Mazliet nenopietni par to, kādēļ Kurzemē izzuduši lāči
Foto: Shutterstock

Rotas-amuleti Latvijas teritorijā bija populāras jau vismaz pirms 10 000 gadiem. Senatnē dažādiem piekariņiem no dzīvnieku zobiem, ilkņiem un citiem dažādiem kauliem tika piedēvētas noteiktas, mums īsti nezināmas aizsargspējas. Mēģināsim noskaidrot par šiem amuletiem kaut ko vairāk. Turpinājumā – stāsts no Ventspils muzeja.

Senākie no tiem konstatēti Zvejnieku kapulaukā (ap 8.—5. gadu tūkstotis pr. Kr.) Ziemeļvidzemē. Šādas savdabīgas rotas sastopamas arī vēlāk – lībiešu sieviešu važiņrotām vēlā dzelzs laikmetā (9.-12. gs.) nereti pievienoti caunu žokļu, bebru kauliņu un pat lāču ilkņu piekariņi. Pēdējie, visticamāk, saistījās ar senās Latvijas mežu varenākā un bīstamākā zvēra spēku. Lai gan šādi piekariņi sastopami salīdzinoši bieži, to popularitāti nevar salīdzināt ar to, kādu lācis šādu amuletu vidū ieņem Rietumlatvijā 14.-16. gadsimtā.

Šajā laikā Rietumlatvijā, bet it īpaši Ziemeļkurzemē, tieši ar bronzu apkalti lāču nagu piekariņi ir ļoti iecienīta rota. Arheoloģiskajos izrakumos tie sastopami galvenokārt sieviešu apbedījumos, daudz retāk – vīriešu kapos. To popularitātes uzplaukuma laiks ir 15. gadsimts, lai gan šādi amuleti sastopami arī 14. un 16. gadsimtā. Lāča nagi, iekārti ādas siksniņās, auklās vai vilnas diegos, piekārti apģērbam, bet visbiežāk pievienoti dažādu formu saktām.

Par to, cik lielā mērā bijuši iecienīti šie piekariņi, liecina 2001.-2006. gadā veiktie pētījumi Puzes Lejaskroga kapsētā, kur tie atrasti gandrīz katrā 15. gadsimta sieviešu apbedījumā. Pavisam konstatēti gandrīz 70 lāču nagu piekariņu, no tiem 46 – nepostītos apbedījumos. Šādas rotas, kurām neapšaubāmi bija arī maģiska, aizsargājoša vai veicinoša amuleta nozīme, atrastas arī citur – Užavas, Jūrkalnes Drēbnieku, Darvdedžu, Engures u.c. kapsētās, arī Zemgalē – piemēram, plaši pētītajā Dobeles viduslaiku kapsētā.

Kādi ticējumi saistījās ar lāču nagu piekariņiem? Diemžēl rakstiskas ziņas vai folkloras tradīcija par tiem nav saglabājusies. Daži arheologi norāda, ka dzīvnieku zobu un nagu kā amuletu funkcija senatnē bija pasargāt to nēsātāju no jebkura ļaunuma. Lietuvas teritorijā minēta tradīcija, ka mirušo apglabāšana kopā ar lāču vai lūšu nagiem augšāmcelšanās laikā palīdzēs tiem vieglāk uzrāpties augstajā kalnā, kurā Dievs spriedīs taisno tiesu.

Droši nezinot šo rotu-amuletu nozīmi, var tikai secināt, ka to dāvināšana iecerētajai tautumeitai, līgavai vai sievai 14.-16. gadsimtā Kurzemes vīriešiem lika nopietni pievērsties lāču medībām. Vai tas bijis vienīgais iemesls lāču izzušanai, protams, var šaubīties. Lai vai kā, ievērojamais skaits šo piekariņu Ventspils muzeja krājumā liecina par lāču medību intensitāti un ir interesants materiāls arī turpmākajiem pētījumiem nākotnē. Piemēram, par seno "īsto Latvijas lāču" DNS kodu.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form