Ko cilvēkā maina nāves tuvums?
Foto: Chris Buckwald / cc

Līdz ar rudens vienādībām (saulgriežiem) ir sācies laiks, ko senči dēvēja par veļu laiku, īpašu uzmanību pievēršot priekšteču godināšanai un saziņai ar Viņsauli un tās iemītniekiem. Šajā laikā robeža starp šo un Viņu Sauli kļūst plāna, plāniņa, un ir tikai vietā aizdomāties par to, ka “šai zemē, šai saulē viesiem vien padzīvoju”...

Tas, kas šo visu padara sarežģītu, ir mūžīgais jautājums – kā gan ir tur, tajā Viņsaulē? Vai tāda maz eksistē? Mazdrusciņ par to var pastāstīt cilvēki, kuriem bijusi klīniskā nāve. Par to vietnē "Wakeup-world" raksta Stīvs Teilors.

Transformācija caur miršanu


Par nāves tuvuma pieredzi (angļu valodā – near-death experience) sauc to, kad cilvēkam uz brīdi iestājas klīniskā nāve – kad sirds pārstāj strādāt, nav novērojama smadzeņu aktivitāte, kā arī trūkst pārējo dzīvības pazīmju. Tomēr apziņa, kā vēsta, turpina darboties. Tas var notikt, piemēram, pēc sirdsdarbības apstāšanās. Dažas sekundes vai minūtes cilvēks var pārstāt izrādīt jel kādas bioloģiskās dzīvības pazīmes, taču, kad viņš tiek reanimēts, mēdz stāstīt par neparastu pieredžu rindu.

Parasti nāves tuvuma pieredzes sākas ar sajūtu, ka esi atdalīts no ķermeņa (to sauc arī par ārpusķermeņa pieredzi), reizēm ar tādām skaņām, it kā kāds svilpotu vai dungotu. Tad ir gājiens caur tumšu eju vai tuneli uz apgaismotu vietu. Pārņem rāmums un spēcīga labsajūta, pilnīgs miers, kas bieži vien ir tik patīkams, ka daži cilvēki vilcinās atgriezties savos ķermeņos un pat ir vīlušies, kad atgūst apziņu. Bieži vien cilvēki satiek mirušos radiniekus vai gaismas būtnes. Retāk norisinās "mūža pārskats", kurā cilvēks atceras svarīgākos savas dzīves notikumus.

Caur šo pieredzi cilvēki jūt, ka viņu maņas kļūst spēcīgākas – viss, ko viņi pieredz, šķiet pilnīgi īsts. Atšķirībā no halucinācijām nāves tuvuma pieredzes šķiet daudz īstākas nekā mūsu parastā pieredze. Bieži ir sajūta, ka cilvēks atrodas ārpus laika. Pat tad, ja cilvēks ir bezsamaņā tikai dažas sekundes, viņš var iziet caur sarežģītu pieredžu ķēdi, kas, var likties, ilgst stundām. Rodas arī vienotības un saistījuma sajūta. Sajūtu, ka esi atdalīta būtne, ieslēgta savā mentālajā laukā, aizvieto sajūta, ka esi daļa no milzīga esības, identitātes ar citiem un pasaules tīkla.

Nāves tuvuma pieredzes ir strīdīgas, jo ir grūti tās izskaidrot neiroloģijas terminos. Ir doti dažādi ieteikumi – piemēram, ka tās rada smadzeņu anoksija (cerebral anoxia), neievērota smadzeņu aktivitāte vai arī tādu psihotropo ķimikāliju kā ketamīna vai DMT izplūšana smadzenēs, kad cilvēks ir tuvu nāvei. No šī skatpunkta, nāves tuvuma pieredzes ir tikai smadzeņu radītas halucinācijas, ne īstākas kā sapņi.

Nāves tuvuma pieredžu sekas


Taču visinteresantākā lieta par nāves tuvuma pieredzēm ir to ilgtermiņa sekas. Tās bieži vien nes nozīmīgu vērtību un perspektīvas maiņu, kas noved pie lielām dzīvesstila izmaiņām. Bieži cilvēki kļūst mazāki materiālisti un nesavtīgāki, mazāk uz sevi orientēti un vairāk līdzjūtīgi. Viņiem bieži vien parādās jauna jēgas sajūta, un viņu attiecības kļūst autentiskākas un intīmākas. Cilvēki ziņo, ka viņi kļūst jūtīgāki pret skaistumu un daudz augstāk novērtē ikdienišķas lietas. Kāds, kuram bija nāves tuvuma pieredze pēc sirdstriekas, teica zinātniecei Margotai Grejai: "Kopš tā laika viss ir bijis tik citādi... Debesis ir tik zilas, un koki ir daudz zaļāki; viss ir kļuvis daudz skaistāks. Manas maņas ir kļuvušas asākas."

Cilvēki bieži ziņo, ka arī viņu intuīcija ir kļuvusi spēcīgāka, dažreiz pat, ka atklājuši sevī gaišreģa spējas. Kāda cita sieviete Margotai Grejai teica, ka viņa sajuta "ļoti paaugstinātu mīlestības sajūtu, spēju nodot mīlestību, spēju atrast prieku pat visnesvarīgākajās lietās par sevi. Man bija ļoti paaugstināta izpratne, gandrīz vai varētu teikt, ka telepātiskas spējas".

Viens no nozīmīgākajiem nāves tuvuma pieredžu efektiem ir baiļu no nāves zudums. Nāves tuvuma pieredzes šķiet ļoti īstas, tāpēc vairums cilvēku ir pārliecināti, ka viņi ir uz īsu brīdi pieredzējuši nāvi. Tā rezultātā viņi gūst pārliecību, ka pastāv dzīve pēc nāves. Un, tā kā šī pieredze bija tik jauka, tik jauka, ka cilvēki pat reizēm ir vīlušies, ka atgriezušies ķermenī, jel kādas bailes no nāves izzūd. Ir iespējams, ka neapzinātās bailes no nāves ir avots tādām cilvēka personības daļām kā materiālismam un vēlmei pēc augstāka statusa, – līdz ar to, kad šīs bailes pazūd, šīs daļas tiek ietekmētas. Tādējādi nāves baiļu zudums, iespējams, pamatīgi veicina dažas citas iepriekš minētās izmaiņas, piemēram, novēršanos no materiālisma.

Ir brīnumaini, ka vienam notikumam var būt tik spēcīga, transformējoša, ilgtermiņa ietekme. Pētījumi rāda, ka cilvēki ar nāves tuvuma pieredzi pēc suicīda ļoti reti mēģina to atkārtot. Tas ir pretēji normai – faktiski pašnāvības mēģinājums ir spēcīgākā zīme tam, ka suicīds kaut kad tiešām tiks izpildīts.

Fakts, ka šādai pieredzei var būt tik nopietns efekts, liek apšaubīt, ka pieredze, ko gūst, esot tuvu nāvei, ir smadzeņu radīta halucinācija. Halucinācijām nav tik transformējošas sekas. Tās parasti ātri tiek aizmirstas, kad tiek saprasts, ka tās bija maldīgas, mazāk autentiskas un uzticamas nekā parastā apziņa. Bet, kad kāds ir tuvu nāvei, ir skaidra sajūta, ka pieredzētais ir īstāks un autentiskais nekā normālās apziņas pieredzētais, un mūsu realitātes redzējums – vērtības un skats uz dzīvi – strauji izmainās.

Bet tad, ja šīs pieredzes nav izskaidrojamas neiroloģijas terminos, kā tad tās var izskaidrot? Varbūt, ka lielu daļu no tām nevar izskaidrot. Taču tās noteikti norāda uz atšķirīgu skatu uz pasauli. Tādu, kurā apziņu nerada smadzenes. Tā ir fundamentāla un universāla.

Source

Orākuls.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form