Apgāds "Lietusdārzs" laidis klajā darbu, kura autore jēdzienu "kaut ko darīt" piepilda ar saturu "atgūt brīnuma izjūtu". Tā ir Šeronas Blekijas (Sharon Blackie) grāmata "Dzīvot ar brīnuma izjūtu". Viņa risinājumu skata tepat tuvumā – katra cilvēka ikdienišķajā attieksmē pret sevi, citiem, apkārtējo pasauli.
Lai gan fakti liecina: mūsdienu attīstīto rietumvalstu iedzīvotāju drošības, veselības un turības līmenis visumā ir daudz augstāks nekā visās citās līdz šim pastāvējušās civilizācijās, iedzīvotāju aptaujas liecina, ka tāds rādītājs kā apmierinātība ar dzīvi ir pārsteidzoši zems. Varbūt daudzi aptaujātie nespētu tam minēt kādu konkrētu iemeslu, bet var teikt, ka lielā mērā neapmierinātību rada mūsu arvien lielākā atsvešinātība no mums pašiem, no līdzcilvēkiem, no pasaules, kurā dzīvojam.
Šajā grāmatā Šerona Blekija tieši un atklāti runā par to, ka mēs apzināti vai neapzināti alkstam pēc kaut kā, kas piešķirtu dzīvei vairāk jēgas, pēc jaunas izpratnes par to, kas esam un kāda ir mūsu vieta uz zemes. Gribam just piederību pie šīs pasaules, gribam tajā justies kā mājās, taču nespējam, neprotam rast šo tuvību. Un zeme kuru katru brīdi var neizturēt mūsu atsvešinātības sekas.
Autore dedzīgi un gudri atklāj, kur meklēt izeju no strupceļa: mums jāatgūst spēja ieraudzīt pasauli tādu, kādu to redzējām ar bērna acīm – brīnumainu, iespējām bagātu, dzīvības pārpilnu. Brīnuma izjūtas atgūšana ļaus atsevišķam cilvēkam saskatīt dzīves jēgu un cilvēcei rast saskaņu ar zemi.
Šerona Blekija ieguvusi zinātņu doktores grādu neiropsiholoģijā (University of London) un bakalaura grādu rakstniecībā. Viņas zinātniskais darbs ietver psiholoģijas, folkloristikas un ekoloģijas jomu. Viņa ir žurnāla "EarthLines Magazine" dibinātāja un vairāku grāmatu autore. 2017. gadā viņa nodibināja "The Hedge School" ("Dzīvžoga skolu"), kas darbojas Skotijā, Konemaras grāfistē un ko iespējams apmeklēt arī tiešsaistē.
Blekijas vēstījumā cieši savijas viņas zināšanas folkloras, psiholoģijas, antropoloģijas un citās nozarēs un ikdienas dzīves pieredze. Autore un grāmatā pieminētie cilvēki aktīvi un radoši veido katrs savu dzīvi, apzinot un stiprinot brīnuma izjūtu: ik dienas ieskatās augos un akmeņos, ieklausās dzīvniekos, savām rokām darina vienkāršas lietas, atceras bērnībā dzirdētās pasakas un mītus. Autores vārdiem runājot, tas ir mājupceļš pie sevis. Lasītājam ir dotas krāsainas, valdzinošas, uzskatāmas ceļazīmes.
Piedāvājam fragmentu no grāmatas.
Kas tad īsti ir brīnuma izjūta?
Šajā nodaļā esam aplūkojuši brīnuma izjūtas zudumu dzīvē un tā izpausmes veidus. Brīnuma izjūtas zuduma jēdziens tiek iztirzāts jau ilgstoši; ekonomisti, filosofi un kultūrvēsturnieki to ir analizējuši un pētījuši no daždažādiem aspektiem, izmantojot katrā konkrētajā zinātnes nozarē iecienītās teorijas, turklāt bieži atsaucoties uz Makša Vēbera idejām, savukārt teologi, ko satrauc sabiedrības novēršanās no ticības Dievam, šim jēdzienam piešķīruši ar reliģiju saistītu nokrāsu. Brīnuma izjūtas zudums tātad jau apspriests krietni daudz; salīdzinājumā var teikt, ka visai maz ticis runāts par pašu brīnuma izjūtu kā tādu. Ko tā īsti nozīmē? Kā brīnuma izjūtu var panākt? Kādas īpašības raksturo brīnuma izjūtai atvērtu prātu? Kas ar mums īsti notiek, kad piedzīvojam brīnuma izjūtu, ko tas nozīmē konkrētam cilvēkam? Mani, psiholoģi, daudz vairāk interesē šie jautājumi; man, indivīdam, dzīvojot pasaulē, kur iestājušies dažādi kritiski un vēl kritiskāki stāvokļi, šie jautājumi šķiet nesalīdzināmi svarīgāki.
Parastie avoti, kuros mēdz meklēt dažādu jēdzienu definīcijas, šinī gadījumā mums neko daudz nelīdzēs. Vārdam "enchantment" (brīnuma izjūta) Lielā Oksfordas vārdnīca piedāvā divus izskaidrojumus, kas atkārtojas visās citās pasaulē izdotajās lielākajās angļu valodas vārdnīcās: 1. lielas jūsmas un baudījuma izjūta; 2. sajūta, kas liecina par atrašanos burvestības varā; nobūrums.
Tātad mūsdienās šis termins cilvēkiem saistās vai nu ar burvestību piekopšanu vai ar baudījumu, ko rada, piemēram, kaut kas burvīgi skaists. Taču, ja atgriežamies pie Vēbera, kas brīnuma izjūtas zudumu raksturoja kā racionālisma un intelektuālisma pārsvaru, kura iznākumā pasaule zaudējusi visu, kas tai reiz bijis svēts, tad uz pretējo stāvokli, brīnuma izjūtu, var paraudzīties no cita, daudz interesantāka viedokļa. Manuprāt, brīnuma izjūtu veido četras sastāvdaļas:
Tās pamats ir līdzdalības jūtas: cilvēks jūtas visaptveroši, pilnīgi saistīts ar visu dzīvo pasauli, viņš piedalās tās dzīvē, nevis jūtas no tās nošķirts.
Tā ietver sevī apbrīnu un zinātkāri. Cilvēkam, kas dzīvo ar brīnuma izjūtu, ir pieņemami, ka ne viss šajā pasaulē ir izskaidrojams; viņš samierinās ar dzīvās dabas noslēpumainību, vēl vairāk, viņam tā šķiet pievilcīga.
Brīnuma izjūta nav tikai prāta stāvoklis vien, tā ir cilvēka paša reālo, fizisko sajūtu piedzīvojums un izpausme.
Brīnuma izjūta izriet no mītiskās iztēles, to stiprina pārliecība par teiku un arhetipisko sižetu stabilo vietu pasaules struktūrā.
Turpmākajās grāmatas nodaļās mēs tuvāk aplūkosim šos priekšstatus un iepazīsimies ar cilvēkiem, kas tos izmanto savā darbā un ikdienā. Un pēc tam apspriedīsim pārmaiņas – gan lielākas, gan mazākas –, ko ikkatrs no mums, neatkarīgi no tā, kas viņš ir un kur dzīvo, spēj izraisīt, lai brīnuma izjūtas pilni mēs visi kopā veidotu jaunas, labākas attiecības ar mūsu planētu un tās dabu.
