilvēks sāk strādāt ar savām ārējām novirzēm, viņš sāk pamanīt iekšējās novirzes, un tad, strādājot ar tām tālāk, pakāpeniski iedziļinoties praksē, viņš nonāk tādā zonā, kura ir visai maz saistīta ar ķermeni, bet attiecas uz dvēseli, garu.

Tad kā lai saprot, vai prakse ir veiksmīga? Ja mums izdodas novērst ķermeņa novirzes – un tas ir redzams – novirzes vairs nav – prakse ir veiksmīga. Bet, ja mēs runājam par to, kā aizvākt prāta un psihes novirzes, tad, jā, – arī šeit ir kritērijs, un tas ir pavisam materiāls. Kādā mērā izdodas iegūt tādu sevis saprašanas skaidrību, lai atturētos no vardarbības, zagšanas, meliem, no bezkontroles reakcijām, ar kurām zaudējam dzīvības enerģiju – tas ir tas, ko es nedaru, kad mana prakse ir veiksmīga, un tam būtu jāpietiek skaidrības.

Bet es arī kaut ko daru. Un tam arī nepieciešama skaidrība. Es cīnos ar tiem šķēršļiem, kuri man ikdienā traucē baudīt dzīvi. Bet katru reizi šim par šķērsli var izrādīties mana ego dažādie aspekti.

Ir svarīgi, lai, apgūstot dažādu garīgo skolu piedāvātās izziņas metodes, rezultāts būtu nevis nonākšana līdz sevis un pasaules intelektuālajai izpratnei, bet gan to visu izlaist cauri savai dzīvajai pieredzei, autentiski, caur sevis izmainīšanu. Attieksme pret šo dzīvi ļoti skaidri parāda mana skatījuma līmeni. Jo augstāks līmenis, jo mazāk uztraukumu, jo mazāk iemeslu, kuru dēļ es pēkšņi varētu pārstāt pamanīt burvību un prieku.

Tāpēc garīgās prakses veiksmīguma rādītāji ir spēja atturēties no tādas rīcības, kas citiem nodara ļaunumu, un manis paša spējas uz kādu rīcību, sajūtām, tieši pretēji, padarīt regulāras. Jo visu pārējo prāts pierakstīs sev. Bet šie nopelni ļoti stipri rosina lepnību. Un tāpēc prakses ārējais panākums ne vienmēr atspoguļo iekšējo izaugsmi. Ja pareizi sadalīt iekšējo un ārējo, tie ir divi kritēriji. Ārējais – ar sliktu rīcību neizjaucu pasaules harmoniju, bet iekšējais – kad es atminu burvības principus, cenšos atrast sevī Dievu. To pašu Dievu, kurš, ja vienreiz to atrodam, sūta mums tās pašas sajūtas, kuras vērtē mūsu rīcību. Sirdī rodas mērs. Vai es daru pareizi vai nē. Miera stāvoklī nav uztraukuma.

Viss nāk no ego. Kad mēs kaut ko kaislīgi vēlamies, vai, tieši otrādi, no kaut kā izvairāmies, mēs piespiedu kārtā nonākam ierobežotībā. Kad mēs aizvācam kaisli, mēs aizvācam arī netikumību, kā arī karmiskās situācijas, kuras izraisa atbildes reakcijas. Kad šī vairs nav, sāc pamanīt, ka tas neesi tu, kas rīkojas tādā vai šādā veidā, bet gan tā darbojas telpa tevī. Jo, lai arī kādas formas mēs ieņemtu – garā mēs esam viens. Bet prieks – tas rodas dabiski. Vienkārši no apziņas, ka tu esi.

Kādā prakses etapā iespējams individuālais darbs? Un kad nepieciešams skolotājs?

Tiklīdz sāc sadzirdēt balsi, kura atrodas virs pasaules dualitātes, ārējais skolotājs kļūst lieks. Tu jau esi ieguvis savu iekšējo, pašu galveno skolotāju. Un viņš tevi jau vada, bet jebkurš cilvēks vai situācija, kuru sastopam savā ceļā, arī kļūst par skolotājiem. Tikai viņu mācību stundas tu uztver ar sava iekšējā stāvokļa palīdzību.

Ko darīt, ja kādu iemeslu dēļ pārtraucam praksi, apstājamies, pārejam uz kaut ko citu?

Apstāties un pāriet uz kaut ko citu var, ja esi jau nonācis pie rezultāta. Kad esi pātraucis ceļa vidū – tas jau ir ego. Ir sevi jāpiespiež turpināt. Ja jau esi ieguvis sapratni, tad var. Ir sasniegts noteikts fināls. Tad var gan apstāties, gan pāriet uz citām praksēm, jo visi ceļi iet vienā virzienā.

Sakrālais ceļojums "Gara vasara" ir starptautiska personības transformācijas un garīgās izaugsmes nometne-retrīts. Dalībnieki piecu dienu laikā iziet dziļi dziedinošu un transformējošu procesu – iekšējo ceļojumu. Šogad "Gara vasara" no 10. līdz 14. jūlijam notiks rezidencē "Kurzeme". Tajā piedalīsies dažādu virzienu garīgo prakšu skolotāji, meistari un mākslinieki no dažādām pasaules valstīm. Vairāk informācijas – šeit.

Source

Orākuls.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form