Visa cilvēces vēsture – tās zinātnes izgudrojumi, mākslas darbi, arhitektūra – mūsdienu sabiedrībai nav atnesusi gaidāmo labklājību. Sabiedrība atskārst, ka tai nav akli jāuzticas zinātnieku kultivētām pareizajām teorijām. Šāda kritiska attieksme – postmodernisms (latīņu: post – pēc, modo - nupat) ir visaptveroša 20. gadsimta kultūras un zinātņu kustība, kam raksturīga objektīvās patiesības meklēšana nepārtraukti pārvērtējot esošās atziņas, atzīstot izziņas nenoteiktību. Progresīvie Latvijas mediji ir atvērti intelektuālajai daudzveidībai, tas veicina jaunradi un toleranci sabiedrībā. Šajā rakstā autors pievērš lasītāja uzmanību 19. gadsimtā dominējošajai, bet mūsdienās aizmirstai ētera teorijai.

Gan vārds "ēteris", gan "ēters" aizgūti no grieķu valodas vārda "aithēr". Šiem vārdiem ir dažādas nozīmes. Sengrieķu filozofijā ar šo vārdu tika nosaukts gaisa augšējais, mirdzošais slānis; viens no sākotnējiem materiālajiem elementiem. Mūsdienās tā ir vide, kurā izplatās radioviļņi, piemēram, tiek sacīts, ka ēterā skan balsis.

Pastāv versija (diemžēl 20. gadsimta zinātnieku noraidīta), ka ēters ir vide, kas aizņem kosmosa telpu un brīvo telpu starp ķermeņiem.

Aizpagājušajā gadsimtā fizikā valdīja t. s. mehāniska pasaules aina. Bija noskaidrots, ka mehāniskajiem viļņiem nepieciešama vide, kurā izplatīties. Tādēļ uzskatīja, ka arī elektromagnētiskajiem viļņiem (arī gaismai) vajadzīga vide, un tie tukšumā nevar izplatīties. Šo vidi, kura piepilda visu pasaules telpu, nosauca par ēteru. Amerikāņu fiziķis А. Maikelsons sākumā 1881. gadā viens pats, bet pēc tam 1887. gadā kopā ar E. Morleju (arī amerikānis) mēģināja eksperimentāli noteikt Zemes kustības ātrumu attiecībā pret ēteru. Ja Zeme kustas attiecībā pret ēteru, tad, tai virzoties caur ēteru, jārada "ētera vējš". Līdzīgi, vaļējā automašīnā braucot, rodas vējš, braucējiem pārvietojoties attiecībā pret nekustīgo gaisu. Eksperimentā bija jānoskaidro, vai Zemes kustība pa orbītu apkārt Saulei ietekmē gaismas ātrumu uz Zemes. Kā zināms, Zeme pa orbītu attiecībā pret Sauli pārvietojas ar ātrumu υ = 30 000m/s. Maikelsona interferometrā gaismas avots kopā ar Zemi un novērotāju pārvietojās ar šo ātrumu. Šajā eksperimentā salīdzināja gaismas ātrumu Zemes kustības virzienā un tam perpendikulārā virzienā.

Pēc klasiskā ātrumu saskaitīšanas likuma bija jāiegūst atšķirīgi rezultāti t. i., gaismas ātrumam Zemes kustības virzienā bija jāatšķiras no gaismas ātruma, kas mērīts perpendikulāri šim virzienam. Neraugoties uz mērījumu augsto precizitāti, eksperimenta rezultāti nedeva gaidīto rezultātu. Eksperimentā zinātnieki nespēja konstatēt gaismas ātruma (299 792 458 m/sek) atkarību no zemes pārvietošanās ātruma (30 000 m/sek).

19. un 20. gadsimtu mijā fizikā iestājās krīze. Einšteins 1905. gadā formulēja relativitātes teorijas pamatprincipus. No speciālās relativitātes teorijas postulātiem izriet secinājums, ka gaismas ātrums vakuumā ir vislielākais signāla izplatīšanās ātrums zemei tuvajā kosmosā , t. i., maksimāli iespējamais mijiedarbības pārvadīšanas ātrums. To apstiprina gaismas ātruma, radioviļņu, rentgenstarojuma un gamma starojuma izplatīšanās mērījumi.

Elektromagnētiskie viļņi pasaules telpā "ēterā" izplatās ar ātrumu apmēram 299 792 458 m/s, skaņas viļņi ūdeņradī (gāzveida stāvoklī) pie 0°C un pie spiediena 1 atm izplatās ar ātrumu apmēram 1284 m/sek. Ūdeņraža atommasa ir 1,00794 g/mol. Ja šo divu veidu viļņu ātrumu mērījumu starpā ir korelācija jeb saistība, tad ētera un ūdeņraža atommasa ir samērojama, un ētera atommasa (ētera korpuskulu masa) ir izskaitļojama, un tā ir 0,000004249 g/mol. Ētera atommasa tātad ir apmēram 237218,1689 reižu mazāka nekā ūdeņradim.

Ētera atommasa ir maza, nepadodas fizikas instrumentu mērījumiem. Ēters tiešā veidā neparādās fiziķu eksperimentos. Zinātnieki noliedz "faktus", kas neapstiprinās viņu eksperimentos. Bet vai viņiem vienmēr ir taisnība?

Piemēram, Nikolajs Koperniks 1511. gadā pirmo reizi publiskoja savu sacerējumu "Mazie komentāri" ("Commentariolus"), kur pirmo reizi vienkopus noformulēja savu heliocentrisma pamatideju, komentējot Klaudija Ptolemeja ģeocentrisma koncepciju. Publicēts šis darbs netika, taču tā noraksti tika izplatīti universitātēs kā mācību līdzeklis. Visu 16. gadsimtu Kopernika heliocentrisma koncepciju uzturēja visās katoļu augstskolās, to cītīgi aizstāvēja teologi, bet kritizēja zinātnieki. Vienīgais, kurš uzbruka Kopernika koncepcijai no teoloģiskām pozīcijām, bija no Baznīcas izslēgtais bijušais augustīniešu mūks Martins Luters: "Šis jukušais vēlas apgāzt astronomijas pamatus, kaut arī, kā mums vēsta Raksti, nevis Zemei, bet Saulei Jozua lika apstāties!" (citē Jozua grāmatu10:13). Par spīti Baznīcas protekcijai, zinātnes aprindas uzskatīja, ka heliocentrisma koncepcija ir tikai viena no daudzajām nepierādāmajām hipotēzēm, kam ar zinātni maz kopīga, jo trūka pietiekamas argumentācijas. Apritē bija trīs dažādas pasaules uzbūves koncepcijas – Ptolemeja, Keplera un Brahes –, kuru pierādījumu bāze un argumentācija bija daudz spēcīgākas, nekā Kopernika koncepcijai. Līdz ar to pirmais Kopernika kritiķis bija nevis kāds teologs, bet gan matemātikas profesors, viens no sava laika dižākajiem astronomiem K. Klavijs, Gregora kalendāra autors. 1581. gadā viņš kritizē Kopernika sistēmu, pierādot tās kļūdainumu un attiecīgi uz tās bāzes veikto aprēķinu nepareizību: "Kurš gan būs tik nesaprātīgs, ka saistīs Baznīcu ar tik nepamatotiem apgalvojumiem?!"

Starptautiskā mēru un svaru komiteja nolēmusi, ka gaismas ātrums vakuumā ir 299 792 458 ± 1,2 m/s. Gaismas ātruma skaitliskā vērtība ik pa laikam mazliet mainās, mainās pēdējie zīmīgie cipari. Tam ir skaidrojums: "Kosmosa telpu piepilda ēters, un tas līdzīgi zemes atmosfērai atrodas nepārtrauktā kustībā, gaismas ātruma izmaiņas ir saistītas ar kosmosa telpas ētera kustības mainīgumu. Katrs atoms, Zeme, kā Saules sistēmas daļa, zvaigžņu galaktikas, viss, kas atrodas kosmiskajā izplatījumā, ir ētera dažādo metamorfožu varā."