Pavasara saulgrieži (šogad – naktī no 20. uz 21. martu) ir laiks, kad Saule modina zemi, modina dzīvniekus un putnus, modina asnus un kokus. Tas ir laiks, kad cilvēkiem jāatver sevi saulei, lai saņemtu siltumu, ielaistu sevī gaismu, piepildītu sevi ar mīlestību un dalītos ar to. Tas ir jaunu vibrāciju laiks, spēcīgas enerģijas laiks.

Latviešu kultūrā pavasara saulgriežu simbols ir ola. Ola, kas ir simbols mūsu iekšējai Saulei. Olu krāsošana ar dažādiem augiem, sīpolu mizām, dzīpariņiem Lielās dienas rītā ir jau sen zināma tradīcija. Es to izjūtu kā meditatīvu procesu, kurā, savienojot dabas spēku ar manām tābrīža domām, veidoju ceļu pie savas saules. Bieži vien ir vēlme pie olas pielikt kādu skujkoka zariņu, jo ir taču vajadzīga pāreja jaunā līmenī.

Ar patiesu sajūsmu skatos, cik liels prieks ir gan maziem, gan lieliem ieraudzīt to, kāda katram ola nokrāsota. Prieks rada prieku, un prieks mūs atver mīlestībai!

Atveru pret sauli zīļotus vārtus
Nu sāka saulīte rotāties(i)
Gan bija rītā, gan vakarā,
Rit riti, saulīte, ritēdama
Visus labus ļautiņus sildīdama.

Pavasara saulgriežu rītā mute ir jāmazgā uz austrumiem tekošā upē vai avotā, lai sauli mēs ieraudzītu ar tīru, skaidru skatienu. Ūdens ir viena no stihijām, kas Lielās dienas rītā darbojas kā transformētājs – veco prom, lai ir vieta jaunam.

Vidzemē mēs viens otru izperam vai nokuļam ar pūpolu zariem, vēlot veselību. Pūpols ir labsirdības koks, ļoti labi pasargā no nelaimēm, ļauniem gariem, aizsargā enerģētiskā plānā. Mūsu senči zināja, ka katras mājas tuvumā ir jāiestāda pūpolkoks.

Ne tik spilgti un dziļi kā Kurzemē, bet arī Vidzemē tiek veikts putnu dzīšanas rituāls. Ar troksni, bungām, klabatām no sētas tiek aizdzīts viss sliktais. Kurzemes pusē tiek minēts, ka tiek aizdzītas vecās dvēseles, lai šaisaulē atbrīvotos vieta jaunām dvēselēm, kurām gaidāmajā Saules gadā ir jāpiedzimst. Sasaistot putnu dzīšanas darbības ar cilvēka ķermeni, troksnis, dažādie vibrāciju līmeņi, neritmiskums izsit mūsu enerģētiskos blokus, tādā veidā atbrīvojot ķermeni jaunām sajūtām.

Saulgriežu rīts ir jāievibrē arī ar skaņu, ar dziesmu, ar gavilēšanu, ar saules daudzinājumu.

Kalnā kāpu es dziedāt,
Uz akmeņa gavilēt,
Lai trīc visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.

Visa jaunā Saules gada saņemtā dzīvības enerģija ir tā kārtīgi jāiešūpo. Tāpēc šūpoles un šūpošanās ir Lielai dienai īpaši piederīgs pasākums. Esot šūpolēs, cilvēks atrodas starp debesīm un zemi, sev neikdienišķā stāvoklī, lidojumā. Nereti šūpošanās laikā reibst galva, ir nelabi – pirtniekiem ļoti labi zināmas pazīmes izmainītam apziņas stāvoklim. Tātad jaunā Saules gada vibrācijas ir sākušas darboties!

Visos latviešu godos, arī Lielā dienā, kuram rituālo uguni, ar ziedu pateicamies par iepriekšējo periodu un sūtām kosmosā jaunus nodomus.
Mielasts ar apaļiem un baltiem ēdieniem, rotaļas un spēles pa saulei, olu kaujas un ripināšana – tas viss piederas pavasara saulgriežu rituālam.

Lai ko mēs darītu, ir svarīgi saprast, kāpēc to darīja mūsu senči, kāpēc to tagad daru es. Dzīvosim gudri un skaisti sagaidīsim jauno Saules gadu!

Par senču kalendāru un rituāliem Ingu Geduševu varēsi klātienē iztaujāt veselības prakšu un seno zināšanu festivālā "Spīdolas salidojums" 11. maijā Cēsu pils parkā.

Source

Orākuls.lv

Tags

Gadskārtas Lieldienas
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form