Kas tevi pamudināja kļūt par agronomi?

Laikam jau tas iemesls jāmeklē bērnībā. Maniem vecvecākiem ir piemājas saimniecība, un esmu uzaugusi, dzīvojoties pa laukiem, veicot lauku darbus, kopjot lopiņus, vācot sienu. Otrkārt, esmu zelta vidusceļš starp tēti, kurš ir tīrākais "mehs" – "dzelžu galva", "benzīngalva" un "dīzeļgalva", un mammu, kas pēc izglītības ir bioloģe un ekoloģe. Viņa ir strādājusi Valsts vides dienestā Daugavpilī un tagad Jēkabpils novadā strādā Vides departamentā. Iemiesoju sevī tēta tehniskumu un mammas rūpes par vidi.

Jau 9. klasē rakstīju zinātniski pētniecisko darbu par aizsargājamo augu – peldošo ezerriekstu, kas pie mums Jēkabpils novadā ir atrodams divos ezeros. Pēc 9. klases izlaiduma sapratu, ka vidusskolā turpināšu mācīties eksaktās zinātnēs – matemātiku un dabaszinātnes.

Vidusskolā iedziļinājos bioloģijā, braucu uz bioloģijas olimpiādēm, kārtoju bioloģijas eksāmenu, rakstīju lielo zinātniski pētniecisko darbu par piena kvalitāti, salīdzināju, kāds ir veikalā nopērkamā piena sastāvs un kāds ir pienam, kas nāk no lauku gotiņām. Un tā solīti pa solītim nonācu līdz agronoma profesijai.

Pastāsti par jūsu ģimenes saimniecību!

Mūsu saimniecība ir izveidojusies no ļoti mazas saimniecības, ko pamazām attīstījām. Sākām ar pašbūvētiem traktoriem. Kādā brīdī tētis nolēma, ka jāmet miers esošajam darbam, un 2009. gadā startēja uz jaunajiem zemniekiem. Viņš ielēca pēdējā vilciena pēdējā vagonā, jo trīs dienas pirms viņa 40. dzimšanas dienas Lauku atbalsta dienests apstiprināja projektu, un tapa SIA "Zariņi G". Saimniecībā cenšamies maksimāli daudz darīt paši saviem spēkiem, nepiesaistīt servisus vai palīgus. Tehniku tētis remontē pats. Protams, ka pavisam bez palīgiem nevar. Mums joprojām ir arī govis, un pie skābbarības sagatavošanas mums nāk palīgā kaimiņi.

Jauno agronomi Elīzu Ilzi Malcenieci iedvesmo agronoma Gunta Gulbja teiktais: "Brīnumlīdzekļu nav. Ir tikai rūpīgs, sistemātisks darbs un zināšanas, kas nodrošina brīnumainus rezultātus." Kas iedvesmo tevi?

Mani iedvesmas avoti ir zemnieki, ar kuriem strādāju jau daudzus gadus. Viņos ir degsme, kas nepazūd, lai arī kādas nepatikšanas būtu. Arī šobrīd, neskatoties uz Krievijas īstenoto karu Ukrainā, zemnieku svarīgākais mērķis ir izaudzēt kvalitatīvu ražu šeit Latvijā, un to mēs arī katru gadu darām.

Esmu ļoti priecīga, ka es varu strādāt arī ar zemnieku saimniecību "Kotiņi". Man ļoti patīk tā ideoloģija, ar kādu strādā Aldis Ločmelis: Mēs audzējam pārtiku cilvēkiem, lai pabarotu tautu un to darītu ar kvalitatīvu pārtiku, nevis tikai 100% gūtu peļņu. Jā, peļņa ir svarīga tāpat kā jebkurā citā profesijā, bet tā nav pati svarīgākā.

Man apkārt ir tik daudz spilgtu un iedvesmojošu zemnieku, kuri ir mans dzinulis strādāt agronoma profesijā. Kopā tik ļoti daudz kam ir iziets cauri, īpaši pēdējā laikā. Zinot, kas notiek Ukrainā, runājot ar zemniekiem, savā darbā 70% jūtos kā psiholoģe, kura spēj uzklausīt zemnieku, un atlikušie 30% paliek agronoma profesijai.

Varbūt tas ir iemesls iegūt grādu arī psiholoģijā?

Psiholoģiju mācījusies neesmu, bet man vienmēr ir gribējies palīdzēt cilvēkiem. Man patīk justies noderīgai, patīk, ja cilvēki to redz un novērtē. Varbūt nākotnē būs jāpamācās arī psiholoģija, bet pagaidām esmu sapratusi, ka agronoma profesijā jāmācās ir katru dienu. Tu nekad nevari zināt visu. Šajā nozarē ir tā, ka tu tikai liec un liec klāt, un tas veido tavas zināšanas un pieredzi.

Kā tu raksturotu, kas ir ilgtspējīga lauksaimniecība?

Tas ir veids, kā saimniekot ilgtspējīgi lauksaimniecības nozarē. Vispirms trīs reizes ir jāpārliecinās, ka tas tiešām ir vajadzīgs, un tikai tad var spert soli. Ilgtspējīga ir integrētā lauksaimniecība, par ko tagad arvien vairāk un vairāk tiek runāts. Tai jau bija jābūt kā sistēmai, bet diemžēl mums viss notiek lēnāk, nekā vajadzētu.

Vai jūsu ģimenes saimniecība SIA "Zariņi G" ir konvencionālā?

Oficiāli mūsu saimniecība skaitās konvencionālā, bet visi lēmumi tiek pieņemti kā integrētajā saimniecībā. Es uz saviem laukiem esmu vismaz reizi trijās dienās. Piemēram, mēs pirmo pavasara papildmēslošanu sākām tikai pirms Lieldienām. Mēs neskrējām, neķērām un negrābām, bet vispirms pārliecinājāmies – jā, augi ir pārziemojuši, jā, augi ir pamodušies. Vērojām gaisa temperatūru un mērījām augsnes temperatūru, lai saprastu, ka augs ir pamodies. Jo augam barošana vajadzīga, kad tas ir pamodies, nevis divas nedēļas vai mēnesi iepriekš tikai tāpēc, ka tā ir rakstīts kalendārā. Turklāt, ņemot vērā šī brīža mēslojuma cenas, visi lēmumi ir jāpārdomā piecas vai pat desmit reizes, kurā dienā, kāpēc, kur un cik mēslot. Ir jābūt 110% skaidram pamatojumam. Saimniecības īpašnieks ir mans tētis, bet, kopš es sāku strādāt kā agronome, mēs lēmumus pieņemam, vadoties no mērījumiem un notiekošā uz lauka, nevis skatoties, ko dara kaimiņš. Esmu novērojusi, ka šis ir liels klupšanas akmens daudziem lauksaimniekiem – kaimiņš aizbrauca uz lauka, tātad arī man jābrauc. Taču patiesībā katrs lauks ir pilnīgi citādāks, un viena lauka ietvaros mums var būt pilnīgi dažādas situācijas, tāpēc savi lauki ir jāpārzina un ir regulāri jāseko līdzi, kas uz tiem notiek.

Kā tu izskaidrotu pilsētas skolniekiem, kuri atbraukuši ciemos uz lauku sētu, ar ko atšķiras konvencionālā no integrētās lauksaimniecības?

Laikam vispirms es paskaidrotu, kas ir konvencionālā un kas ir bioloģiskā lauksaimniecība, kādas ir galvenās atšķirības šajās saimniekošanas metodēs. Savukārt integrētā lauksaimniecība, kā es vienmēr saku, ir mūsu zelta vidusceļš. Mēs vispirms pārliecināmies par visu, ko varam izdarīt bioloģiski, neizmantojot augu aizsardzības līdzekļus vai minerālmēslojumu, un tad soli pa solim ejam tālāk. Mēs vērojam, kas uz lauka notiek ar augu, kādā attīstības stadijā tas ir, ir jau vajadzīga mēslošana vai vēl nav. Ja runājam par kaitēkļiem, par insekticīdu lietošanu, tad vispirms izvērtējam, vai tas slieksnis ir sasniegts. Iespējams, ka ir vēl citi līdzekļi un risinājumi, un insekticīdu nemaz nav nepieciešams izmantot. Es šīs atšķirības cenšos skaidrot ar ikdienas piemēriem. Mums ir jāatrod līdzsvars, lai būtu labi gan mums, gan augam, gan dabai. Šodien vairs nedrīkstam saimniekot tā, ka, pamanot vienu laputi, skriesim lauku smidzināt ar insekticīdu.

Vai nav tā, ka liela daļa Latvijas lauksaimnieku šo līdzsvaru ar dabu jau ir atraduši un patiesībā saimnieko integrēti, nevis konvencionāli?

Vidzemē un Latgalē, kur es strādāju, tiešām liela daļa lauksaimnieku ir pārgājuši uz integrēto saimniekošanu. Iespējams, ka daļai šķiet, ka konvencionāli saimniekot ir vienkāršāk. Ir pienācis konkrēts datums, tāpēc tagad ir jāskrien un jāsmidzina viss lauks ar vienu un to pašu augu aizsardzības līdzekli. Agrāk šāda prakse bija izteiktāka, bet tagad vairāk arī konvencionālie skatās, kas notiek uz laukiem. Tā tomēr ir zemnieka nauda, un katrs zemnieks rēķina līdzi, vai tas viņam būs ekonomiski izdevīgi. Īpaši šobrīd katrs lēmums ļoti izteikti atspoguļosies saimniecības naudas lietās. Pat tiem zemniekiem, kuri bija noskaņoti krasi pret integrēto saimniekošanu, finansiālā situācija šodien ir piespiedusi savas domas mainīt un pieskaņoties. Gan politiskie lēmumi, gan notikumi pasaulē skaidri parāda, ka līdzšinējais viedoklis bijis nepareizs, un tagad viņi sāk saprast, ka nav nemaz tik sarežģīti saimniekot integrēti. Jā, protams, ir jāmainās, jo tas nozīmē vairāk lauku apsekošanu, vairāk darba uz lauka, bet tāpēc ir arī agronomi. Ja saimniecībai nav agronoma, tad var piesaistīt speciālistus, kuri atbrauks un pateiks, ko konkrētajā laukā vajag vai nevajag darīt. Agronoms zemniekam iesaka, bet zemnieks tāpat pieņem gala lēmumu.

Konvencionālie, integrētie, bioloģiskie un biškopji – tie visi ir lauksaimnieki, visi darbojas vienā nozarē. Kā Tu jūties, kad notiek pretnostatīšana, kad tiek paziņots, ka vieni ir labi, bet citi – slikti?

Man tas viennozīmīgi liek justies slikti, man šādas situācijas ļoti nepatīk, jo arī es lauksaimniecības nozari uztveru kā vienu kopīgu sistēmu, vienu veselumu. Bieži vien šķiet, ka nozarē notiek tāds kā pingpongs – viens vienā pusē, otrs otrā, dauza bumbiņu, visu laiku viens otram kaut ko pārmet, aizrāda, līdz galam nenoskaidrojot faktus vai neizzinot situāciju, izraujot kādu frāzi bez konteksta un neizrunājot visu līdz galam. Diemžēl tas mūsu nozarē notiek ļoti bieži. Strādā arī klasiskais princips "viena tante teica" – faktu nav, nekas nav pierādīts, bet ažiotāža tiek sacelta. Pēc tam varbūt noskaidro patiesību, kas ir gluži cita, bet sabiedrība sociālajos tīklos lielākoties pamana to negatīvo, un atkal konvencionālais vai integrētais zemnieks tiek pataisīts par melno avi. Man tas ļoti nepatīk, jo es zinu, kā zemnieki strādā, zinu, cik viņiem ļoti rūp augsne, cik viņiem ļoti rūp apkārtējie cilvēki. Tās negācijas, kas visu laiku tiek gāztas uz zemniekiem, tam ir sava robeža, tas veicina izdegšanu lauksaimnieku vidū. Pirms pāris gadiem tā bija ļoti izteikta problēma, varbūt ne Latvijā, bet zinu, ka Eiropā gan. Notika zemnieku izdegšana, jo viņi vairs nespēja tikt galā ar sabiedrības negāciju radīto emocionālo spriedzi. Lai gan mēs esam tie, kas pabaro pasauli.

Tu esi daudz mācījusies, ko un kā dara lauksaimnieki citās valstīs. Kuras ir trīs svarīgākās lietas, ko esi guvusi un paņēmusi savā ikdienas darbā no pieredzes ārzemēs?

Pirmā mācība noteikti ir par strādāšanu integrēti. Man bija grūti to ieviest mūsu saimniecībā, bet es sapratu, ka tas ir vajadzīgs. Tā ir pierakstu sistēmas izveide – kad un ko mēs darām uz katra lauka, fiksējot augu attīstības stadijas. Var rakstīt blociņā, var datorā, var iegādāties speciālas programmas. Šāda grāmatvedība noteikti palīdzēs tev kā agronomam, kā saimniekam strādāt, jo laika gaitā situācija uz lauka mainās. Šādi pieraksti palīdz izdarīt secinājumus, saprast, kas bijis nepareizi, lai nākamajā sezonā tādu kļūdu vairs neatkārtotu.

Otra mācība un mans ieteikums – mums Latvijā arvien vairāk un vairāk ir jāskatās uz tādām lietām kā starpkultūras un zaļmēslojums. Man ir liels prieks, ka daudzi jau to dara un ir iemācījušies, bet arī citām saimniecībām šim būs jāpievēršas. Ja pabrauc pa to pašu Vāciju, tur tīri melnu, apstrādātu lauku īsti vairs nav. Mums paliek zaļmēslojums, mēs iesējam kādu starpkultūru, kas mazina to pašu augsnes eroziju. Par augsnes auglību ir jāpiedomā!

Trešā lieta, ko arī mums vajadzētu pārņemt – zemnieki Eiropā visu dara ar izteiktu ilgtermiņa skatu, domājot vismaz trīs sezonas uz priekšu. Un vēl viena lieta, ko apbrīnoju, ir tas, kā Berlīnes mūrim otrā pusē ir notikusi paaudžu nomaiņa nozarē. Piemēram, Portugālē biju saimniecībā, kurā ģimene saimnieko piektajā paaudzē. Kamēr pie mums labi, ja sāks saimniekot trešā paaudze, bet tur ir piektās un sestās paaudzes. Ģimenes saimnieko simt un vairāk gadu vecās saimniecībās, kas stabili un pakāpeniski attīstījušās. Okupācijas laiks mūs ir pamatīgi atmetis atpakaļ, bet pašlaik redzu, ka Baltija ļoti strauji iet uz priekšu. Tiek ieviesti roboti lopkopības saimniecībās un precīzās tehnoloģijas lauksaimniecībā.

Daļa Zaļā kursa piekritēju, argumentējot, ka Latvijā viss ir slikti, piesauc pētījumus no ASV. Vai tās ir salīdzināmas lietas?

Ar ASV es vispār neko negribētu salīdzināt, jo mēs esam tik maza valsts. Ja gribas salīdzināt, varētu ņemt tos platuma grādus, kur mēs atrodamies. Tad var augu ziņā paskatīties, piemēram, kas notiek Kanādā, un uz otru pusi. Viss, kas notiek tālāk uz dienvidiem, to mēs nevaram simtprocentīgi aizgūt vai salīdzināt. Ir labi, ka ir piemēri, bet ir jāprot tos izfiltrēt, jo daudzi no tiem Latvijai neatbilst.

Par Latvijas lauksaimniekiem ir gana daudz mītu. Piemēram, konvencionālie paši nemaz neēdot to, ko saražo savās saimniecībās. Kādi ir tavi novērojumi?

Uh, kā ēd! Viennozīmīgi ēd! Manis jau iepriekš piesauktā ZS "Kotiņi" ražo vienus no man mīļākajiem pārtikas produktiem vispār. Viņu rapšu eļļas, linsēklu eļļas, kaņepju eļļas, tās maizes, ko viņi cep, pērļu grūbas. Man šķiet, ka Latvijā nav labāku pērļu grūbu kā viņiem. Tas viss ir audzis Latvijā, saimniecība ir konvencionālā, bet viņi domā, ko dara. Es zinu, ka ir saimniecības, kas nodarbojas ar biškopību, kuru medus tiek eksportēts uz Vāciju un tiek atzīts kā ļoti tīrs un kvalitatīvs. Man šķiet, ka sabiedrībai vieglāk ir skaļi izrunāties sociālajos tīklos nekā pārbaudīt faktus, kas tiešām notiek Latvijā, kādu pārtiku ražo mūsu lauksaimnieki. Es ēdu to, kas ir audzēts mūsu saimniecībā, es ēdu to, kas ir audzēts manu klientu saimniecībās. Es esmu patiesi priecīga, ka mums šie produkti ir uz vietas pieejami. Un nē, es neuzskatu, ka Latvijas produkti būtu saindēti. Tādas produkcijas atrašanos tirgū neviens nepieļautu.

Vai labu ražu iespējams iegūt bez mēslojuma?

Primāri mums ir jādomā par augsnes auglību. Es uzskatu, ka Latvija ir pilnīgi normālas ražas piecu četru tonnu apmērā. Tādas var iegūt, veicot minimālus mēslojumus. Ir svarīgi izaudzēt kvalitatīvu pārtiku, un tad var domāt par kvantitāti un lielākas ražas var nākt bonusā. Es vairāk turos pie zemes – skatāmies un izmantojam to, kas mums ir primāri pieejams – zaļmēslojums, kūtsmēsli, digestāts, dažādi bioloģiskie mēslošanas līdzekļi, kas ir tirgū pieejami. Pēc tam skatāmies, kā to pašu fosforu, kāliju, slāpekli varam nodrošināt ar minerālmēslu palīdzību. Šogad redzēsim, kā mums veiksies ar ražām, jo cenas slāpekļa mēslojumam ir milzīgas. Šis būs pagrieziena punkts, kas parādīs, kā mums sanāk saimniekot ar mazākiem ieguldījumiem un kas no tiem laukiem izaugs. Augšņu analīzēm ir jābūt veiktām visās saimniecībās, ir jāsaprot, kas mūsu laukos notiek. Man viens no top produktiem, ko esmu iemācījusies pēdējo gadu laikā izmantot kā ideālu kālija avotu, ir pelni. Saimniecībās, kas strādā ar pelniem, kālijs augsnē ir ievērojami pieaudzis. Tas ir izejmateriāls, kas nācis tepat no Latvijas.

Kādi ir Latvijas lauksaimnieki, cik gudri un zinoši, t. sk. agronomijā, augu aizsardzībā, mēslošanā?

Mūsu lauksaimnieki paliek arvien gudrāki. No sākuma, kad sāku strādāt un apgrozīties nozarē, tad lielākoties runāja tikai par slāpekli un kāliju. Tagad runā par dažādām alternatīvām, par granulētajiem vistu mēsliem, par pelniem, par zaļmēslojumu, starpkultūrām. Semināros zemnieku jautājumi ir tik āķīgi, ka reizēm pati līdz tam neesmu aizdomājusies.

Kā ir ar augu aizsardzības līdzekļiem – cik tie ir svarīgi un cik daudz un kāpēc nepieciešami vienai vidējai saimniecībai?

Ilgtspējīgi saimniekojot, ir jāskatās situācija uz katra lauka. Būtisku ietekmi atstāj laikapstākļi, sausuma vai lietavu periodi. Var būt gads, kad laikapstākļi ir labvēlīgi un aizsardzības līdzekļi faktiski vispār nav nepieciešami. Citkārt var gadīties, ka ir izdarīts maksimāli viss, ko varējām paveikt bioloģiski, bet nāk virsū tādi insektu un slimību viļņi, ka augu aizsardzības līdzekļi ir vienīgais veids, kā glābt ražu. Dažādu kaitēkļu un dažādu slimību rezultātā varam zaudēt 50 vai pat 70% ražas, un tad ir jāizdara tā izvēle, ka šoreiz ir jāizmanto augu aizsardzības līdzeklis.

Nesen Eiropas dati parādīja, ka Latvijā patērēto augu aizsardzības līdzekļu apjoms strauji pieaudzis, ka izskatāmies nelāgi uz citu valstu fona.

Man kā agronomei šķiet, ka svarīgi ir plašākā kontekstā skatīties uz šādiem datiem. Jautājums, cik šo gadu laikā ir pieaugusi lauksaimniecībā izmantojamā zeme? Ir jāparāda citi dati. Latvija ir tik liela, kāda tā ir, līdz ar to zemnieki ļoti intensīvi apgūst jaunas teritorijas, kas ir krūmājiem aizauguši, pārpurvojušies lauki. Tiek veikta meliorācija, iepriekš neizmantotā zeme tiek atņemta nezālēm un padarīta par lauksaimniecības zemi. Neuzskatu, ka iemesls varētu būt tas, ka latviešu zemnieki palikuši slinki un to tik vien dara, kā ar smidzinātājiem brauc pa lauku. No visiem smidzinājumiem, ko lauksaimnieki veic uz laukiem, vairāk nekā puse ir mēslošana caur lapām. Nespeciālists pamana smidzinātāju uz lauka, ir šausmas un panika, atkal zemnieks "indē zemi".

Uzsūta Valsts augu aizsardzības dienestu, bet viss ir kārtībā, visi līdzekļi ir vairākus gadus pārbaudīti, sertificēti un neviens nevienam neko pāri nedara.

Kā baiss bubulis nereti tiek piesaukts glifosāts. Dārzeņkopības eksperte Mārīte Gailīte reiz vienā intervijā, atbildot uz jautājumu, kas notiks, ja to aizliegs, atbildēja, ka pieaugs herbicīdu lietošana. Cik bieži savā praksē ir jālieto kādi līdzekļi ar glifosātu? Vai velns ir tik melns, kā to mālē?

Protams, ka mēs savā saimniecībā glifosātu izmantojam, bet primāri skatāmies, vai ar to nezāļu problēmu, kas mums ir uz lauka, nav iespēju tikt galā ar citiem līdzekļiem. Piemēram, šogad ir atļauts apsēt papuves, bet man tāpat paliek lauks, kas būs papuvē, jo es zinu, ka šajā laukā ir liela problēma – gaiļsāre, kas ir nezāle ar spēcīgu bārkšsakņu sistēmu, kura apgrūtina nezāļu mehānisko apkarošanu vēlākās attīstības fāzēs. Mēģināsim šīs nezāles šogad iznīdēt ar smacēšanas metodi, izmantojot agrotehniku, nevis augu aizsardzības līdzekļus. Un skatāmies, kas mums notiek ar augu seku, jo augu seka ir pamatu pamats. Vairs nevaram strādāt pēc principa – kvieši, mieži, kvieši un rapši. Mums ir jāiekļauj tauriņzieži – gan pupas, gan zirņi, gan starpkultūras jāliek iekšā. Ar nezālēm var cīnīties, bet katras nezāles augšanas principi un dinamika ir jāpārzina, lai zinātu, kā ar tām cīnīties. Ja nezāles var pieveikt ar smacēšanas metodēm, labi, bet, ja ir runa par ļoti lielām teritorijām, tad zemnieks pats skatās, kā labāk rīkoties.

Pēdējā laikā medijos izskan viedokļi, ka precīzās lauksaimniecības tehnoloģijas ir tikai pastarpināti saistītas ar zaļumu un vidi, ka šīs tehnoloģijas, negarantē, ka ķīmija tiek lietota mazāk vai precīzāk. Vari piekrist šādiem izteikumiem?

Man tas izklausās pēc "viena tante teica" uzpūsta burbuļa, ar ko musināt sabiedrību. Precīzās lauksaimniecības tehnoloģijas ir izstrādātas tādēļ, lai mēs varētu saimniekot gudrāk un precīzāk, lai mēs izmantotu iespējas, ko dod mūsdienu tehnoloģijas. Piemēram, precīzā minerālmēslu izkliede reāli samazina minerālmēslu izlietojumu uz lauka. Satelītu kartēs ir aktuālā informācija par visu lauku, par vietām, kur lauks ir zaļāks, kur mazāk zaļš. Sensori nolasa šo informāciju, mēslojumu saņem augi, kurus tiešām nepieciešams pabarot, bet zaļākie mēslojumu nesaņem. Ar precīzajām tehnoloģijām, ar paralēlo braukšanu varam nobraukt pa sliedi tā, ka smidzinājumi nepārklājas un augu aizsardzības līdzekļi netiek smidzināti dubultā. Precīzās tehnoloģijas strādā, un augšņu kartēšana šodien ir kļuvusi par nepieciešamību – ja gribam palīdzēt augsnei, mums ir jādomā pieci soļi uz priekšu.

Kā tavu ikdienu, skatu uz nozares nākotni ietekmē karš Ukrainā?

Mūsu zemnieki ļoti jūt līdzi tam, kas notiek Ukrainā. Lielākoties es strādāju Latgalē un Vidzemē, un Latgalē daudzi klienti ir krievvalodīgie. Aizbraucot uz saimniecību, runājot par agronomiju, par ikdienišķiem lauku darbiem, tāpat nonākam līdz Ukrainai. Ir saimniecības, kurās viedokļi par notiekošo ir krasi pretēji, līdz ar to mana ikdiena paiet kā dzirnavās, esmu visam pa vidu. Ja runājam par minerālmēslu tirgu, tad ir ļoti traki. Tas cenu pieaugums zemniekus spiedis nopietni pārdomāt savus turpmākos plānus saimniecību attīstībā. Strādāšana nākotnē vairs nebūs tāda, kā bija līdz šim. Te agronomiem ir jābūt kā psihologiem, jo zemniekiem pašlaik ir ļoti grūti. Labā ziņa ir tā, ka zemnieki meklē alternatīvas, meklē citas iespējas, paplašina redzesloku, mācās no citiem. Šī situācija finansiāli dod trūkties. Arī degvielas cenas, ārpussakņu mēslojums, gāzes cenas. Diemžēl lauksaimniecībā esam atkarīgi no dīzeļdegvielas, jo lauki ir jāapstrādā. Lai laukus nokultu, vajadzīga dīzeļdegviela kombainiem. Graudu pirmapstrādes iekārtas, kaltes lielā mērā ir darbināmas ar gāzi. Ietekme uz nozari ir ļoti spēcīga, un ir liela jautājuma zīme, kas būs ar minerālmēsliem rudenī, jo pašreizējie cipari ir kosmiski.

Kāda ir tava motivācija palikt laukos?

Es vienkārši pilsētā sevi neredzu. Ir tāds teiciens "boots on the ground". Un esmu ar kājām pie zemes, ar pirkstiem puķu dobē vai uz lauka. Man vajag savu iekšējo mieru. Patīk no rīta iziet ārā un dzirdēt, kā čivina putni, aiziet pie vecvecāku govīm vai uz mežu, vai apstaigāt laukus. Tā vienkāršība, atvērtība un lauku sirsnīgums, tā ir mana pasaule. Agronomija ir mana sirdslieta, bet sava prieka pēc mācos arī dārza ainavu dizainu, lai radītu savu miera ostu.