Šis laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem mūsu zemē izsenis godāts kā veļu – Viņsaulē aizgājušu dvēseļu laiks, un arī šajā mūžības ritējuma posmā sava loma ir bijusi pirtiņai. Tāpēc šoreiz – par to.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Veļu upe pārplūdusi,
No krastiem izgājusi.
Tu paliki tai pusē,
Mums palikt(i) šai pusē.

"Pienāca dievaiņu mēnesis un veļi taisījās sērst pie dzīvajiem, jo viņi zināja, ka tagad tiem klāti mielasta galdi viņu vecajās mājās, ka tuvinieki gaida viņus. Gāja pat tie, kas veļu valstī pavadījuši vairākus mūžus, un pats sirmākais cēlās no saviem simts mūžiem un teicās: griboties šim redzēt savu tautu, kā viņa tagad dzīvojot, vai neesot aizmirsusi senos tikumus, Dievu, Laimu un mātes.

Veļu valsts ir tikpat liela un plaša kā Māras valsts šai saulē, jo pie viņas nonāk beigās visi, kas ir dzīvojuši. Gaisma tur ir palsa un miglaina, veidoli neskaidri un netverami, lai gan joprojām saglabā dzīvības izskatu. Viss tur ir tāds pats, bet tomēr citāds. Tā pati zāle, koki, bet tomēr nedzīvi, ēnaini, nekustīgi. Tā ir kā pasaules apvērstā puse, kā attēls dziļos un mirušos ūdeņos, kas attēlo visu to, ko dara saules gaismā."*

Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva laistu radību, kam ir augums, dvēsele un velis. Mirušā cilvēka dvēsele aiziet atpakaļ pie Dieva, augumu saņem Māra – Zemes māte, bet auguma neredzamais dvīnis – velis nonāk Veļu mātes gādībā.

Veļu laiks iesākas ap Miķeļa dienu (29. septembri) un ilgst līdz Mārtiņiem. Tas ir brīdis, kad Veļu upe šķiet pārplūdusi un mūsu tuvie, mīļie, viņā saulē aizgājušo cilvēku veļi steigšus steidzas ciemoties pie mums – šajā saulē dzīvojošiem.

Ja ir sajūta, ka gribas būt kopā daudz nozīmīgāk, vai ja, šķiet, ir nepieciešamība pēc kāda būtiska padoma vai jautājuma, kas varētu būt saistīts ar dzimtas jautājumiem, veļu laikā varam kurināt veļu pirtiņu.

Šādā pirtiņā ejot, aicinām nākt arī veļus, nosaucot tos vārdā un lūdzot palīdzēt. Parasti lūdz, lai sniedz atbildi ar zīmēm, skaņām, domām, kas norādītu atbildi uz uzdoto jautājumu. Šādā pirtī peroties, ieklausās savās sajūtās, emocijās, mēģina sajust, vai velis ir atnācis. Reizēm tā būs vēsuma sajūta līdzās vai pēkšņas asaras, varbūt kāda nebijusi skaņa pirts telpā liecinās, ka aicinātais viesis ir klāt.

Izmantojot ozola slotas, palīdzēsim sevī atraisīt senču spēku, bet egle īpaši palīdzēs sakārtot dzimtas sieviešu jautājumus.

Pēc pēršanās pirtiņu sakopj, pērtuvē ienes jaunas slotiņas, sadedz sveces, ienes nelielu cienastiņu un klusi to atstāj, aicinot veļus vēl nedaudz uzkavēties pirtī.

Šajā laikā varam uzkavēties pirts priekštelpā, aizvērtām acīm apcerīgi ieslīgt meditatīvā snaudā, it kā mēģinot būt tur starp veļiem un saprast viņu sūtītos vēstījumus.

Pēc īsāka vai garāka laika, kad atnāk sajūta, ka veļi gana pērušies, dodas veļus aicināt doties prom. Tiem vēlreiz pateicamies par ciemošanos, par padomu došanu un zīmēm, kuras drīz lasīsim ikdienas gaitās, un norādām, ka šīs zemes ceļi nu viņiem jāpamet un jāatgriežas Veļu valstībā. Šis ir brīdis, kad varam pateikties veļiem par sargāšanu, par būšanu līdzās, par spēku. Ja šķiet, ka ir kaut kas nepateikts, varam to izrunāt domās.

Pirms atvadīšanās jāpanāk viegluma sajūta, apziņa, ka viss ir vienots, ka mēs esam šeit, bet līdzās mums, tikai citā saulē, mūs sargā un stiprina mūsu dzimta.

*Latvju Teiksmas, Jānis Veselis 2000.g.

Tags

Pirts
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form