Lielā diena: mazāk zināmās senču tradīcijas
Foto: Jordan Wozniak / cc

Ir pienācis brīdis ņemt spēku, uzlādēties, jo daba to dod un dod daudz. Lielā diena ir lielā pāreja, lielo sistēmu maiņa, līdzsvara brīdis starp vīrišķo un sievišķo, starp tumsu un gaismu, starp garīgo – dievišķo un materiālo – Māras pasauli. Šis ir piedzimšanas brīdis. Saules ekvinokcija šogad ir 20. martā. Lielo dienu, kad dienas un nakts garums nolīdzinās, mūsdienīgā valodā var saukt par Saules ekvinokcijas svētkiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Mūsu senči dzīvoja pēc Saules. Ierasti Lielās dienas, kā jau svarīga notikuma, svinības ritēja veselas trīs dienas, (dažos rakstos ir atsauce pat uz četrām). Un neba nu vienīgi olu krāsošana šajās dienās notika! Pastāstīšu par mazāk zināmām, taču ne mazāk nozīmīgām tradīcijām.

Pirts rituāls un putnu (veļu) dzīšanu

Pavasara vienādību rituālo pirti parasti kur iepriekšējā vakarā pirms paša Lielās dienas rīta. Šīs rituālās pirtī iešanas mērķis ir iegūt sevī līdzsvaru, visos līmeņos attīrīties un sagatavoties spēka uzņemšanas procesiem.

Tie saimnieki, kuri turēja veļu mielasta tradīcijas, Lielās dienas rituālajā pirts noslēgumā aicināja pirtī arī veļus nomazgāties un ieturēt atvadu maltīti, tādā veidā informējot urgučus, ka tuvojas brīdis doties atpakaļ pie Veļu mātes, tautās sauktas arī par Vella māti. Tā ir cieņas izrādīšana – pirms ceļa pabarot un dot iespēju nomazgāties.

Lielajā dienā pirms Saules lēkta ir veļu dzīšanas noslēgums, ko mēdz saukt arī par putnu dzīšanu: visa ģimene, kliedzot, skandinot traukus, trokšņojot, dzen prom veļus. Šis nu ir pēdējais brīdis, kad to darīt, – ar šo mirkli Veļu laiks ir beidzies.

Rodas jautājums – kur paliek tie veļi, kuri neaiziet? Teikas vēsta, ka tie mēdzot iemitināties tūjās – ne velti tūjas ir aizsaules atribūtikas koki, tām piemērota vieta ir kapos. Cilvēkus, kuri sastādījuši tūjas tuvu pie dzīvojamām mājām, var uzskatīt par ekstrēmu un asu sajūtu cienītājiem: mums ir vajadzīga senču palīdzība, nevis viņu nepārtraukta klātesamība!

Lielā diena un ūdens

Brīdis, kad diena un nakts vienā garumā, ir laiks, kad ūdens ir visjaudīgākais. Mums ir iespēja tieši paņemt Lielās dienas spēku caur ūdeni! Par to liecina daudzi mūsu senču ticējumi, kuri saistīti ar ūdeni tieši Pavasara saulgriežos. Tā ir visefektīvākā dabas spēka ņemšana – ja Lielās dienas ūdens tiek pareizi uzglabāts, to var lietot visu gadu, un šā ūdens enerģētiskā vērtība un spēks nemazinās. To var izmantot kā enerģijas eliksīru, pielejot klāt citā brīdī iegūtajam. Jāpiemetina, ka visizcilākie Lielās dienas ūdeņi ar vislielāko enerģētisko vērtību un spēku ir tieši tādos avotos, kuri tek pret austrumiem.

Kā var uzzināt ūdens enerģētisko vērtību? Rīkstnieks var nomērīt, vai tā ir pozitīva vai negatīva. Ja vērtība ir negatīva, tad tāds ūdens atņem spēkus, enerģiju; ja ūdens enerģētiskā vērtība ir pozitīva, ūdens spēkus un enerģiju dod. Vienkārša matemātika. (Tas pats arī ir ar pārtiku, ko lietojam uzturā.)

Es arī esmu praktizējošs rīkstnieks un vairākus gadus esmu veicis mērījumus ar avota ūdeni, kas tek pret austrumiem un iegūts Lielajā dienā. Secinājums – Lielās dienas ūdens enerģētika nesamazinās visu gadu, arī garša un svaigums – protams, pie normāliem ūdens uzglabāšanas nosacījumiem.

Šo Lielās dienas ūdeni var izmantot arī pirtī, pielejot to mazliet klāt pie ūdens, ar kuru rituāla laikā pirts baudītājs tiek apliets, noskalots, – tādējādi tiek iedots dabas spēks no Lielās dienas brīža.

Lūk, ko par Lieldienu zīmes konceptu savā grāmatā "Latvju raksts un zīmes" raksta Valdis Celms: "Daba pilnīgi pamodusies. Saule jau pacēlusies tik augstu, ka iespīd ne vien galotnēs, bet arī pazarēs. Centrā spēcīgs dzīvības (Austras) koks. Tam ir daudz zaru, visi tiecas uz augšu un plašumā, bet debesis sasniedz tikai galotne. Šeit tas apvienojas ar Garās pupas motīvu, tādēļ ir vienlaikus arī zieds un vainags, arī karaļa kronis kā simbols augstākai izaugsmei, pilnībai, aiz kuras seko auglis. Krāsu simbolos parādās dzeltenie saules un zaļie dzīvības toņi. Samanāmi ainaviski motīvi. Mūsu Māras zeme taču atrodas pie jūras."

Šūpošanās līdzi Saulei

Lielās dienas rītā, rūpīgi vērojot Saules lēktu, var pamanīt, ka arī Saule it kā šūpojas. Tāpat arī cilvēks šūpojoties nolīdzsvarojas. Tradicionāli pirmie Lielās dienas šūpolēs šūpojas "pasākuma organizētāji" – mājas saimnieks ar saimnieci.

Liec vērā, ka šūpošanos Lielās dienas šūpolēs jāsāk no līdzsvara un jābeidz ar līdzsvaru – apstādināt šūpoles nedrīkst, jāļauj tām pašām apstāties!

Lielās dienas uguns rituāls

Tradicionāli Lielās dienas ugunskurs tiek kurts Saules ritu ugunskura vietā, Lielās dienas pašā rīta agrumā, uzreiz pēc Saules sagaidīšanas, kad to jau var redzēt visā košumā. Uguns rituāla laikā pateicamies par to, kas mums ir, skaidri formulējam, ko gribam, un enerģijas apmaiņai noziedojam pašu gādātu ziedu.

Ir Gaisa stihijas laiks, tāpēc pūšam ugunī dažādus instrumentus – dūdas, stabules, mazie bērni – svilpītes, ko paši izgatavojuši. Senāk Lielās dienas svinēšanas laikā zintnieki kāpa kokos un svilpodami sauca vēju.

Starp citu, Latvijas teritorijā Lielajā dienā visspēcīgākā enerģija ir uz Lielās dienas līnijas, ko baltu zemēs iezīmē Lielais Munameģis jeb Olu kalns Igaunijā, Milzkalns pie Tukuma, Smiltiņkalns Zantē un Krīvu jeb tagad deformēti nodēvētais Krievu kalns pie Embūtes. Svinot Lielu dienu uz šīs sakrālās enerģētiskās līnijas, dabas spēku var uzņemt vēl jaudīgāk!

Šautru sviešana mežā

Jaunieši iet uz mežu, kāpj kalnā, met rīkstes un šautras, izkliedzot dažādus saukļus. Ta visā krāšņumā izpaužas bagātīga Māriskā struktūra: mežs, kalns, koka šautra. Turklāt tās vis nav parastas koka šautras – tajās uzrakstītas, ieskrāpētas vēlmes! Var teikt, ka šī ir sava veida nākotnes programmēšana – šautra kā vēstule, pasūtījums Mārai kā izpaustās, materiālās pasaules pārvaldniecei.

Tags

Gadskārtas Lieldienas
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form