Ne velti tautas dziedniecībā vārdošanai tiek izmantoti pārtikas produkti – tie labi uztver un uzglabā informāciju, turpinot uzturēt dziednieka nolūka spēku arī tad, kad pacients atgriezies mājās. Vai "ierunātais" nolūks bijis labs vai ļauns – to ēdiens neizvērtē, tas vienkārši uztver informāciju un "padod to tālāk" cilvēka organismam.
Apzināti vai neapzināti, bet gandrīz visi mēs ēdienu svētam. Pie mums ir tāda populāra mantra – labu apetīti!
Ja piedomājam nopietnāk, skaidri iezīmējas sakarība starp apzinātu ēšanu un vispārējo labklājību: vesels un labā noskaņojumā esošs cilvēks var gūt daudz lielākus sociālos panākumus un arī labāk parūpēties par ģimenes maciņu.
Un otrādi – daudziem par tradīciju kļuvušās vakariņas TV ziņu pavadījumā pieprogrammē ēdienu pilnu ar sagruvušiem lielveikaliem, piktām kaimiņvalstīm, bēgļu krīzēm un citām negācijām. Un mēs to visu rātni uzņemam sevī un pēcāk brīnāmies, no kurienes organismā ceļas protests...
Ar gaismu un spēku pildīta maltīte
Viena no pašpilnveides skolām, kur apzinātai ēšanai izstrādāti savi noteikumi, ir Piecu stihiju skola. "Ēdot mēs taču barojam savu Dievu (Dievieti), tāpēc svarīgi, ar ko barojam, kā ēdam," uzskata Līga Krēmane, piecu stihiju trenere un Teta viļņu dziedināšanas praktiķe. Līga min trīs vienkāršus punktus, kas ievērojami ikdienā, lai maltīti varētu saukt par apzināti baudītu un no ēdiena gūtu maksimālu labumu.
Pirms ēšanas ieteicams atbrīvot savu prātu no drūmām vai nejaukām domām, lai galva ir tīra un tu vari koncentrēties uz ēdienu un procesu.
Vislabāk, ja savu ēdienu gatavojam paši. Ja tomēr ēdienu neesam gatavojuši paši, tad būtu labi to attīrīt ar gaismu vai Kosmosa enerģiju (praktiski tas nozīmē, ka tu iztēlojies, vizualizē, kā pār ēdienu plūst gaismas straume).
Pirms sākt ēst, mēs pateicamies par šo ēdienu un uzstrāvojam to, turot rokas virs traukiem. Var izmantot Piecu stihiju skolas formulējumu "Radītāj, ar mīlestību un pateicību es pateicos par šo ēdienu, un es pateicos, ka tu to pārvērt par Gaismu un Spēku!" vai kādu savu lūgšanu.
Līga piebilst, ka pateicībā var minēt arī tos, kas produktus izaudzēja, nogādāja veikalā, tirgoja, pārnesa mājās, pagatavoja utt. Tādējādi ēdiens būs saņēmis svētību līdz pat saviem pirmsākumiem.
Svētīšanas maina mūs, nevis ēdienu
Dita Lase, veģetārā uztura skolas "Vegus" vadītāja, bilst, ka apzināti vai neapzināti, bet gandrīz visi mēs ēdienu svētam. "Pie mums ir tāda populāra mantra – labu apetīti! Kristieši pirms ēšanas skaita Tēvreizi vai kādu citu lūgšanu, hinduisti piedāvā mazu piciņu ēdiena savām dievībām... Un tā tālāk. Tā ka, manuprāt, jautājums ir vairāk par pieņemamu nosaukumu šim svētīšanas pasākumam. Darīt mēs to darām jebkurā gadījumā. Un manā skatījumā – tas ir labi un svarīgi. Tas ir par apzinātības kultivēšanu – būt šeit un tagad. Būt pateicīgam. Pievērst uzmanību ēdienam, ēdināt savu miesu un garu.
Ēdiens ir ļoti svarīga lieta dzīvē, tam vajag pievērst uzmanību. Taču vairāk šo svētīšanu vajag mums pašiem, ne ēdienam."
Dita piebilst, ka rituāls var būt gan roku, gan trauku mazgāšana, lai tie būtu tīri, arī gatavošana ar mīlestību visam procesam piešķir rituāla vērtību.
Vārdotais galdauts
Ēdienu svētīt var gatavošanas vai galda klāšanas laikā, tieši pirms maltītes. Bet var arī darīt tā, kā un pati dara un citiem iesaka "zaļā ragana" Mērsraga Anniņa.
"Lai ikdienas steigā nepiemirstos atdot pienācīgo godu ēdienam, nopērc jaunu dabiska materiāla (piemēram, lina) galdautu un kādā enerģētiski spēcīgā dienā (11. Mēness dienā, Pilnmēnesī, saulgriežos vai tamlīdzīgi) novārdo to. Vari izmantot kādu tautas vārdojumu vai lūgšanu, bet var arī to darīt saviem vārdiem, pieminot cilvēkus, kas pie šā galda ēdīs, veselību un sāta sajūtu. Mazgā tikai pērkona ūdenī! Pēc mazgāšanas vārdo atkārtoti."
No rīta "uzrunā" savu ūdens litru
Astroloģe un svara regulēšanas astroloģisko aspektu eksperte Linda Kurmis pukojas, ka pašlaik cilvēki ir "aizgājuši ciet" ar dažādu veidu "ritualizāciju", latvju zīmēm un tamlīdzīgām lietām.
Neko speciālu ēdiena svētīšanā viņa nedarot, bet vienmēr pasakot paldies Dievam par labumiem, kas ir uz viņas galda. "Dzerot no rīta savu litru ūdenīti, es "uzrunāju" viņu: viņš taču nāk no pilsētas trubām, tad nu es saku viņam – kāds tu labs, kāds vērtīgs priekš manis! Bet kaut kā īpaši svētīt... nē, tā es neķēmojos, piedod. Vienkārši izvēlos labu, ļoti kvalitatīvu ēdienu, un viss. Paiet krietni daudz laika, kamēr visu labo samedī..."
Pašlaik cilvēki ir "aizgājuši ciet" ar dažādu veidu "ritualizāciju", latvju zīmēm un tamlīdzīgām lietām.
Mirkli padomājusi, Linda atceras, ka viņas vecmamma vienmēr likusi Māras zīmi uz maizītes. "Nezinu, vai viņa tādā veidā kukulīšus svētīja, bet tā nu viņa darīja – uzlika uz rupjmaizes to zīmi."
