Vai mēs jēgpilni tulkojam terminu 'garīgums'?
Foto: Shutterstock

Par garīgumu tagad spriež daudz, jo šis jēdziens sabiedrībai kļuvis nozīmīgs. To nevar definēt kā matemātisku teorēmu vai fizikas likumu. Katrs cilvēks atkarībā no izglītības, profesijas, pasaules uztveres, dzīves mērķa to izprot atšķirīgi. Un tas ir labi, jo tieši atšķirīgais viedoklis ieinteresē un papildina iepriekš iegūto izpratni. Tā teikts nesen izdotajā "Ezoterikas un garīguma gadagrāmatā 2020".

Šajā gadagrāmatā, kas iznāk izdevniecības “Latvijas mediji” paspārnē, iekļauti latviešu autoru raksti par garīgumu un tamlīdzīgām tēmām: par mīlestību kā dzīves pamatu, par garīgumu kā ceļu uz sevis izzināšanu, par veselību, uzturu un receptēm, jauneklīgu dzīvesprieku visu mūžu, par dziednieciskajiem un sakrālajiem augiem, senču dzīvesziņu un dzimtas mantojumu. Gadagrāmatā ietverts Ināras Kupicas ezoteriskais horoskops 2020. gadam, intervijas, vērtīgas atziņas un pieredzes stāsti.

Grāmatas sastādītāja ir Līga Zītara, autoru kolektīvs: Marija Blūma-Kauliņa, Brigita Ektermane, Velta Golubina, Gunta Olita Granda, Vija Granta, Ludmila Kartunova, Ieva Kornača, Romāns Ļasmanovičs, Benedikta Mežale, Jānis Arvīds Plaudis, Leida Tīlika, Līga Zītara.

Tavai uzmanībai – fragments no ekstrasenses, astropsiholoģes Leidas Tīlikas raksta.

Garīgums

Garīgums nenozīmē nolasīt gudru lekciju par to, kā vajag pareizi dzīvot, jo tā būs tikai viena cilvēka patiesība, un katram tā ir atšķirīga. Arī visas gudrās grāmatas, uz kurām atsaucamies, kādreiz ir sarakstījuši tikai cilvēki.

Garīgumam nav nekāda sakara ar reliģiju, jo Dievam nav reliģijas. Viņš ir Visuma mīlestības pilna sirds, kas bezgalīgi pukst, ļaujot tapt pasaulēm un apzinātai dzīvībai. Kādreiz ir dzīvojuši cilvēki, kas sekoja intuīcijai, atklāsmēm, savas dvēseles aicinājumam, pierakstīja savu īpašo un izcilo līdzcilvēku dzīves stāstus. Citi rakstus un stāstus par svētajiem un īpašu spēju apveltītajiem aiznesa tālāk cauri laikmetiem līdz mūsdienām. Pat tiem, kas izraisīja ticības krusta karus, ar Dievu un garīgumu nebija nekāda sakara, jo tie visi bija ego kari par to, kuram vadonim ir taisnība.

Līdz mums atnākušie vēstījumi tomēr ir bezgala nozīmīgi. Laikos, kad bija garīgā tumsa, tie kā svece izgaismoja tumsu, spēja iedegt cilvēkos ilgas pēc debesīm, ticības, bija kā gaismas vēsts par ceļu, kuru katrai dvēselei laiku beigās nāksies iet.

Garīgums ir spēja nolikt cīņas zobenu un pārstāt karot par to, kurš pareizāk tic; tas ir zināt un saprast, ka Dievs ir mīlestība un visas reliģijas ir tikai kāpnes uz debesīm, kas pieslietas dažādās pasaules vietās, lai varētu pakāpties augstāk, kamēr visos zemiešos nav atmodināta sirds un apziņa. Nav labāku vai sliktāku, pareizāku vai ne tik viedu reliģiju, jo tās visas nes vienādu, pašu galveno vēsti – Dievs ir mīlestība, un katrs cilvēks ir īpašs Dieva bērns, kurā dus šīs mīlestības enerģijas sēkla, gaidot, kad tas pats to atklās, ļaus augt, atmodinās, noticēs...

Mīlestībā mīt garīgums, kas savieno, met tiltus pāri atšķirīgajam, kas jūt ar sirdi, atver dvēseli pieņemšanai, piedošanai, labestībai, jo Dievs ir mīlestība, kura uztur un caurstrāvo visu dzīvo. Garīgums ir tā mīlestība, kas mīt sirmgalves sirdī, labos vārdos un domās, maigā pieskārienā, kaut varbūt viņa visu mūžu nodzīvojusi meža namiņā un nekad nav bijusi baznīcā. Garīgums ir tā enerģija, kas klusiņām, pat tikai blakus sēžot, izstaro no gaiša cilvēka labvēlības piepildītām domām, atmodinot mīlestību un mieru klātesošajos. Mīlestībai piemīt vibrācijas, kas klusi skan kā brīnišķīga dziesma vai piepilda telpu ar burvīgu balto liliju smaržu.

Garīgs nav tas, kurš pārtrauc pusvārdā ar “Es zinu!”, lai izteiktu savu viedokli, kad otram varbūt ļoti sāp un viņam tikai vajag, lai kāds uzklausa un ir līdzās. Ar gudriem vārdiem var arī nogalināt vai iedzīt stūrī, var izdarīt tā, ka cilvēks apklust uz gariem gadiem. Mēs visi esam ceļinieki šajā pasaulē. Visi grib mīlestību, pat ja to neapjauš, cenšas būt labi, skaisti, bagāti, labā fiziskā formā, jo tad jau būs, par ko viņus mīlēt. Cilvēki atdod un pacieš par daudz, jo vēlas tapt mīlēti. Diemžēl tā tas nestrādā, jo mīlestība jau nav, par ko un kāpēc. Beznosacījumu mīlestība nav atrodama ārpasaulē, bet gan pašā cilvēkā.

Garīgums nozīmē piedot sev un citiem, atzīt savas kļūdas. Tikai tad, kad ieraugām sevī nepilnības, atļaujam gan sev, gan citiem būt cilvēkiem ar savām vājībām, nepieprasot ideālu, kas nav iespējams. Tas, kurš ir skarbs pret citiem, vispirmām kārtām ir iekšēji skarbs pret sevi. Viņš nav sev piedevis, nav atlaidis apsūdzētāja balsi, kas skan no bērnības un nemitējas kritizēt. Visskumjākais, ka aiz šīs balss stāv Dievs, jo vecāki bērnam ir kā dievi. Garīgums slēpjas spējā pateikties par dzīvību un pieņemt savus vecākus tādus, kādi tie ir, jo viņi ir bijuši vienīgie iespējamie vārti uz šo zemes dzīvi. Cienot viņu likteņus, jānoliec galva cieņpilnā, klusā bijībā dzīvības brīnuma priekšā, apzinoties to kā visdārgāko dāvanu, kur Dieva dotā dvēsele, gars savienojas ar ķermeni.

Jāatļauj mīlestībai plūst kā no saknēm – zemes un senčiem, tā arī no debesīm – Dieva, piepildot tevi no matu galiņiem līdz papēžiem, caurstrāvojot ar debesu svētību. Tikai tā iespējams būt laimīgam.

Garīgums nozīmē būt klusam mirklī, kad otra dvēsele runā. Tā ir spēja sadzirdēt vispirms pašam sevi un pēc tam otru, apjaušot, cik smalkām dvēseles stīgām visi esam savienoti. Sekot savai intuīcijai, jo tā zina to, kas ir patiesi labs, kur nelūzīs sirds; tā spēj atpazīt, kuri ceļi vienmēr ir bijuši laimei slēgti. Garīgums – tās vispirms ir atslēgas uz debesīm sevī. Tikai tad, kad cilvēkā pašā ir piedzimusi ticība, pieņemšana un mīlestība, iespējams būt kādam līdzās, lai uzklausītu un sajustu, kas otram patiešām vajadzīgs.

Garīgums ir smalkjūtība, kas zina, kā nenolauzt vārās cerības un ticību, kas kā trausla ledus mežģīne sākusi dzimt cilvēkā. Tā ir spēja nesamīt tos prieka asnus, ar kuriem kāds ir atnācis padalīties, prasme nenogalināt otrā ticību un cerību labajam. Garīgums ir pacietīga, lēnprātīga mīlestība, kas spēj līdzi priecāties un kam ir laiks, kuru tā vēlas otram veltīt. Garīgums savieno cilvēkus pāri rasēm un zemēm, reliģijām un ticībām, zinot, ka mums katram ir dota sirds, cerības, ticība un spēja mīlēt. Garīgums savieno, nevis meklē atšķirīgo.

Garīgums ir gudrība, kas nepadara atkarīgu, kas neapvaino, nemeklē savu labumu, nevēl ļaunu, kas nesēj bailes un aizdomas. Garīgums ir spēja saprast un laikus apstāties, kad redzam, ka, glābjot otru, mēs patiesībā gribam tapt mīlēti par kaut ko un tādēļ neļaujam otram iegūt spēka apziņu, pašam tiekot galā ar savām grūtībām. Garīgums nenozīmē izjust pārākumu, bet gan būt empātiskam un mīlēt sevi un otru tādu, kāds viņš ir, nemēģinot lauzt vai pārtaisīt. Garīgums ir spēja ieraudzīt, ka aiz dusmām bieži slēpjas ievainotas dvēseles sauciens pēc maiguma, atbalsta un līdzjūtības.

Garīgums ir redzēt, saprast un atļaut visam būt tādam, kāds tas ir, izprotot, pieņemot un izvēloties sev atbilstošu ceļu, apzinoties, ka it visam pasaulē ir sava vieta un jēga. Mēs tikai mācāmies būt kā dievi, radot savas dzīves, mācāmies izvēlēties sev atbilstošo kā Ādams un Ieva, katru dienu stāvot pie ļauna un laba atzīšanas koka savas ikdienas Ēdenes dārzā.

Garīgums nozīmē iepazīt sevi, pieņemt savu senču mantojumu un iepriekšējo dzīvju vēsturi. Ir jāsaprot, ka Dievs mums piedāvā tik daudz iespēju mācīties dzīvot, mīlēt, ļauj atdzimt atkal un atkal, satiekot sev tuvās dvēseles, kamēr viss būs iziets, izlīdzināts un piepildīts. Garīgums ir atbildības apzināšanās, jo tu zini, ka visam ir sekas, – ko dari šodien, to pļausi rīt. Tu esi kā dievs, kas apzinās, ka spēj radīt vai graut.

Agri vai vēlu garīguma meklējumi mūs noved pie atziņas, ka visu dzīvi esam meklējuši sevi. Mēs mēģinām sevi sastapt baznīcā, otra acīs, vārdos, atzinībā, maigā pieskārienā. Visur mēģinām ieraudzīt to sevi, kuru kādreiz šķietami esam pazaudējuši, to sevi, ar kuru varētu lepoties un mīlēt. To, kuram esam paskrējuši garām ikdienas rūpēs, darbos un raizēs par citiem. Ja šķiet, ka pasaule mūs neredz un nenovērtē, tad neesam vēl savu vērtību atraduši un ieraudzījuši.

Ja kāds pienāk par tuvu, mēs bēgam no tā, ko paši kādreiz esam noslēpuši no savām acīm un sirds. Mēs bēgam, ja kāds pieskaras dziļi un pa īstam tur, kur kādreiz jau ir sāpējis, un prasa piedot. Piedošana ir vajadzīga mums pašiem, lai atbrīvotu vietu mīlestībai. Arī dziedinošās asaras un vēstules pagātnei vajag mums, lai atlaistu, atbrīvotos no ciešanu cietuma un atkal atrastu sevī spēju mīlēt un just.

Garīgums ir apjausma, ka pasaules uzdevums ir nevis mūs sodīt, bet tikai parādīt, kur vēl sāp, kur vēl melojam sev, neesam sapratuši vai piedevuši. Tikai tā varam to izdziedināt, kļūt brīvi un vairāk mīlēt Dievu, pasauli, sevi. Savādāk nevar, jo tieši tur, aiz trejdeviņu sāpju bultu aizdarītajām durvīm, mīt visdārgākais, kas spēj mīlēt – paša sirds. Tā ir vieta, kur mīt laime un dievatziņa, kas prasa un prasīs atbrīvošanu.

Mēs meklējam veidu, kā atmodināt sevī pazaudēto Dievišķās Gaismas dzirksti no pirmsākumiem. Visur – grāmatās, lekcijās, pie skolotājiem, pie svētajiem, ceļojot uz īpašām vietām, veicot dažādus rituālus, sapņos un nomodā.

Dzīve ir garīgs ceļojums uz sevi, katrreiz jaunā veidolā. Mēs atkal un atkal piedzimstam kā baltas lapas, šķietami neko neatceroties no iepriekšējās dzīvēs uzkrātā, bet tomēr nesot visu apgūto sevī. Tas vienmēr gan pārsteidz, gan mazlietiņ sāp, kad no baiļu kokona izšķiļas sirds. Izšķiļas un iegūst jaunus spārnus, atklājot un pieņemot pašā atklāto dievišķo zemi un debesis un atļaujot sirdij būt – visai, arī ar tās tuksnešiem un nodegušajiem mežiem, oāzēm un mirāžām, sapņiem, paradīzes dārziem un kartupeļu laukiem.

Garīgums nozīmē piedot, nokāpt no krusta, atļaut sev būt, atzīt par labu esam paša esamību, tas ir, dzīvības dāvanu, vecākus un Dievu sevī. Tas nozīmē piedzimt vēlreiz dvēselē, garā un mīlestībā, kura nekad nebeidzas un ir mūžīgā Dieva esence.

Tas, ko tu meklē, esi tu pats, un šī vissvarīgākā satikšanās notiks, pateicoties visām citām...

Comment Form