Tiek uzskatīts, ka visiedarbīgākais šis ūdens, ko dziednieki dēvē par nedzīvo vai mirušo ūdeni, ir laikā no pusnakts līdz pulksten 3.00. Tas, attiecīgi, liek secināt, ka brīnums ar ūdeni nenotiek uz visas planētas vienlaikus, bet – atbilstoši laika joslām. Savā ziņā tas ievieš šaubu ēnu, ja vien... ja vien cilvēks pats nav izmēģinājis palikt nomodā vismaz līdz pusnaktij un aizkļūt līdz avotam vai kaut līdz krānam.

Teikšu godīgi – es patiesi norādītajā laikā ūdeni paņemu un varu apliecināt, ka tas saglabājas pat vairākus gadus, nesasmok, nezaudē garšas īpašības.

Kā tas iespējams?

Pie "vainas" varētu būt egregors, ko izveido daudzu pareizticīgo cilvēku domformas. Vienkāršāk sakot – ja gana liels skaits kaut kam tic, tad šis fenomens no smalkās pasaules pārceļas arī uz gluži taustāmo realitāti. No šāda viedokļa raugoties, es, kas esmu runājusi ar daudziem dziedniekiem un lasījusi daudzus rakstus par 19.janvāra naktī smelta nedzīvā (jeb mirušā) ūdens antiseptiskajām un citādi dziedniecībā izmantojamajām īpašībām, vienkārši ticu tam un ar savu ticību panāku, ka šis ūdens nesasmok gadu un pat vairākus.

Ja ņemam vērā, ka ūdenim piemīt spēja uztvert mūsu emocijas izteikto un pat neizteikto (toties emocionāli piesātināto) domu, šī versija nav nemaz tik neticama.

Bet, ja reiz ūdeni var programmēt, kāpēc gan neizmantot šo iespēju, lai izdarītu kaut ko savā labā?

Lūk, trīs scenāriji – atkarībā no tā, cik pūļu esi gatavs ieguldīt.

Visčaklākie tātad rīkojas šādi: sagaida līdz pusnaktij, brauc uz avotu, salej ūdeni rūpīgi izmazgātos, slēdzamos traukos, glabā tumšā vietā un izmanto to, kad jāapkopj brūces un pušumi, jāpalīdz organismam tikt galā ar nelūgtiem iebrucējiem – vīrusiem un tamlīdzīgi. Atgādināšu – dziednieki neiesaka lietot iekšķīgi vairāk par litru nedzīvā ūdens diennaktī.

Tiem, kas nejūt aicinājumu glabāt ūdens balonus, varam ieteikt iesmelt ūdeni kaut litra burciņā no krāna, vienlaikus pārbaudot, kā praksē darbojas ūdens spēja uztvert un saglabāt informāciju. Turi ūdens trauku abās plaukstās tā, lai pirksti nekrustotos, un ierunā ūdenī programmu. Piemēram: "Ar šo ūdeni es atbrīvoju no toksīniem un cita piesārņojuma savu ķermeni. Pateicos tev, ūdentiņ, ka palīdzi man! Lai notiek tā!" vai tamlīdzīgi, pēc savām sajūtām un ar sev tīkamiem vārdiem. Vārdotājas man mācījušas, ka vārdojums jāskaita trīs, piecas, septiņas vai deviņas reizes un ūdens jāvārdo tā, lai elpa un skaņas vibrācija iekustinātu ūdens virsmu. Tātad – turot trauku pie lūpām un runājot vismaz čukstus. Novārdotais ūdens, protams jāizdzer uz veselību.

Ja sarunāšanās ar ūdeni liek tev justies muļķīgi, vēl paliek sliņķu variants: uzrakstīt vēlamo programmu uz lapiņas, palikt lapiņu zem norādītajā laikā pielietas ūdens glāzes un iet mierīgi čučēt. No rīta vēlreiz pārlasīt lapiņu un izdzert.

Par ļaunu noteikti nenāks, ja šajās trijās stundās ieiesi vannā.

Tomēr es ceru, ka ziņkārība ņems virsroku un tu tomēr noglabāsi kādu naktī pildītu ūdens burciņu un noliksi kādā tumšākā plauktā, lai pēc laika pats varētu pārliecināties – ir vai nav šis ūdens īpašs...